Kā digitālās ierīces pārslogo smadzenes un kļūst par to “protēzēm” 0
Ārsti ievērojuši, ka gados jauni, darbspējīgi cilvēki daudz biežāk sūdzas par kognitīviem jeb izziņas traucējumiem: atmiņas, uzmanības, uztveres un koncentrēšanās spēju pasliktināšanos. Izrādās, ka pārslodzei pakļauts ne tikai mūsu fiziskais ķermenis un emociju pasaule, bet arī domāšana, kuru negatīvi ietekmē gan stress, gan pārmērīga moderno informācijas tehnoloģiju lietošana.
Virtuālās spēļmantiņas
Saskaņā ar jaunākajiem pasaules neirobiologu atzinumiem viedtālrunis vai planšetdators nav piemērota rotaļlieta bērniem līdz trīs gadu vecumam.
“Šajā periodā smadzenes attīstās visstraujāk, un to, ko bērns iemācās šajā laikā, viņš nevar apgūt vēlāk. No digitālajām ierīcēm viņš saņem tikai redzes un dzirdes signālus, nevis taktilos – ar tausti uztveramos kairinājumus, tādus kā forma, faktūra, struktūra, pretestība, arī garša un smarža.
Bērna redzes sistēma tiek pārslogota, darbojas arī pirksts, ar kuru mazulis aizskar ekrānu, kamēr citu pirkstu sīkā motorika netiek attīstīta.
Tāpat bērns neiemācās atpazīt emocijas citu cilvēku sejās, neiemācās, ka, citam sitot vai plēšot aiz matiem, – sāp! Jāņem vērā, ka šajā vecumā bērns nomodā pavada salīdzinoši maz laika. Svarīgi ievērot līdzsvaru starp virtuālo “rotaļlietu” un apkārtējās pasaules izzināšanu. Ja vecāki izmanto digitālās ierīces ar mērķi bērnu apklusināt, nevis lasa priekšā grāmatu vai dodas pastaigā, tas bruģē ceļu uz komunikācijas un emocionālām problēmām nākotnē,” uzsver neiroloģe Sandra Vestermane.
Līdz trīs gadu vecumam šī mijiedarbība ar reālo pasauli ir īpaši svarīga, jo nobriest smadzeņu struktūra un funkcijas. Ir pierādīts, ka bērniem, kas daudz laika pavada pie ekrāna, skolā biežāk novēro valodas attīstības un uzmanības traucējumus. Pārmērīga datorspēļu spēlēšana, īpaši agrīnā vecumā, var veicināt lasīšanas, rakstīšanas grūtības un uzvedības problēmas skolā.
Ekrāna nogurdinātie
“Digitālās ierīces mums šodien ir vajadzīgas, tās ne tikai palīdz darbā, bet bieži vien ir neaizvietojamas. Taču svarīgi ir tas, kā mēs tās izmantojam – vai visus dienu “sēžam” datorā un viedtālrunī vai pārsvarā tomēr lietojam tos tikai darba jautājumu risināšanai. Bīstamas tās kļūst tad, kad aizņem arī atpūtai atvēlēto laikā.
Daudzi strādājošie un skolēni pārtraukumos nevis izkustas, bet datorā spēlē spēles, lasa ziņas, ieskatās sociālajos tīklos. Arī vakarā, kad vecāki pārnāk no darba un bērni no skolas, ikviens ģimenes loceklis iegrimst savā datorā vai tālrunī. Cik veselīgi tas ir smadzenēm? Kā tas ietekmē citas organisma funkcijas, piemēram, miegu, nemaz nerunājot par spēju komunicēt un veidot attiecības?” jautā neiroloģe, piebilstot, ka šāds dzīvesveids agri vai vēlu beidzas ar kognitīvo pārslodzi, kuras dēļ cilvēki, neatkarīgi no vecuma sāk strādāt lēnāk, kļūst neuzmanīgi, bieži pieļauj kļūdas, nespēj pieņemt lēmumus.
Kognitīvajam nogurumam un izdegšanas sindromam ir līdzīgas izpausmes – novājinātas uzmanības, uztveres un līdz ar to mācīšanās spējas – arī pieaugušo smadzenes nepārtraukti apgūst ko jaunu, bet tam klāt nāk bailes, trauksme un emocionāla notrulināšanās, pastiprināta aizkaitināmība, agresivitāte. Nav noslēpums, ka virtuālā dzīve bieži vien turpinās arī nakts stundās. Hroniskas neizgulēšanās dēļ parādās ne tikai dažādu orgānu sistēmu regulācijas traucējumi un kognitīvo funkciju pasliktināšanās, bet pieaug trauksmes un depresijas, kā arī dažādu nopietnu hronisku slimību, piemēram, paaugstināta asinsspiediena, cukura diabēta, imunitātes traucējumu, risks.
Neiroloģe novērojusi, ka cilvēki digitālām ierīcēm uztic kontrolēt arvien plašākas savas dzīves jomas.
“Daudzi ir aizrāvušies ar atgādinājuma sistēmu izveidi viedtālrunī, kura palīdz ievērot veselīgu dzīvesveidu. Doma jau laba, taču kur paliek mūsu smadzenes? Ja ierīce sāk norādīt, kad no rīta celties un iet gulēt, padzerties, iztaisnoties, pavingrot, viegli var pārstāt pamanīt ķermeņa raidītos signālus, kuri uz to norāda. Rezultātā mēs pārstājam just paši savu ķermeni, neatpazīstam emocijas, kamēr par tām neatgādina. Nesaprotot pašam sevi, nav iespējams iejusties citu cilvēku iekšējā pasaulē, tādēļ rodas problēmas ar komunikāciju, emocionālo pieķeršanos, empātiju,” viņa saka.
“Iespējams, ka tā ir neizbēgama nākotne – viedierīces kļūs par smadzeņu “protēzēm”, aizvietojot tās funkcijas, kuras būsim zaudējuši, piemēram, rakstīt ar roku. Un nākamās paaudzes nemaz nevarēs iedomāties, ka var būt citādi.”
Skolas vecuma bērnu un pusaudžu stāju ļoti nelabvēlīgi ietekmē poza, kādā viņi lieto viedtālruni, rakstot īsziņas, sērfojot internetā vai spēlējot spēlītes: sakumpuši, uzrauti pleci, tajos ierauta uz priekšu izvirzītā galva. Ne jau velti daudzi ārstam sūdzas par hroniskām galvassāpēm, kuras diemžēl nevar izārstēt ar medikamentiem, jo to iemels ir saspringtie, nepareizi iestieptie kakla un galvas pamatnes muskuļi. Mūsdienās digitālās ierīces aizvien vairāk tiek izmantotas arī skolā mācību procesā, taču cik daudz tās aizņem no skolnieka brīvā laika? Vai atliek brīdis draugiem, sporta vai mūzikas nodarbībām? ASV veikts pētījums 7–12 gadu vecu meiteņu vidū liecināja, ka katru dienu septiņas stundas viņas atrodas tiešsaistē un tikai divas stundas komunicē ar vienaudžiem reālajā pasaulē.
Atņemt tālruni. Ko tālāk?
“Nesaņemot to, kas mums šajā brīdī ir vajadzīgs, piemēram, uzmanību, piederības sajūtu, cenšamies to kompensēt ar aizvietojošām baudām – pērkam mantas, saldumus, spēlējam datorspēles, lietojam atkarību raisošas vielas vai veicam darbības, kas rada baudas sajūtu, piemēram, nodarbojamies ar ekstrēmiem sporta veidiem. Pārmērīga aizraušanās ar viedierīcēm, manuprāt, arī ir viena no aizvietojošām baudām,” uzskata Sandra Vestermane.
Ja mazulim planšetdatoru var salīdzinoši vienkārši atņemt, jo viņš to drīz vien aizmirsīs, it īpaši, ja to aizvietos ar pasauli izzinošām nodarbēm, pusaudžos šāda rīcība, visticamāk, izraisīs sīvu pretestību. “Ar varu šo problēmu nevar atrisināt. Ja skolas vecuma bērnam liedz ierasto nodarbošanos, rodas negatīvas emocijas: dusmas, pat agresivitāte. Kaut ko atņemot, neļaujot darīt, jāliek vietā kaut kas cits – vai nu kopā ar vecākiem pavadīts laiks, vai sporta treniņi un ārpusklases nodarbības. Jāizveido virkne jaunu ieradumu,” domā neiroloģe.
Pieaugušam cilvēkam, pamanot kognitīvas pārslodzes pazīmes, pirmkārt, vajag atpazīt problēmas cēloņus, apzināties, ka pārmērīgā digitālo ierīču lietošana ir problēma, kas traucē strādāt. Otrkārt, nepieciešama motivācija, vēlēšanās mainīt paradumus. Treškārt, jāsastāda plāns, kā panākt pozitīvas pārmaiņas, piemēram, noņemt skaņas signālus, kas mudina sekot jaunumiem sociālajos tīklos, nodalīt darbu no privātās dzīves, sastādīt sabalansētu ikdienas un digitālo ierīču lietošanas režīmu un to arī ievērot, bet vajadzības gadījumā lūgt palīdzību speciālistiem: psihologiem, psihoterapeitiem, laika plānošanas treneriem.
