Dimanta kāzu stipendija 0
Visvaldis Dzenis no ASV ir uzņēmuma “Kokpārstrāde – 98” valdes priekšsēdētājs un darba devējs vairāk nekā 250 cilvēkiem Allažos. Latviju, lai apskatītu, kā sokas ražotnē, Dzeņu ģimene apmeklē divas reizes gadā, bet šajā ciemošanās reizē Visvaldis un Sigrida Dobeles ceriņdārzā atzīmēja arī savu 60 gadu laulības jubileju.
ASV dzīvojošajam dziedātājam Ilmāram Dzenim Visvaldis ir pusbrālis, viņiem abiem ir viens tēvs. “Vārdā “Dzenis” ietverta vissvarīgākā Dzeņu rakstura īpašība – viņi neatlaižas no savas ieceres, dzen to enerģiski uz priekšu, kamēr sasniedz nodomāto,” tā, raksturojot dzīvesdraugu, saka Sigrida.
Vārdnīca un iekārta siera rūpnīcai
Sigrida uzauga Rīgā, bet Visvalža vecāku mājas atradās Sventes pagastā. Abi iepazinās pēc Otrā pasaules kara Vācijā bēgļu nometnē. No turienes Sigrida pirmā aizbrauca uz ASV, bet Visvaldim vēl gadu bija piensaimniecības studijas. Naudu tām viņš sapelnīja, izdodams ar Sigismunda Vidberga zīmējumiem ilustrētu vārdnīcu latviešu, angļu, vācu, franču un spāņu valodā. “Pārdevu ne jau divus simtus vai divus tūkstošus vārdnīcu, bet gan divdesmit tūkstošus!” atceras Visvaldis. “Uzņēmējs ir cilvēks, kas ierauga tādu pieprasījumu un iespējas, ko citi nepamana!”
Pēc studiju beigšanas arī Visvaldis pārcēlās uz Ņujorku, kur darbu atrada mocarellas siera ražotnē. Darbs sākās trijos naktī un līdz septiņiem rītā jau bija jābūt iesaiņotiem pusmārciņu, mārciņu un divas mārciņas lieliem siera gabaliem sūtīšanai uz veikalu. Visvaldim radās doma šo siera dalīšanas procesu mehanizēt, un viņš divus gadus mācījās mehāniku. Pirmās projektētās ierīces jauda bija maza, tikai seši siera gabali minūtē. Tad viņš izgatavoja citu. Patentēja, savā darbnīcā taisīja detaļas, lika tās kopā un iekārtas pārdeva. “Naudu atdevu sievai. Viņa man tā lielā finanšu eksperte,” nosmejas Visvaldis, bet Sigrida piemetina: “Mūsu uzņēmumā strādāju gan par sekretāri, gan grāmatvedi – biju viņa labā roka.”
Dzīvesbiedrs uzņēmumu attīstījis palēnām, bez aizņēmumiem un parādiem. “Pirmkārt, gudrs cilvēks ir tas, kurš pielieto to, ko zina. Otrkārt, viņš aizvien pielieto savas zināšanas. Treškārt, viņš apzinās, ka visu nezina, nezināmo uzzina un pielieto! Cilvēks, kuram ir zināšanas un kurš tās neizmanto, atgādina staigājošu bibliotēku…” pārdomās par gudrību uzņēmējdarbībā dalās V. Dzenis.
Naudu labāk aizdot, nevis iedot
Latvijai atgūstot neatkarību, Visvaldis, kā pats saka, braucis šurp apostīt gaisu un paraudzīties, vai šeit varētu iesākt, piemēram, siera ražošanu. Taču posmā no Rīgas līdz Daugavpilij toreiz redzējis tikai divas govis, tādēļ ieceri par sieru atmetis. Cerīgu nākotni saskatījis eļļas linu ražošanai, tādēļ vienugad no Anglijas ievedis 60 tonnas linsēklu, ko sadalījis Naukšēniem, Viļāniem un Vecaucei. Kas no tā iznāca?
“Ziniet, ja cilvēkam kaut ko dodat par brīvu, tad viņš ņem ar domu: ja veiksies, būs labi, ja ne, neko darīt. Uznāca slapjās vasaras, lielie lieti, agrās ziemas… Atziņas, ko guvu no šīs neveiksmes, ir vairākas – sapratu, ka naudu nevar dot kā dāvanu, bet tikai kā aizdevumu un ka ražošana, kas atrodas zem jumta, ir labāk paredzama.
Tā es nokļuvu līdz koku pārstrādei,” atceras Visvaldis.
Sākumā ražošana klibojusi, nācies mainīt trīs menedžerus, bet kopš 1998. gada uzņēmums ir sekmīgi audzis, un tā vadītājs nākotnē raugās ar paļāvību. Pērn ražotnes apgrozījums bija 10 miljoni latu, izaugsmes temps ir apmēram 25% gadā. 97% produkcijas tiek eksportēti. “Tagad gatavojamies izplesties un līstīšu ražošanai pievienot gatavu māju būves. Šī ražotne ir piemērs, ko var panākt šejienes latvieši sadarbībā ar aizjūras latviešiem, kuriem varbūt ir vairāk pieredzes un pazīšanās,” atzīst V. Dzenis. Koki tiek maksimāli pārstrādāti un skaidas izmantotas brikešu ražošanai vai pārdotas zirgu staļļu pakaišiem. “Pārstrādes beigās paliek tikai dūmi!” smejas uzņēmuma īpašnieks.
Agronomu biedrība un stipendijas
Dzeņa kungs ir Latvijas Agronomu biedrības ārzemju nodaļas vadītājs. Savulaik kāds cildens tautietis ziedojis 120 000 ASV dolāru Latvijas attīstības atbalstam un ziedotāja paraugam sekojuši vēl citi. “Latvijai jāizraujas no pastāvošā Rietumu kolonijas zemes stāvokļa!” spriež Dzenis. “To sauc par zemes jaunuzbūvi – lai iedzīvotāji varētu palikt uz vietas un būvētu sev labāku nākotni savā dzimtenē.”
Sākumā nauda dota Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Visvaldis atceras: “Gadā nosūtītos 4000 dolāru tur sadalīja 11 – 15 cilvēkiem. Kad pārskata ziņojumā izlasījām, ka viens no saņēmējiem par šo naudu braucis uz jāšanas piederumu izstādi Hamburgā, sūtījumus pārtraucām. Ziedotājs nebija domājis to veltīt tādiem niekiem, bet gan lietām, kas svarīgas Latvijas lauksaimniecības attīstībai.” Tā, meklējot institūciju, kas naudu apsaimniekotu mērķtiecīgāk, atradis Vītolu fondu, kas piešķir stipendijas centīgiem, bet mazturīgiem jauniešiem. Tagad Agronomu biedrības stipendijai pievienota “Visvalža un Sigridas Dzeņu dimanta kāzu stipendija”.
Visvaldis teic: “Latviešu sabiedrībā jānotiek pašapziņas atdzimšanai – kad cilvēks sāk ticēt sev un saskata panākumos savu pūliņu augļus.” Sniegtais atbalsts jaunajiem censoņiem tieši to veicina.
Omītes ceptās kotletes – visgardākās
Visvaldis un Sigrida, neraugoties uz toreiz grūtajiem laikiem, izaudzinājuši četrus labus bērnus, un tagad viņiem ir arī desmit mazbērni. Dēls Pēteris ir ķirurgs, un viņa ģimenē ir seši bērni; meita Elza kļuvusi par skolotāju, dzīvo Kalifornijā. Viņas laulībā ar amerikāni ir trīs puikas, kuri visi labi runā latviski. Otrā meita Maija ir datorspeciāliste, bet trešā – pastarīte Dzintra no tēva mantojusi uzņēmējas talantu, dzīvo Teksasā, un viņas ģimenē aug viena atvase. Kad mazbērni ciemojas pie vecāsmātes, viņi saka: “Omīte cep gardākās kotletes!”
Dzeņu 300 hektāru lielajā lauku īpašumā Katskiļos atrodas augļu un sakņu dārzs un 12 mākslīgi izrakti ezeri, kuros var vizināties arī ar laivu.
Esam divi draugi
Sigrida teic: kad cilvēki nodzīvo kopā 60 gadus, viņi zina, ka vislabākais kopdzīves atslēgvārds ir draudzība. “Ir jābūt labiem draugiem, kas viens otram uzticas. Nedrīkst ļauties egoismam. Laulībā jādomā, kas nāk par labu ģimenei, nevis tik “man” vai “tev”.”‘ Sigrida piemetina, ka Dzeņi esot talantīgi un spējīgi cilvēki, bet reizēm ir strupi, tādēļ sievām jābūt diplomātiskām. Visvaldis Sigridu paķircina, ka viņa dažkārt uzvedoties kā autovadītājs aizmugures sēdeklī, kas par daudz runā. “Viņai ir jābūt mīlīgai!” Visvaldis teic ar savu jauko humoru, piemetinot, ka var jau strīdēties, bet līdz gulētiešanai jāsalīgst miers. Visvalža teiktajam, ka viņam tagad esot sava medmāsa, kas atgādina, ka jāiedzer zāles, Sigrida iebilst: “Neesmu medmāsa, vienkārši esmu pieradusi par tevi rūpēties. Tev būtu grūti bez manis, un tu to zini!” Un piebilst: “Man bez tevis arī!” Dzīvesbiedrs attrauc, ka tas jau skan labāk.
