Juris Lorencs: Diktators, kurš kļūst smieklīgs, vairs nav bīstams. Viņa dienas ir skaitītas 3
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Es dažkārt atceros šādu visai pamācošu gadījumu no dzīves. Tas bija 2006. vai 2007. gadā. Ēģipte, nakts autobuss Kuseira–Kaira. Aizpildīts līdz pēdējai iespējai.
Cilvēki jau sāk snauduļot, līdz notiek nelāgs pārpratums – kāds no pasažieriem pamatīgi sabojā salonā gaisu. Kam negadās! Smalkjūtīgie arābi šādos gadījumos parasti izliekas, ka nekas nav noticis.
Taču šoreiz kāds vecāks kungs neliekas mierā, raugās apkārt, skaļi purpina un sāk kaut ko līdzīgu izmeklēšanai – kurš gan varētu būt nogrēkojies? Sieva cenšas viņu savaldīt, rausta aiz svārku piedurknes.
Bet dīvainais večuks vēl neliekas mierā. Un tad krēslainajā salonā atskan spēcīga vīrieša balss – “Suzan Mubarak”!
Sākas vispārēja jautrība, un incidents ir izsmelts. Suzanna Mubaraka ir visvarenā prezidenta Hosni Mubaraka sieva. Aizsedzis acis ar tumšām saulesbrillēm, viņš raugās uz savu tautu no milzīgiem plakātiem pilsētu ielās un lielceļu malās.
Tautas ienīsts par politiski citādi domājošo (to skaitā arī islāmistu) apspiešanu. Par to, ka lielajās piektdienu lūgšanās mošejās dežurē slepenpolicijas okšķeri. Bet visvairāk – par korupciju, par politiku kā “ģimenes bodīti”.
Par veiklajiem šeftmaņiem, dēliem Alā un Gamālu, par sievas Suzannas neskaitāmajiem goda amatiem. Līdz Arābu pavasarim, milzīgajiem demonstrantu pūļiem Kairas ielās, Mubaraka kaunpilnajai aiziešanai no prezidenta amata, arestam un tiesai jāgaida vēl vairāki gadi.
Bet jau tad, šajā nakts autobusā, man kļuva skaidrs – diktators, kurš kļūst smieklīgs, vairs nav bīstams. Viņa dienas ir skaitītas.
Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, Krievijā notiek balsojums par labojumiem valsts konstitūcijā. Cita starpā tie paredz teorētisku iespēju pašreizējam prezidentam Putinam balotēties atkārtoti pēc pašreizējo varas pilnvaru izbeigšanās 2024. gadā.
Tobrīd Putinam būs 72 gadi. Jau tagad viņš ierunājies, ka varētu startēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās. Viens no attaisnojumiem – valstij esot vajadzīga stabilitāte.
Bet mēs zinām, ar ko beidzas šāda stabilitāte – ar stagnāciju.
Un vainojams pie tās nav tik daudz “vadoņa” vecums, bet gan tas, ka sāk veidoties “uzticamo un neaizstājamo” biedru ešelons.
“Savējie”, kas kopīgi noveco. To visu jau esam redzējuši – trīcošie večuki māj demonstrantiem no Ļeņina mauzoleja tribīnes. Kompartijas politbiroja locekļi, kuri noraugās paši savos portretos.
Tikai šajos attēlos viņi paši ir divdesmit gadus jaunāki. Visiem jau gribas būt jauniem. Un tad pienāca brīdis, kas PSRS vēsturē iegājis ar nosaukumu “grezno bēru piecgade” (пятилетка пышных похорон).
Laikā no 1980. līdz 1985. gadam aizgāja mūžībā Kosigins, Brežņevs, Suslovs, Ustinovs, Pelše, Rašidovs, Andropovs, Čerņenko.
Vienīgi Brežņeva mīlulis, kādreiz tik ietekmīgais Maskavas pilsētas kompartijas sekretārs Grišins, visu aizmirsts, nomira uz soliņa 1992. gadā kādā iestādē, kur bija ieradies pārrēķināt pensiju. Katram laikam – savs humors.
Grezno bēru gados klīda šāds joks: “Milicis jautā pilsonim, kurš kārtējo bēru laikā cenšas iekļūt Sarkanajā laukumā: vai jums ir caurlaide? Tas pārliecināts atbild: man ir abonements!”
Anekdotes par Brežņevu, kurš mūža nogalē vairs nespēja runāt nez lapiņas, parasti bija labsirdīgas. Bet patiesībā viņš nebija nekāds “miera mika”.
Tieši Brežņevs bija viens no Prāgas pavasara apspiešanas iniciatoriem 1968. gadā un 1979. gada invāzijai Afganistānā. Pēdējā bija fatāla kļūda, kas paātrināja PSRS sabrukumu.
Par Putinu pagaidām nesmejas. Viņu pielūdz, viņu ienīst, bet par viņu nesmejas.
Tas, par kuru pamazām jau sāk smieties, ir Baltkrievijas prezidents Lukašenko.
Politiķis, kurš joprojām turpina spēlēt vienkāršu lauku papu. Bet paaudze, kas izprot viņa valodu un jokus, pamazām aiziet.
Tiem baltkrievu jauniešiem, kuri 1994. gadā kļuva pilngadīgi un pirmo reizi dzīvē gāja pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par Lukašenko, šodien jau 44 gadi. Viņi knapi atceras padomju laikus.
Visas šīs pamācības – “traktors visus izārstēs”, “izģērbies un strādā”, “lāpstu rokā – un roc”, “es būšu leģitīms vēl ilgi” – sākumā šķiet dīvainas, tad smieklīgas, un visbeidzot sāk vienkārši kaitināt.
Turklāt modernajā sabiedrībā, kur modes mainās ik sezonu, kur sarūk ne tikai avīžu lasītāju, bet pat televīzijas skatītāju skaits, kur informācija atrodas datora klikšķa attālumā, 26 gadi valsts vadītāja amatā – tas ir daudz par daudz.
Tie, kuri pazinuši Mubaraku, apgalvo – viņš esot bijis pārliecināts, ka līdzīgi faraoniem valdīs līdz pat savai nāvei, nomirs prezidenta krēslā, bet amatu mantos viņa dēls Gamāls.
Baltkrievijā un Krievijā patlaban daudz runā par Lukašenko jaunāko dēlu Nikolaju. Nesenās militārās parādes laikā Sarkanā laukuma viesu tribīnē Maskavā viņš sēdēja blakus tēvam, dažus soļus no Putina.
Savos piecpadsmit gados viņš jau ir stalts, izskatīgs jauneklis. “Baltkrievu princis”, “iekārojamākais Baltkrievijas līgavainis” – tā viņu raksturo mediji.
Koļa spēlē hokeju, muzicē, mācās ķīniešu valodu. Bet kas notiks, ja parādīsies pirmās pazīmes, ka Lukašenko mēģina nodot varu dēla rokās? Man šķiet, ka baltkrievu tautas reakcija var izrādīties visai neprognozējama.
Baltkrievija nav Krievija, pārāk ilga un dziļa te bijusi brīvdomīgās Polijas ietekme.
Jādomā, ka to labi saprot arī “baltkrievu princis” Koļa Lukašenko.
