Digitalizācija – Latvijas kultūras veiksmes stāsts? Kā noris kopējā digitalizētā kultūras satura veidošana 6
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvāko mēnešu laikā plānots atvērt vienoto kultūras digitalizētā satura izplatīšanas platformu “digitalabiblioteka.lv”. Savukārt Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā ekspozīcija “Dziesmusvētku telpa” Mežaparka estrādē jeb Sidraba birzī, kur arī liela nozīme ir digitalizētajam saturam, vērs durvis 2023. gada vasarā – pirms XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem.
Šie ir divi lieli kultūras projekti, kuru fināls jau ir noteikti iezīmējies, rosinot jautāt – vai digitalizācija viennozīmīgi ir mūsu kultūras nozares veiksmes stāsts? Kas šobrīd izdarīts, lai digitalizētu Dziesmu svētku mantojumu? Cik aktīva ir sabiedrības un pašvaldību līdzdalība kultūras digitalizācijā?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” organizētajā “zoom” diskusijā satikās IVETA GRAVA, Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” vadītāja, MĀRA SPRŪDŽA, Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) direktore, KARĪNA BANDERE, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Digitālās attīstības departamenta direktore, JĀNIS ZIEDIŅŠ, Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC) direktora vietnieks informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jautājumos.
Vērienīgs resurss
A. Bormane: – Ko praksē nozīmēs platforma “digitalabiblioteka.lv”, kas paredzēta kā kopēja vietne visa kultūras nozarē digitalizētā satura izplatīšanai? Kādi resursi tajā tiks iekļauti?
Karīna Bandere: – Lai gan Latvijas Nacionālā bibliotēka jau piecus gadus ir vadījusi patiešām apjomīgu projektu, tajā ir iesaistījušās vairākas kultūras institūcijas – gan Kultūras informācijas sistēmu centrs, gan Latvijas Nacionālais arhīvs, gan Nacionālā Kultūras mantojuma padome, gan viss muzeju sektors.
Platformas izveide, kas virzās pabeigtības fāzē, nodrošinās vienotu digitālā kultūras mantojuma pārvaldību, tā ilgtermiņa saglabāšanu un vienotu izplatīšanu. Ko tas nozīmē? Visu nacionālā mēroga iestāžu un citu kultūras institūciju veidotais digitālais saturs ikvienam lietotājam tagad būs pieejams meklēšanai vienuviet, protams, ņemot vērā autortiesību regulējumu un ierobežojumus.
– Sapratu, ka tur būs pieejams, piemēram, gan “filmas.lv”, gan “periodika.lv” saturs, gan muzeju kopkatalogs, gan daudzi citi interneta resursi…
– Jā, šeit būs saturs, kas līdz šim pieejams gan portālā “periodika.lv”, gan “redzidzirdilatviju.lv” (Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve. – A. B.), gan “filmas.lv”, gan daudzās citās digitālās kolekcijās.
Tas gan nenozīmēs, ka šīs vietnes neturpinās būt un papildināties, jo atsevišķās digitālās kolekcijas piedāvā atšķirīgas un lietotāju iecienītas iespējas, kā atklāt šo saturu. Digitālajā bibliotēkā (“digitalabiblioteka.lv”) būs pieejams vienots meklēšanas pakalpojums, kā arī iespēja gan apskatīt digitālo saturu, gan noskaidrot, pie kuras institūcijas jāvēršas, ja, piemēram, konkrētais materiāls vēl nav digitalizēts.
Projekts “Kultūras mantojuma satura digitalizācija” ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda un valsts finansēts projekts, kurā ieguldīti 11 miljoni eiro. Tas ir attīstīts divās kārtās kopš 2017. gada.
Tā rezultātus ik pa laikam jau var skatīt, kā, piemēram, puse no projekta finansējuma ir ieguldīta vērtīgu kultūras mantojuma materiālu digitalizācijā – tās ir gan filmas, gan audio un video materiāli, gan muzeju krājuma materiāli, gan kultūras pieminekļu 3D uzmērījumi.
Daļu var apskatīt jau esošajās satura vietnēs, bet viss plašais apjoms būs pieejams Digitālajā bibliotēkā “digitalabiblioteka.lv”, kas būs atvērta nākamā gada pirmajā pusē.
– Cik cilvēki šobrīd ir aktīvi, nesot uz muzeju vai arhīvu digitalizēt bēniņos vai personiskajos arhīvos glabāto? Šķiet, ka nozīmīga mantojuma daļa it kā izkrīt no šīs kopīgās sistēmas?
Iveta Grava: – Tas, kas glabājas pie privātpersonām, ir viņu privātīpašums, un ar to ir arī saistīta pēc tam digitalizētā kultūras mantojuma izmantošana. Jā, mums šobrīd ir ļoti daudz privātkolekciju tādā mūsdienu izpratnē – cilvēkiem ir daudz pieejamākas dažādas tehnoloģijas, lai iemūžinātu notikumus, tos dokumentētu, lai padarītu vajadzīgus sev.
Vienlaikus, ja skatāmies no pētnieciskā viedokļa, tie var būt arī interesanti pētniekiem. Tas ir pilnīgi jauns darbības virziens, ir jāaicina cilvēkus dalīties, izmantot mūsu resursus.
Bet, protams, sākumā ir jātiek skaidrībā par autortiesībām. Domāju, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja ideja par Dziesmu svētkiem varētu būt pirmais šāds pilotpasākums, kad mēs aicinātu sabiedrību dalīties ar savām kolekcijām, vērtīgajām lietām, kas viņiem saistās ar šo notikumu.
Dziesmu svētku krājums – attīstībā
– Kāda ir situācija ar Latvijas arhīvu Dziesmu svētku krājumu? Vai ir kādas lietas, ko jūs tieši vēlētos saņemt?
Māra Sprūdža: – Mēs labprāt saņemtu foto un video liecības par šiem notikumiem. Līdz neatkarības atgūšanai mums ir diezgan labs materiāls par tiem no tā laika oficiālajiem avotiem (prese, kinožurnāli u. tml.), bet 20. gs. 90. gadi un 21. gs. sākums vislabāk ir dokumentēti tieši Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio arhīvos, nevis pie mums.
Bet, ja runa ir par svētku organizatorisko pusi (lēmumi, finansējums, sarakste u. tml.), tad šie dokumenti jāmeklē pie mums. Tomēr tā nebūs atsevišķa Dziesmu svētku lieta, bet gan iekļauti starp citiem dokumentiem atbilstošajās lietās, un tos atrast tiešām ir liels darbs.
– Cieņa, kopīgums un tagadnīgums – trīs principi, pēc kuriem top Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā Dziesmu svētku ekspozīcija. Kas būs pamatlietas, ar ko tā izcelsies, arī digitālajā jomā?
Iveta Grava: – Ekspozīcija ir domāta visiem, kas kaut vismazākajā veidā ir saskārušies ar Dziesmu svētkiem un kurus šis temats aizrauj, interesē un apbur. Dziesmu svētku ekspozīcija tiek veidota divos stāvos, kas saturiski un funkcionāli viens otru papildinās.
Pirmo stāvu veidos četri objekti – interaktīvā dārgumu siena, multimediālā instalācija “Lielākais koris”, koru mūzikas klausīšanās krēsli un Līgo karogs (būs tā kopija). Tiks runāts par Dziesmu svētku virsotni – Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem –, katrā tematiskajā segmentā akcentējot, ko jaunu tie, katru reizi notiekot, šai tradīcijai ir devuši klāt.
Savukārt ekspozīcijas otrajā stāvā – kopienas telpās – viens no mērķiem ir radīt vietu un vidi, kas sekmētu Dziesmu svētku pētniecību, dotu vēlmi izzināt vairāk, kā arī piesaistīt bērnus dažādiem skolu projektiem. Šajā telpa brīvpieejā būs Dziesmu svētku skapis, kurā izvietotas dažādas grāmatas – par svētkiem, to personībām –, Dziesmu svētku katalogi jeb vadoņi, koru dziesmu grāmatas, atsevišķu preses izdevumu raksti, kā arī dažāda līmeņa studiju darbi. Protams, meklējot materiālus par Dziesmu svētkiem, būs arī iespēja pētīt digitālos resursus.
Paldies Sprūdžas kundzei, ka jūs to pieminējāt, un vēlos piebilst, ka tā bija Rakstniecības un mūzikas muzeja iniciatīva – aicināt uz sadarbību lielākās institūcijas, kas ir dokumentējušas, pētījušas Dziesmu svētkus.
– Rakstniecības un mūzikas muzejs, Nacionālais arhīvs, LNB, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Latvijas kultūras darbinieku biedrība, Latvijas Universitātes Folkloras un mākslas institūts, Latvijas Kultūras akadēmija 16. septembrī parakstīja memorandu par turpmākiem sadarbības principiem Dziesmu svētku 150 gadu vēstures apzināšanā un mūsdienīgas kultūras mantojuma pārvaldības veicināšanā. Kādus praktiskus darbības veidus šajā virzienā tas paredz?
– Otra mūsu lielākā vēlme ir arī rosināt novadus pētīt savus svētkus, to virsvadītājus, dalībniekus, jo nav jau bijuši tikai lielie svētki. Memorands ir atvērts, un to joprojām ir iespējams parakstīt. Tajā apsolīta sadarbība Dziesmu svētku tradīcijas dokumentēšanā.
– Izskanējis, ka varētu tikt veidota Dziesmu svētku dalībnieku datubāze. Vai ir jau kādas iestrādes?
– Jā, bet ir jāņem vērā dalībnieku datu aizsardzība. Līdz 9. Dziesmu svētkiem (1938. gadā. – A.B.) var atrast dalībnieku vārdus, korus, kuros viņi dziedājuši; varbūt grūtāk būtu atrast pūtēju vai simfoniskā orķestra dalībnieku vārdus, arī teātri ir bijuši. Tas ir liels darba lauks, bet tos var atrast.
Man svarīgi liekas – ja kāds dalībnieks meklē savu dzimtu – pieņemsim, viņi nāk no Bauskas puses un zina, kurā korī viņš ir dziedājis –, tad visa informācija ietvertu ziņas, ka viņš ir dziedājis ne tikai vienos svētkos. Grūtāk gan būtu noteikt, kuros novadu Dziesmu svētkos viņš ir dziedājis, jo tur ir atrasti saraksti ar koriem, kuri piedalījušies, bet ne ar dalībnieku vārdiem.
– Bet – kā dokumentēt kolektīvu mūsdienu vēsturi, kas parādās feisbuka kontos vai ar telefonu veiktos fotoattēlos?
K. Bandere: – Jā, tā ir ļoti liela tēma – šodien topošais mantojums, kas ir jau digitālā formā. Skaidrs, ka problēma nav, piemēram, ar e-izdevumiem, tie tiek uzkrāti LNB un ar laiku nonāk lielākā piekļuvē. Bet – ko darīt ar apjomīgo saturu, kas rodas, katram no mums dzīvojot un darbojoties savās interešu jomās? Ir skaidrs, ka nevaram saglabāt visu, bet kā izveidot reprezentatīvo atlasi, kas atspoguļo šo laikmetu, šo brīdi?
Te ir vieta plašākai diskusijai ne tikai starp nozares ekspertiem, bet arī pētnieku kopienās. Mēs jau sen nevaram saglabāt pilnīgi visu, un tas ir jautājums, kas darbakārtībā gan visiem klātesošajiem, gan plašākam nozares ekspertu grupām. Tajā skaitā šeit runa ir par privāto arhīvu saturu, kas nav vairs salīdzināms ar vēstuļu kastītēm vai fotogrāfiju albumiem, ko saņemam no iepriekšējām desmitgadēm. Šobrīd tas ir nesalīdzināms apjoms.
Pašvaldības – nobriedušas?
– Kāda ir Kultūras informācijas sistēmu centra loma digitalizācijas procesā? Cik Latvijas valsts un pašvaldību kultūras institūcijas šobrīd šajā ziņā ir aktīvas? Vai jūs kaut kādā veidā sadarbojaties arī ar privātajiem kolekciju īpašniekiem?
Jānis Ziediņš: – Valsts, protams, nevar ieguldīt līdzekļus visu šo privāto kolekciju digitalizēšanā. Vienlaikus arī privātie muzeji var sakārtot savu krājumu atbilstoši oficiāli noteiktiem kritērijiem, un tādā gadījumā arī tiem ir iespēja piedalīties valsts īstenotos digitalizācijas projektos. Tāpat, ja iedzīvotājs ir nodevis muzejam savu kolekciju, tad tā ir muzeja krājuma sastāvdaļa, ko muzejs var digitalizēt.
Atbildot par Kultūras informācijas sistēmu centra lomu digitalizācijas procesā, jāsaka, ka kopā ar LNB esam vadošie informācijas tehnoloģiju turētāji kultūras nozarē. Pārvaldām Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga sistēmu, nodrošinām Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmas darbību, tāpat ir vēl vairākas platformas un portāli, kurus mēs uzturam un kur šie digitālie resursi ir pieejami, piemēram, Latvijas filmu portāls “filmas.lv” un audiovizuālo ierakstu portāls “diva.lv”, kur pieejami gan digitalizēti Latvijas Televīzijas un radio raidījumu ieraksti, gan pēdējos gados veikti koncertu ieraksti.
Esam tehnoloģiju partneris kultūras biznesa īstenotājiem, palīdzot ar savām zināšanām un iespējām tieši informācijas tehnoloģiju ziņā, un centralizēti attīstām šīs mantojuma digitalizācijas un publiskās piekļuves iespējas, jo katram atsevišķi digitalizēt un veidot atsevišķu nelielu informācijas sistēmu noteikti būtu sarežģītāk gan no resursu izlietojuma, gan arī no publiskās pieejamības viedokļa.
Ar Eiropas Savienības atbalstu īstenotā kultūras mantojuma satura digitalizācijas projektā ļoti palīdzējām muzejiem nodrošināt masīvu digitalizācijas procesu – kopā digitalizēti 113 000 muzeju priekšmetu (68 000 priekšmetu 1. kārtā un 45 000 – 2. kārtā). Liela daļa jau šobrīd ir pieejama Nacionālajā muzeju kopkatalogā, bet būs vēl, un skaidrs, ka muzejiem šādu apjomu paveikt tikai ar saviem resursiem būtu bijis sarežģīti.
– Tomēr šī kopkataloga izveides sistēma ir diezgan smagnēja, kaut vai salīdzinot ar LNB vai Nacionālajā arhīvā veiktajiem digitalizācijas projektiem, un muzejiem sagādā grūtības.
– LNB un Nacionālais arhīvs ir lielas institūcijas, kurās ir daudz vienkāršāk izveidot vienotu, apjomīgu resursu, kamēr kopkataloga izveidē ir iesaistīti aptuveni 130 muzeju, kuri ir dažādi gan resursu, gan lieluma un iespēju ziņā. Taču mēs visiem esam nodrošinājuši darbu šajā sistēmā, visi muzeji strādā ar to.
Pašlaik kopkataloga apjomu veido apmēram divi miljoni muzeju priekšmetu, un ar katru gadu šis skaits pieaug. Plānojam arī nākamā pusotra gada laikā uzsākt kopkataloga publiskās daļas atjaunošanu, lai padarītu to ērtāku un pārskatāmāku lietotājiem. Tomēr kopumā sistēma šobrīd strādā un nodrošina sabiedrībai piekļuvi un informāciju par diviem miljoniem priekšmetu – tas ir ļoti daudz.
– Vai arī pašvaldību kultūras institūcijas aktīvi piedalās kultūras digitalizācijā?
K. Bandere: – Latvijas Nacionālā bibliotēka ir iesākusi aktīvu sadarbību ar publisko bibliotēku sektoru. Digitalizācija publiskajās bibliotēkās notiek ar dažādu intensitāti, kvalitāti un apjomu, protams, pēc iespējām. Ļoti priecājamies, ka vide ir nobriedusi, lai gan bibliotēkas, gan muzeji, gan individuāli entuziasti sāktu savā starpā ciešāk sadarboties un skatīties uz mantojumu vismaz digitālajā telpā kā uz kaut ko vienotu.
Mēs tiešām no bibliotēku puses ļoti sajūtam vēlmi dalīties ar savu uzkrāto mantojumu kopējā digitālā mantojuma telpā. Cerīgi raugos uz to, ka arī Dziesmu svētku tēma ļaus šo tendenci stiprināt.
– Cik lielā mērā pašvaldību kultūras resursi būs iekļauti “digitalabiblioteka.lv”?
– Būs pieejama liela pašvaldību muzeju digitalizētā satura daļa – 130 000 objektu, tāpat – publisko bibliotēku saturs. Pašvaldību iestādes ir iesaistījušās, un digitalizētā satura apjoms noteikti vēl pieaugs. Ir arī privātkolekcionāri, kuru kolekcijas ir pieejamas, piemēram, “zudusilatvija.lv” vai “dziesmusvetkukratuve.lv”.
Kopējs darbs ar sabiedrību
– Sprūdžas kundze, vēl pirms samērā neilga laika mūsu arhīvu krājuma digitalizācija šķita neizpildāma misija. Tomēr nu gan šķiet, ka situācija ir mainījusies. Vai tā ir?
M. Sprūdža: – Kopš 2011. gada Latvijā ir Nacionālais arhīvs, kas apvieno visus valsts arhīvus. Digitalizācijas politika mums vienmēr ir bijusi vērsta uz to, kas cilvēkus visvairāk interesē, un to, kas ir apdraudēts. No vairāk nekā 21 miljona glabājamām vienībām šobrīd esam digitalizējuši aptuveni vienu miljonu glabājamo vienību. Mums darba vēl ir daudz.
Arī reģionālo arhīvu fondi tiks digitalizēti – atkarībā no tā, kas sabiedrību tajā brīdī vairāk interesēs. Bet jāņem vērā, ka arī pašvaldības, ne tikai mūsu valsts pārvalde, kļūst digitāla, un līdz ar to daudz ātrāk digitāli pieejami būs tie dokumenti, kas jau ir radīti digitāli mūsdienās.
– Gatavojoties mūsu sarunai, atradu, piemēram, vietni “raduraksti.arhivi.lv”, kur pieejama apjomīga informācija tiem, kas meklē dzimtas saknes.
– Jā, tas ir viens no mūsu lielākajiem digitālajiem resursiem, ko veidojam kopā ar ārzemju partneriem, un vislielākais informācijas apjoms ir digitalizēts tieši šajā jomā. Otrs lielākais, ar ko ļoti lepojamies, ir “redzidzirdilatviju.lv”, kur pieejami visi digitalizētie audiovizuālie, skaņas un foto dokumenti. Tos, kurus neaizsargā autortiesības, var brīvi skatīties, bet pārējos – mūsu lasītavā. Ļoti arī strādājam pie mūsu uzziņu sistēmas digitalizācijas, lai jau mājās varētu atrast to lietu, ko vajag, vai arī to jau pasūtīt uz konkrētu dienu lasītavā.
– “Apzināsim arhīvos pieejamo informāciju par Dziesmu svētkiem, padarīsim to pieejamu, lai katra mazākā šā mantojuma daļiņa paliktu atmiņā,” tā jūs teicāt RMM septembrī rīkotajā forumā “Visi mūsu Dziesmu svētki”.
– Viena no šā Eiropas Savienības finansētā projekta pirmajām lielajām kolekcijām bija tieši veltīta Dziesmu svētkiem. Projekta laikā apkopojām datus un dokumentus ne tikai arhīvos, bet arī muzejos un bibliotēkās.
Tā gaitā LNB pārstāvji arī brauca un intervēja vecos kordiriģentus. Es domāju, ka Dziesmu svētku kolekcija ir viena no mūsu kopējo projektu augstākajām dziesmām – pamats, kurā mēs varētu likt informāciju par novadiem, arī aicinājumus cilvēkiem novados noteiktās dienās nākt un piedāvāt savos krājumos esošo materiālu digitalizāciju.
– Vai cilvēki ar savām Dziesmu svētku kolekcijām nāk arī uz Rakstniecības un mūzikas muzeju?
I. Grava: – Jā, cilvēki nāk, un arī mēs ejam pie viņiem. Kad priekšmets ir ielikts muzeja kolekcijā, tad jau var tālāk runāt par digitalizāciju. Dziesmu svētku krātuvē savu ieguldījumu ir devis kā RMM, tā arī citi muzeji, arhīvs; tā varētu būt kā bāze, no kuras skatīties tālāk.
Tomēr svarīgi ir ne tikai dokumenti un artefakti, bet arī Dziesmu svētku stāsti. Nav runa tikai par virsdiriģentiem, bet par dalībniekiem. Dziesmu svētku veterāni ir tie, ko vajadzētu sākt intervēt. Lauks ir ļoti plašs, un viens muzejs to nevar paveikt.
– Banderes kundze, jūs 2019. gadā teicāt, ka digitalizēti ir tikai 5% LNB krājuma. Vai tā varētu būt?
– Ja runa ir par periodiku, tad tie jau ir vairāk nekā 80% visu Latvijā izdoto periodisko izdevumu. Ar to esam apsteiguši jebkuru citu ES valsti. Protams, ja runājam par grāmatām, tad tie ir aptuveni 5%. Darāmā ir bezgala daudz, un es ceru, ka kolēģiem būs iespēja ar atbalstu turpināt digitalizāciju mazākās iniciatīvās.
Ārkārtīgi vērtīgs un interesants virziens ir Ivetas pieminētie sabiedrības stāsti un tā daļa, kas nebūs arhivēta vai muzeju krājumos saglabāta. Kāda ir bijusi Dziesmu svētku dalībnieku sadzīve? Jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo mazāk mēs kaut ko varam nofiksēt par senākajiem gadiem. Arī tas ir virziens, kurā varētu attīstīties Dziesmu svētku krātuve.
– Vai arī Dziesmu svētku krātuve būs “digitalabiblioteka.lv” sastāvdaļa?
– Dziesmu svētku kratuve (kolekcija atrodama vietnē “dziesmusvetkukratuve.lv”; to veido teju 3000 digitalizētas kultūras vērtības – attēli, plakāti, fotogrāfijas, publikācijas, svētku organizācijas dokumenti, nošu izdevumi, skaņu ieraksti, virsdiriģentu un virsvadītāju atmiņu stāsti un citi materiāli. – A.B.) varētu būt pamats, kas tālāk tiek attīstīts gan kolekcijas saturiskajā daudzveidībā, gan ļoti precīzā un izvērstā datubāzē.
UZZIŅA
Ko KISC ar ES atbalstu paveicis projektā “Kultūras mantojuma satura digitalizācija” (noritēja divās kārtās)
Arhīvu un muzeju priekšmetu digitalizācija, kuras ietvaros digitalizēti 2000 Latvijas Nacionālajā arhīvā glabāti pergamenti – svarīgi Latvijas vēstures dokumenti, un 68 000 Latvijas akreditēto muzeju krājumā esoši priekšmeti. Tajā skaitā 30 īpaši atlasītiem priekšmetiem veikta arī 3D digitalizācija
Izmaksas – projekta 1. kārtā EUR 203 643 (ieskaitot PVN) (digitalizēti 68 000 muz. pr. + 2000 pergamentu + 30 3D priekšmeti); projekta 2. kārtā – EUR 243 597,32 (iesk. PVN) (digitalizēti 45 000 muz. pr. + 5000 arhīva dokumentu par industriālo mantojumu)).
No 2020. līdz 2022. gadam īstenota 70 kultūras norišu digitālā fiksēšana, digitalizējamos pasākumus atlasot pēc noteiktiem atlases kritērijiem, lai sabiedrība varētu vispusīgi iepazīties ar augstvērtīgu un nozīmīgu kultūras norišu piedāvājumu.
Izmaksas – 1. kārtā – EUR 202 312 (iesk. PVN) (ierakstīti 40 koncerti); 2. kārtā – EUR 204 514,20 (iesk. PVN) (ierakstīti 30 koncerti)). Digitalizētie koncertieraksti sabiedrībai brīvi pieejami augstvērtīgā tehnoloģiskā kvalitātē audiovizuālo ierakstu portālā www.Diva.lv.
KISC veicis arī Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio arhīvos uzkrātā kultūras mantojuma, kā arī operas un baleta izrāžu digitalizācijas.
Šobrīd digitalizētas astoņas Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) izrādes un 50 LTV raidījumu cikli, tajā skaitā “100 gramu kultūras” (2010.–2013. g.), “Lielā mūzikas balva” (2005.–2012. g.), “Ielas garumā” (2012.–2014. g.), “Jūriņ prasa smalku tīklu” (1975. g.), “Rīgas sudrabainās taures” (1976. g.) un daudzi citi.
Digitālā formā pārveidoti arī 809 Latvijas Radio audio materiāli – mūzikas un raidījumu ieraksti un pasākumu translācijas, sākot no 20. gs. 50. gadiem, piemēram, dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem, Dziesmu svētki, Siguldas opermūzikas svētki, daudzveidīgi klasiskās mūzikas koncerti, ievērojamu latviešu kultūras darbinieku radioportreti, sabiedriski politiski raidījumi (“Gadsimtu griežos” (1990.–1995. g.), “Krustpunktā” (2004. g.) un “Rīta rosme” (2003.–2004. g.)).
Kopējās izmaksas – video sižeti par nemateriālo kultūras mantojumu (1. kārtā – EUR 37 207,50 (iesk. PVN) (ierakstīti 15 video), 2. kārtā – EUR 37 207,50 (iesk. PVN) (ierakstīti 15 video)).
Latvijas Televīzijas ierakstu digitalizācija (1. kārtā – EUR 193 600 (iesk. PVN) (digitalizētas 96 000 minūtes ierakstu), 2. kārta – EUR 55 539 (iesk. PVN) (digitalizētas 27 000 minūtes ierakstu); Latvijas Radio ierakstu digitalizācija (1. kārtā – EUR 181 500 (iesk. PVN) (digitalizētas 120 000 minūtes ierakstu), 2. kārtā – EUR 67 953,60 (iesk. PVN) (digitalizētas 48 000 minūtes ierakstu)).
Avots: KISC
