Juris Lorencs: Šodien mēs labi redzam, cik ļoti diktatori baidās no pārmaiņām 3
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Es labi atceros šo dienu. Ir 1995. gada 7. septembris, Minska. Mēs sēžam Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko rezidences (šķiet, tā bija kādreizējā Baltkrievijas kompartijas mītne) sarunu telpā, patiesībā lielā zālē, un gaidām ierodamies mājas saimnieku. Vēl dažas minūtes, un arī man būs tas gods (iespēja, izdevība, pienākums?) spiest viņam roku.
Tolaik es strādāju Ministru prezidenta Māra Gaiļa birojā un kā viņa padomnieks biju iekļauts oficiālajā Latvijas valdības delegācijā, kas uzturējās Baltkrievijā 6. un 7. septembrī.
Esmu mazliet saguris, jo iepriekšējā vakarā piedalījos oficiālās vakariņās, kuras rīkoja toreizējais Baltkrievijas valdības vadītājs Mihails Čigirs. Tika dzerts šņabis, galdā celti vienkārši, bet sātīgi un garšīgi ēdieni. Cik atceros, tur bija soļanka, cūkas karbonāde ar kartupeļu biezeni, mērci un salātiem, neskaitāmi uzkožamie.
Bet tagad es sēžu un gaidu tikšanos ar Lukašenko. Paiet piecas, desmit, piecpadsmit minūtes, viņa vēl nav.
Precizitāte esot karaļu tikums, ko laikam nevar teikt par prezidentiem. Beidzot pēc pusstundu ilgas gaidīšanas lielajā telpā atveras kādas sānu durvis un tajās parādās Lukašenko ar svītu. No pašām sarunām atceros vien to, ka tās vairāk atgādināja informācijas izmaiņu, kaut ko līdzīgu abu pušu lekcijām par esošo situāciju valstī un nākotnes plāniem.
Tikšanās bija draudzīga, pat sirsnīga un krietni pārsniedza protokolā paredzēto laiku. Sarunu dalībnieki jau bija piecēlušies no galda, bet Gailis, Lukašenko un Čigirs vēl turpināja diskusiju kuluāros. Garlaicības mākts, es apstaigāju zāli un ziņkāres pēc pa puspievērtajām durvīm ielūkojos telpā, no kuras iznāca Lukašenko. Liels ir mans pārsteigums, redzot, ka tā ir noslēgta. Tajā nav citu durvju, istabas centrā atrodas vien atpūtas krēsli un galdiņš ar pusizdzertām tējas tasēm.
Tātad Lukašenko bija gaidījis, rīkojis izrādi un kavējis sev laiku, lai speciāli ierastos vēlāk! Runā, ka arī Putins mēdzot šādi rīkoties.
Bet bija 1995. gads, un par Putinu vēl neviens pat nebija dzirdējis.
Kāpēc Lukašenko tā darīja? Lai pazemotu savus viesus? Lai parādītu, ka viņš ir saimnieks ne tikai pār Baltkrieviju, bet arī pār savu un citu cilvēku laiku? Bet pulkstenis rit, mēs to nespējam ietekmēt.
Tiesa, pastāv personīgais, psiholoģiskais laiks. Kāpēc bērnības vasaras likās tik garas? Un kāpēc novecojot laika ritums paātrinās? Kāpēc ceļojumā pavadīta nedēļa šķiet vesela mūžība, un kāpēc tik lēni rit laiks pie ārsta kabineta durvīm? Atbilde uz šiem jautājumiem slēpjas mūsu prātā un iepriekšējā dzīves pieredzē.
Bet ir daži mehānismi, kā mēs varam ietekmēt psiholoģisko laiku. Piemēram, izolēt sevi no ārpasaules. Viens no efektīvākajiem šādas pašizolācijas mehānismiem ir vara. Britu 19. gadsimta politiķis Džons Aktons ir teicis: “Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti.” Pārfrāzējot šo teicienu, varētu sacīt: “Vara izolē, bet absolūta vara izolē absolūti.” Un cilvēks vairs nemana, ka apkārt sāk pūst pārmaiņu vēji. Ka izaugusi jauna paaudze, ar kuru grūti atrast kopīgu valodu. Pagājušā gada decembrī agrākais ASV prezidents Baraks Obama lekcijā Singapūrā izteicies, ka “lielāko daļu no pasaules problēmām rada veci vīri, kuri pārāk ilgi turas pie varas”.
Tolaik, 1995. gadā, Lukašenko mēģināja komandēt pulksteni. Vēl pēc dažiem gadiem viņu pārņēma ilūzija, ka iespējams ietekmēt arī vēsturisko laiku. Bet to ir grūti, patiesībā neiespējami izdarīt, jo vēsturisko laiku bez valdnieka iespaido vēl milzīgs skaits cilvēku, visa tauta. Laiks nozīmē pārmaiņas, laika ritējumu mēs sajūtam caur pārmaiņām.
Pulkstenis skaita sekundes, pavasaris nomaina ziemu, zieds uzplaukts un novīst, mainās varas un valdnieki. Vai nav interesanti – viens no sinonīmiem vārdam “valdīšana” ir vārds “laiks”. Mēs runājam par “cara laikiem”, “Ulmaņlaikiem”, “vācu laikiem”, “Staļina laikiem”, “krievu laikiem”.
Ies gadi, un baltkrievu tautas apziņā izveidosies priekšstats par “Lukašenko laikiem”. Mēs vēl nezinām, kā tos nosauks, varbūt šī talantīgā tauta izdomās kādu asprātīgu apzīmējumu. Toties šodien mēs labi redzam, cik ļoti diktatori baidās no pārmaiņām. 6. augustā kādā no Minskas laukumiem varas iestāžu organizētā pasākumā divi puiši uzdrošinājās atskaņot Viktora Coja dziesmu “Pārmaiņas”.
Cita starpā tajā ir vārdi: “Mūsu sirdis prasa pārmaiņas, mūsu acis prasa pārmaiņas! Mūsu acīs, asarās un pulsējošajās vēnās – pārmaiņas, mēs gaidām pārmaiņas!” Par to viņi tika aizturēti un notiesāti uz desmit dienām arestā. Pamatojums – “sīkais huligānisms”.
Ja pārmaiņas tiek iekonservētas, tad vēsturiskais laiks saspiežas līdzīgi atsperei. Bet agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad tas atbrīvojas un paātrinās. Procesi, kas tikuši iekonservēti desmitiem gadu, norisinās dažās nedēļās, notiek revolūcija.
Un tad atliek vien plātīt rokas un draudēt: “Pat pēc savas nāves es neļaušu jums atdot valsti.” Tieši tādus vārdus 16. augusta mītiņā saviem sāncenšiem veltīja Lukašenko. To nu gan viņam nevajadzēja teikt. Ar mūžību nejoko.
