Dimants: Pārāk maz pievēršamies valstiskai apziņai 0
Jauno NEPLP vadītāju Aināru Dimantu kolēģi raksturo kā godīgu un principiālu žurnālistikas profesionāli. “Es tagad atgriežos Doma laukumā tajās pašās telpās, kur 1990. gadā atradās mana pirmā darbavieta,” saka jaunais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītājs Ainārs Dimants.
Toreiz, 1990. gada vasarā, absolvējis Lomonosova Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultāti, viņš pieteicās darbā par reportieri ar Latvijas Augstākās padomes lēmumu izveidotajā laikrakstā “Diena”, kura redakcija atradās ēkā Doma laukumā. Avīze piedāvāja Aināram korespondenta amatu Maskavā, un tur viņš pieredzēja divus politiskiem notikumiem bagātus gadus.
Ziemeļkurzemē un Lejaskurzemē
Ainārs dzimis un audzis Kurzemē. Pirmos trīs gadus mācījies Popervāles pamatskolā, pēc tam Valdemārpils vidusskolā, kur par vēstures skolotāju strādāja pazīstamais skolotājs Indulis Ķēniņš. Pedagogs gan mācīja citās klasēs, bet Aināru bija pamanījis kā vietējā skolas radio pārraižu vadītāju. Ķēniņš pēc Dimanta ievēlēšanas amatā apsveica viņu portālā draugiem.lv.
Ainārs, uzsverot kurzemnieka identitāti, spriež, ka simboliski Kurzemi var uzskatīt par Latvijas prātu, Vidzemi – par sirdi un Latgali – par dvēseli, un, ja visa Latvija būtu tāda kā Kurzeme, tad mūsu valsts attīstītos līdzīgi Igaunijai, kuras pozitīvo piemēru nereti atceramies. Kurzemē ir asimilēti daudzi lībieši.
Stāstot par vācbaltiešu tradīciju ietekmi gan dzimtajā pusē, gan pašu ģimenē, Ainārs min dzimtas leģendu: “Tēva vecāmamma ir bijusi bruņinieku atvase fon Hovena, kas, apprecējusies ar Saldus maiznieku Puriņu, izaudzināja divas meitas. Viena ir mana vecmamma. Bet mana mamma Zigrīda ir dzimusi vecsaimnieka Levica ģimenē. Vectēva māsu izsūtīja uz Sibīriju, jo viņa bija mantojusi šo vecsaimniecību, bet vectēvs, kuram piederēja jaunsaimniecība, varēja palikt Latvijā.”
Aināra vecāki strādāja padomju saimniecībā “Lubezere” – tēvs, izglītots agronoms, bija arī saimniecības vadītājs, mamma – grāmatvede.
“Žurnālistiku veidosim mēs”
Ainārs atceras, ka Lubezerē vietējie latvieši ar krieviem runājuši latviski, bet, ierodoties Rīgā, kur astoņdesmito gadu vidū jau dažā veikalā bija uzraksti tikai krievu valodā, viņš piedzīvojis kultūršoku.
“Saviem kursabiedriem jau studiju laikā teicu – mums jāsaprot, ka no mums būs atkarīgs, kāda būs Latvijas žurnālistika,” atceras tagadējais komunikācijas zinātnes doktors. Kopā ar viņu mācījušies vairāki tagad sabiedrībā pazīstami cilvēki – bijušie Latvijas TV ģenerāldirektori Rolands Tjarve un Olafs Pulks, “LA” žurnālists Artis Drēziņš, sieviešu žurnālu auditorijā populārā Aiva Kanepone un Latviešu valodas aģentūras eksperte Dite Liepa. Viņa ir recenzējusi nodaļu par mediju valodu Aināra Dimanta un Vācijas profesora Stefana Rusa Mola kopīgi sarakstītajā grāmatā par Latvijas žurnālistiku.
Uz Maskavas universitāti Dimants devās pēc trešā kursa pārveduma kārtībā. Toreiz cilvēkam, kas vēlējās paplašināt redzesloku citā universitātē, lielas izvēles nebija – kā kadram no Latvijas PSR – vai nu Maskava, vai Ļeņingrada. Ainārs atceras, ka uz Maskavu aizbraucis zīmīgā dienā – 1987. gada 23. augustā, kad pie Brīvības pieminekļa notika demonstrācija.
Viņš augstu vērtē Maskavā gūto pieredzi. Tur lasīja “Moskovskije Novosti” un “Ogoņok” un Maskavā nopērkamos Vācijas izdevumus “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, “Süddeutshe Zeitung”, rīkoja citiem studentiem latviešu kultūras dienas, rādot Jura Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam?” un organizējot filozofa Viļņa Zariņa priekšlasījumu.
Kopā ar psiholoģijas studentu Pēteri Viņķeli, ar kuru bija iepazinies akadēmiskajā vienībā “Austrums”, Dimants Maskavā nodibināja Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu un dalīja avīzi “Atmoda” krievu valodā gan tautiešiem, gan lietuviešu un igauņu studentiem.
Epizodes memuāriem
Strādājot par korespondentu Maskavā, Ainārs piedzīvojis spilgtus vēsturiskus notikumus.
“1991. gada 23. augustā redzēju, kā Latvijas pārstāvniecības pagalmā no automašīnas izkāpj Latvijas politiķi, kuri atgriezās no tikšanās ar Borisu Jeļcinu. Anatolijam Gorbunovam rokā bija mapīte, kurā atradās Jeļcina dekrēts par Latvijas neatkarības atzīšanu no Krievijas Federācijas puses. Tā bija sestdiena, vēstniecības sekretārei brīvdiena, tāpēc dekrēta tekstu, ko Ilmārs Bišers pārtulkoja latviski, ar rakstāmmašīnu pārrakstīju es, un tad pa faksu to sūtījām uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā un citur.”
Žurnālists intervēja Islandes vēstnieku – Islande bija pirmā rietumvalsts, kas atzina Latvijas neatkarību, – un sūtīja uz Rīgu materiālu pa faksu, kas toreiz darbojās ļoti lēni.
1992. gadā Ainārs saņēma stipendiju no Vācijas parlamenta Baltijas atbalsta grupas un trīs mēnešus praktizējās bundestāgā Bonnā. Atkal vērtīga pieredze, pilnveidotas vācu valodas zināšanas un iegūti jauni kontakti. Toreiz iepazinies ar Egilu Levitu, kurš pēc neatkarības atjaunošanas kļuva par pirmo Latvijas vēstnieku Vācijā.
Jauni izaicinājumi
Aināra Dimanta darba pieredze ir daudzveidīga – strādājis gan par “Dienas” komentētāju, gan TV raidījuma “Globuss” vadītāju, par “Lauku Avīzes” galvenā redaktora vietnieku, pēc tam par avīzes “Fokuss” galveno redaktoru, ir žurnāla “Akadēmiskā dzīve” galvenais redaktors. Kā profesors, filozofijas doktors ir mācījis studentus Rīgas Stradiņa universitātē, Vidzemes Augstskolā un biznesa augstskolā “Turība”. Pirms ievēlēšanas NEPLP vadītāja amatā Dimants strādāja par “Turības” Sabiedrisko attiecību fakultātes Komunikācijas zinātņu katedras vadītāju, taču tagad turpinās lasīt lekcijas tikai doktorantiem sestdienās. Tāpat ar lielu atvēzienu ir darbojies sabiedriskā laukā – bijis Eiropas kustības Latvijā dibinātāju vidū un, kļuvis par šis kustības prezidentu, vadījis informatīvās kampaņas projektus pirms Latvijas iestāšanās ES. Lepojas ar piederību akadēmiskajai vienībai “Austrums”, kurā pēc viņa aicinājuma par goda biedru kļuvis Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) cer, ka jaunā NEPLP vadība, apvienojot A. Dimanta un viņa vietnieces Aijas Cālītes-Dulevskas stiprās puses, izveidos lielisku komandu un strādās, stiprinot nacionālo informatīvo telpu.
“Kad Ainārs Dimants kā padomes kandidāts runāja Saeimā, pozīcija bija pārliecinoša un argumentēta, jo viņš dziļi profesionāli pārzina mediju jomu. Esmu sen vērojusi Aināra Dimanta līdzdalību dažādās konferencēs. Viņš arvien ir augstu cēlis kvalitatīvas, neatkarīgas žurnālistikas standartu latiņu.”
Vēl kā Dimanta stiprās puses viņa min spēju būvēt nākotnes vīzijas un savienot kopainā dažādas detaļas.
Aināra kursa biedrene Dite Liepa augstu vērtē viņa principialitāti, godīgumu un profesionalitāti.
Vajag raidījumus par vēsturi
Ko Dimants domā par beidzamajā laikā daudz pārspriesto tematu – latviešu un krievu, kā arī citu svešvalodu attiecību televīzijā? Tostarp, vai ārzemju filmas labāk ierunāt latviski vai titrēt un rādīt oriģinālvalodā? Viņš uzskata, ka zināms procents varētu būt oriģinālvalodās, to īpaši novērtētu tie, kas cenšas šīs valodas apgūt.
Mūsu lasītāji uzskata, ka sabiedriskās TV uzdevums ir vairāk pievērsties valstiskai, patriotiskai audzināšanai, nekā tas darīts līdz šim. “Jā, tā ir problēma,” NEPLP vadītājs atzīst un piebilst, ka, izņemot “Latvijas Avīzi” un Latvijas radio, medijos nav materiālu un raidījumu par vēsturi. “Es uzskatu ka ir jārunā saistīti par tautu, zemi un valsti un ka mēs pārāk maz pievēršamies valstiskai apziņai, bet pārāk centrējamies uz tautisko. Pašreizējā Latvija ir 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts turpinātāja, taču mēs esam arī Kurzemes un Zemgales hercogistes mantinieki, kura faktiski bija suverēna valsts, ar savām kolonijām un lielu autonomiju. Tagad šajā pašā pilī, kur pasludināja šo hercogisti, strādā Latvijas Valsts prezidents. Savukārt hercogiste bija tieša Livonijas ordeņvalsts mantiniece, un pirms tās pastāvēja senlatviešu valstis. Kādreiz padomju vēsturnieks Vilis Samsons teica, ka Latvijas neatkarība esot tikai vēstures epizode. Es teiktu, ka tieši Krievijas impērijas laiks Latvijas vēsturē ir tikai epizode.”
