Juris Lorencs: Digitālā nodokļa labirintā 0
“Kur tu rezervēji viesnīcu? Vai “bukingā”? Mēs gan parasti paliekam “airbn”!” Tiem, kuri ceļo, šis dialogs ir saprotams. “Bukings” un “airnbn” ir naktsmāju rezervācijas interneta vietnes, kas par saviem pakalpojumiem iekasē nelielu komisijas naudu. “Booking.com” darbojas viesnīcu segmentā un dienā veic ap 1,55 miljoniem rezervāciju. Uzņēmums pieder “Booking Holdings Inc.”, kas sniedz arī citus tūrisma pakalpojumus.
Kompānijas galvenā mītne atrodas Norfolkā, ASV. Tās darbinieku skaits – 24 500, peļņa pēc nodokļiem 2018. gadā – trīs miljardi ASV dolāru. Savukārt “Airbn.com” piedāvā apmesties privātos dzīvokļos. Patlaban ar šīs vietnes palīdzību katru dienu naktsmītnes atrod ap diviem miljoniem cilvēku. Kompānijas galvenais birojs atrodas Sanfrancisko, ASV.
Darbinieku skaits – 13 000, tīrā peļņa pēc nodokļiem 2017. gadā – 93 miljoni ASV dolāru. Ērtāk patērētājam? Iespējams. Taču šai globālajai ērtībai līdzi nāk lokālas ekonomiskas konsekvences.
Zaudētas darba vietas, slēgti ceļojumu biroji, nesamaksāti nodokļi valsts un pašvaldību budžetos. Precīzāk, tie tiek maksāti ASV.
Patlaban spēkā esošie nodokļu likumi rakstīti vēl pirms digitālā ekonomikas laikmeta. To darbības princips ir vienkāršs un uzskatāms – peļņu apliek ar nodokli vietā, kur tiek radīta vērtība. Ja maiznieks izcep bulciņu un pārdod to savā veikaliņā, viņš un pircējs ir nodokļu maksāji.
Turklāt tādu nodokļu, no kuriem tikpat kā nav iespējams izvairīties. Savukārt interneta uzņēmumi, kas gūst pelņu globālajā virtuālajā vidē, lielākajā daļā pasaules nodokļos nemaksā ne centa. Iespējams, vismaz Eiropā šai kārtībai beidzot tiks pielikts punkts. Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis ir visai kategorisks, sakot, ka “digitālais nodoklis Eiropā būs”.
Viņš arī brīdinājis, ka “dalībvalstu individuālie mēģinājumi ieviest pašiem savu digitālo nodokli var apgrūtināt digitālās ekonomikas funkcionēšanu ekonomiskā bloka iekšienē”.
Vēl novembra beigās “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis rakstīja: “Latvijai nepieciešama izlēmīga rīcība, ieviešot tā dēvēto digitālo nodokli starptautiskajām interneta platformām.”
Vienlaikus Dombrovska un Latkovska partijas biedrs, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nupat paziņojis, ka “jautājumā par Eiropas digitālo nodokli Latvijai ir bažas zaudēt suverēnās tiesības lemt par savu nodokļu sistēmu”. Un te rodas jautājums – kāpēc Latvija, kas tik cītīgi cenšas ieviest visas Eiropas direktīvas un normas, kas pat atteikusies no savas nacionālās valūtas par labu eiro, pēkšņi uztraucas par šo digitālo nodokli?
Turklāt tādu nodokli, kas būtu ne tikai taisnīgs, bet arī nestu budžetā papildu naudu? Neizklausās pārliecinoši un racionāli.
Neatstāj sajūta, ka kaut kas līdz galam netiek pateikts. Pirmais, kas nāk prātā, – mēģinājums izpatikt ASV. Tieši šajā valstī atrodas lielākie digitālās ekonomikas giganti “Apple”, “Google”, “Facebook” un “Amazon”. Tad tā būtu simboliska solidaritāte ar Latvijas stratēģisko partneri laikā, kad tiek apšaubīta NATO lemtspēja, vienota griba aizstāvēt Poliju un Baltijas valstis.
Varbūt Kariņš zina kaut ko vairāk nekā mēs. Savukārt, ja Latvija “principa pēc” gatavojas izstrādāt pati savu digitālās ekonomikas nodokļu sistēmu, tad jājautā – cik lietderīga ir šāda kavēšanās? Ja ir, tad valdībai vajadzētu pamatot un izskaidrot savu rīcību. Citādi iznāk, ka mēs tikai tagad sākam meklēt izeju no labirinta, kuru mūsu sabiedrotie Eiropā jau ir atraduši.
Bet laiks negaida. Ministru prezidents aicinājis Baltijas valstis “kļūt par 5G ēras līderiem”. Tas ir tikai apsveicami. No progresa nav iespējams izvairīties, tas atnāks agrāk vai vēlāk. Bet mums jāapzinās konsekvences, kas sekos kopā ar digitālajām tehnoloģijām.
Tās būs: daudzu darba vietu zudums šeit uz vietas Latvijā, nodokļu aizplūšana, nevienlīdzības palielināšanās.
Agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad nebūtībā aizies daudzas šodien vēl masveidīgas profesijas – šoferi, apsargi, grāmatveži, pārdevēji. Savukārt digitālais nodoklis, par ko patlaban jau diskutē visā pasaulē, palīdzētu ja ne vadīt, tad kaut nedaudz iespaidot šo sāpīgo, bet neizbēgamo procesu, adaptēties “jaunajai skaistajai pasaulei”.
