Juris Lorencs: Krievijas iedzīvotāji kļuvuši par izmēģinājuma trusīšiem sociālā eksperimentā, kas robežojas ar neprātu 47
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 14. aprīlī, kad Krievu pareizticīgā baznīca pieminēja Kristus nāvi pie krusta, prezidents Vladimirs Putins parakstīja likumu par tā saucamajām digitālajām pavēstēm. Turpmāk tiks uzskatīts, ka cilvēks ir saņēmis iesaukšanas pavēsti bruņotajos spēkos septiņu dienu laikā pēc šī dokumenta ievietošanas Krievijas valsts pakalpojumu interneta portālā. Ar šo brīdi stāsies spēkā aizliegums izbraukt no valsts.
Tas, ka cilvēkam nav piekļuves internetam, nav ne datora, ne viedtālruņa, neskaitās.
Nepakļaušanās gadījumā paredzētas sankcijas – aizliegums reģistrēt uzņēmējdarbību, ņemt kredītus, pirkt, pārdot un reģistrēt nekustamo īpašumu, aizliegums vadīt un reģistrēt automobili. Krievijas opozīcija šo likumu jau nodēvējusi par “digitālo gulagu” un “digitālo totalitārismu”. Jo varasiestāžu plāni esot daudz tālejošāki – izveidot totālas izsekošanas un kontroles sistēmu.
Cilvēks, kurš neiekļaujas šajā sistēmā, tiek izstumts no sabiedrības, piespriestais sods – “sociālā nāve”. Līdzīgs kontroles mehānisms šodien jau darbojas Ķīnā, kur cilvēkiem tiek piešķirti vai atņemti tā saucamā sociālā reitinga punkti. Bet Krievija nav Ķīna!
Sociālajos tīklos ironizē, ka “bijušais padomju cilvēks” jau nu atradīšot veidu, kā izsprukt sveikā.
Piemēram, pārdot īpašumus, pārrakstīt uz sievas, bērnu, vecāku vārda un tad aizmukt no valsts. Pēc pašiem pieticīgākajiem novērtējumiem, to jau paspējuši izdarīt ap 800 000 cilvēku. Vēl viena iespēja – aiziet no darba un pavadīt vasaru “dāčā”. Kas būs rudenī, to redzēs vēlāk, varbūt viss jau būs beidzies.
Tikmēr Krievijas sieviešu acīs īpaši vērtīgi kļuvuši vīrieši ar Baltkrievijas pasi kabatā. Jo viņiem ir gandrīz tādas pašas tiesības kā krieviem, bet nav pienākums iet karot.
Ukraina ir agresijas upuris, savukārt Krievijas iedzīvotāji kļuvuši par izmēģinājuma trusīšiem milzīgā sociālā eksperimentā, kas robežojas ar neprātu. Tad ko darīt krievu vīrietim, kur meklēt glābiņu? Manuprāt, viens no vērtīgākajiem padomdevējiem dzīvē ir laba literatūra. Un tā mums māca, ka pati drošākā vieta neprāta pārņemtā sabiedrībā ir trakomāja.
Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova grāmatā “Zelta teļš” viens no varoņiem saka: “Padomju Krievijā vājprātīgo nams ir vienīgā vieta, kur normāls cilvēks var dzīvot. Viss pārējais ir supertrako māja.” Mihaila Bulgakova romānā “Meistars un Margarita” rakstnieks jeb Meistars no padomju režīma vajāšanām un iespējamā aresta paglābjas psihiatriskajā slimnīcā.
Jaroslavam Hašekam viņa krietnais kareivis Šveiks nonāk trakonamā ar diagnozi “pilnīgs gara trulums un iedzimts kretīnisms”. Pamatojums – ienākot tiesas ārstu komisijas telpā, kur pie sienas karājās Austrijas ķeizara ģīmetne, Šveiks iesaucās: “Kungi, lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs II!”
J. Hašeks raksta: “Viss bija pilnīgi skaidrs. Pateicoties Šveika spontānajai manifestācijai, atkrita vesela virkne jautājumu.” Taisnības labad jāpiemin, ka visi pieminētie varoņi spiesti atstāt ārstniecības iestādes. “Zelta teļā” pieredzējis ārsts ātri atmasko simulantus, viltus pacientus neglābj pat cītīgās psihiatrijas grāmatu studijas.
Šveiks tiek izmests no vājprātīgo nama, jo Austrijas ķeizaram vajadzīgi nevis slimnieki, bet gan zaldāti, lielgabalu gaļa. Savukārt Meistaru paglābj Volands, viņš arī pats nelabais.
Krievija šodien nostājusies uz ceļa, kura galamērķis ir grūti prognozējams.
Ļoti iespējams, mēs piedzīvosim laikus, kad slimību un vecuma novārdzinātais Putins vēl sēdēs Kremlī, bet ārstu komisijas jau uzstādīs diagnozes “pilnīgs gara trulums un iedzimts kretīnisms” cilvēkiem, kuri sauc: “Lai dzīvo Putins!”
