Agris Liepiņš: Krievijas seriāli uzbur pārticības un laimes laikus Staļina pārvaldītajā zemē 30
Pirms vairākiem gadiem mūsu pašu Ivars Kalniņš, kurš tobrīd vēl filmējās Krievijā, intervijā pauda atziņu – kas nu mums par seriāliem, lūk, Krievijā, tur gan mākslinieka darbu novērtē un seriālos iegulda milzu naudu. Drīz vien ritenis iegriezīšoties un mēs redzēšot iznākumu. Tagad palēnām redzam. Pēdējā laikā Krievijas telekanālos rāda lielbudžeta seriālus, kuros attēlota dzīve Staļina laikā. Jāatzīst, ka naudu šiem projektiem krievi patiešām nav žēlojuši – ekrānā redzami visi labākie un populārākie kaimiņzemes aktieri. Viņu sniegums ir ar augstu aktiermākslas raudzi, vienīgi atklāts paliek jautājums: kā šajos seriālos tiek attēlota dzīve tautu tēva laikā?
Piemēram, kinodarbs par Staļina laika krievu aktrisi Ļubovu Orlovu un tā laika padomju kinoindustriju. Liekas – kāda tur politika, filmā attēlots izcilas aktrises radošais un nebūt ne vieglais mūžs. Aktrisei nav ne vainas, bet tam, kā tiek attēlots Staļina valdīšanas laiks, gan ir propagandas raksturs. Visa kino uzņemšanas grupa kā no Rietumu modes žurnāla vāka izkāpuši, kinostudijas radošā gaisotne līksma un brīva, uzņemšanas laukumā dzirkstī joki un aktieru savstarpējā āzēšanās, bet pāri visam – sevi un citus cienošas ļaužu attiecības. Mīlas līkloču peripetijas piedod vajadzīgo asumiņu. Citiem vārdiem sakot – zelta laikmets!
Staļina laikā uzņemtās filmas uzbūra dzīvi, kuras nebija. Pretstatā kino radītajam mītam par vīnogu ķekaros slīkstošajiem galdiem, labi nobarotajiem lopu ganāmpulkiem un elegantajiem modes kostīmiem reālajā dzīvē veikalu plauktos bija veidņu maize, pavasarī kolhozu govis iekāra striķos, jo izbadējušās ragaines nespēja nostāvēt kājās, bet tauta staigāja kirzas zābakos, puķainos katūna svārkos un vienmuļos zilgani pelēkos vateņos. Šodienas Krievijas seriālos šo nabadzību, slikto apgādi un bezgaumību neredzēt, kino ļaudis, tāpat kā Staļina laikos, uzbur pārticības un laimes laikus. Ne bez nolūka, jo diktatora glorificēšana Putina prezidentūras laikā kļūst aizvien jūtamāka.
Jaunajai paaudzei nav atmiņu par tā laika beztiesiskumu, visaptverošo baiļu un nodevības atmosfēru, bezcerību un visaptverošo pompozi uzmācīgo un melīgo vadoņa slavināšanu. Tāpēc viņiem var pasniegt pasaciņu par kinoļaužu vidū valdošo brīvi nepiespiesto gaisotni. Staļina laika radošo brīvību precīzāk raksturo šāds fakts. Uz Kremli tika uzaicināts kinorežisors, lai uzklausītu vadoņa kritiskās piezīmes. “Tas nāks par labu gan režisoram, gan viņa darbam,” izteicās Staļins. Kad režisors izdzirda, ka Staļins par kādu sekretāra atnestu dokumentu nočukst “muļķības”, viņš pārprata, ka par muļķībām ir nosaukta viņa filma, pielaida bikses un paģība.
Kinolentē par Orlovu ir daudz glamūra falša. Tikpat izskaistinātus, Staļina laikiem glaimojošus melus redzam seriālos, kuros attēlota padomju armijas uzvara pār fašismu! Nevis uzvara ir meli, bet “atbrīvotāju” attēlošana. Padomju karavīri ir skaisti un cēlsirdīgi puiši labi pašūtos mundieros. Virsnieki laistās savos zeltītajos uzplečos. Vaigi spīd no labas barošanas, acu skatiens možs un mīlestības pilns. Tas ir pilnīgā pretstatā kara laikus piedzīvojušās paaudzes stāstītajam. Latvijā ienākošie padomju karavīri bija noplukuši, slikti ģērbti, putekļu klātām, pelēkām un vienaldzīgām sejām. Daudziem automāts karājās virvē iesiets, jo trūka ādas siksnu. Bijusī padomju armijas gvardes vecākā leitnante Ingrīda Sokolova atceras Maskavas aizstāvēšanu 1941. gada oktobrī. “Tajās dienās ieraudzīju ko nesaprotamu – atkritumos milzīgas kaudzes ar grāmatām sarkanos vākos. Tūkstošiem sējumu no Ļeņina kopotajiem rakstiem, marksistiskā literatūra. Tos dedzināja. Viss centrs bija pilns sūriem dūmiem, sniegs melns. Dedzināja arī dokumentus, jo vācieši teju, teju ienākšot pilsētā, tanki jau esot pie Odincovas pilsētiņas (taču tur to nebija!). Kad, atgriezusies savā daļā, to pastāstīju komandierim, viņš atteica: “Tas vēl nav viss. Izlaupīts Maskavas gaļas kombināts, grauj veikalus. Diemžēl otru tulku sūtīt nevaram, jo viņš ir ebrejs, un notiek arī ebreju grautiņi.” [..] Tikt galā ar paniku Maskavā izdevās tikai ap 20. decembri, kad oficiāli ieviesa aplenkuma stāvokli ar patruļām un komandanta stundu.”
Žēl, ka Krievijas aktieri savu talantu ļauj izmantot Staļina laiku slavināšanai. Viņi patiešām ir izcili mākslinieki.
