Digitālā vēstniecība, kādas nav bijis 0
Paredzams, ka Luksemburgā šā gada beigās vai nākamā gada sākumā sāks funkcionēt Igaunijas “datu vēstniecība” jeb “digitālā vēstniecība”. Saskaņā ar abu valstu premjeru nesen parakstīto vienošanos tas nebūs nedz komerciāls, nedz sabiedrisko attiecību pasākums, jo vārdam “vēstniecība” konkrētajā gadījumā piemīt pilnvērtīgs juridisks spēks. Lai gan “digitālā vēstniecība” neizvērtīs diplomātiskās aktivitātes un nerīkos pieņemšanas.
Luksemburga ir apņēmusies uzglabāt Igaunijas svarīgāko datu kopiju kopumu. Tas atradīsies Luksemburgas Valsts informācijas tehnoloģiju centrā Becdorfā, kur ierīkos īpašu un vienīgi Igaunijas valdībai pieejamu kibertelpu, kas baudīs Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem noteiktās privilēģijas un drošības garantijas. Respektīvi, tiks pakļauta Igaunijas suverenitātei un likumiem. Tādējādi, ja abas puses arī “digitālo diplomātisko attiecību” veidošanā pieturēsies pie ierastajām tradīcijām, vajadzētu sekot atbildes solim – Luksemburgas Lielhercogistes “datu vēstniecības” atvēršanai Igaunijā. Par to esot domāts.
Kā jau viegli var noprast, Igaunijas datu kopiju glabāšana Luksemburgā galvenokārt ir saistīta ar drošības apsvērumiem, lai gan šis aspekts netiek pārāk afišēts. Tomēr visi atceras, ka tieši digitālās jomas pirmrindniece Igaunija pirms desmit gadiem kļuva arī par pirmā masīvā kiberuzbrukuma mērķi. Pēdējā laika notikumi apliecina, ka kiberapdraudējums iegūst globālus un īpaši bīstamus apmērus. Tallina ir izskatījusi dažādus datu papildu aizsardzības variantus, piemēram, analizējot un testējot sadarbības iespējas ar “Microsoft”, kas tehniskā ziņā likās pietiekami pārliecinošas, taču nesniedza iepriekš pieminētās juridiskās garantijas. “Tāpēc mēs sākām attīstīt un pilnveidot datu vēstniecības konceptu”, radot “precedentu starptautisko tiesību un attiecību praksē, sava veida inovāciju”, pavēstīja Igaunijas valdības padomnieks informāciju tehnoloģiju jautājumos Sīms Sikuts.
Vienlaik uzlūkotais variants – datu uzkrāšana Apvienotajā Karalistē – breksita dēļ tika atmests, jo igauņi uzskatīja, ka “vēstniecībai” jābūt Eiropas Savienībā. (Un tāpat NATO telpā.) Luksemburgas ieinteresētība un pretimnākšana bija noteicošie apstākļi, lai projekts rastu mājvietu Lielhercogistē. Savukārt Igaunijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē bija piemērotākais brīdis ieceres oficializēšanai, tāpēc vienošanās tika slēgta prezidentūras priekšvakarā, kas, protams, drusku atgādināja mārketinga stratēģiju.
Tomēr pastāv vēl citi acīmredzami aprēķini. Luksemburga šodien tiecas paralēli banku sektoram attīstīt arī informācijas tehnoloģiju nozari. Valstī jau darbojas deviņpadsmit valsts un privātu operatoru uzturēti datu centri, no kuriem astoņi atbilst augstākā līmeņa (TIER IV) drošības standartiem. Norit sarunas arī par “Google” datu centra ierīkošanu – tīmekļa gigants ir gatavs ieguldīt apmēram vienu miljardu eiro. Uz šī fona Luksemburgas vienošanās ar Tallinu vairo abu mazo Eiropas digitālo lielvalstu pievilcību.
Specializētā izdevuma “ITnation” vadītājs Eriks Bušs, izvērtējot līgumu, tomēr akcentē tā ģeopolitisko aspektu – viena no ES dibinātājvalstīm “pozicionējas kā Igaunijas stratēģiskā partnere” datu aizsardzības jomā. No gluži tehniska viedokļa šis pasākums, viņaprāt, vairāk izskatās pēc nodrošināšanās pret ārkārtas krīzi. Jeb, skaidri izsakoties un ņemot vērā Igaunijas pieredzi, – pret Krievijas kiberuzbrukumu. Tā turklāt ir “pasaulē pirmā”, kā arī šobrīd vienīgā. Pagaidām.
