“Kulturzīmes” sazinājās ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI), Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un vairākiem muzejiem. Vairākums kultūras profesionāļu, meklēdami dažādus kultūras objektus un notikumus, gan centušies izmantot digitālo kultūras karti, taču, diemžēl, atskaitot statistikas sadaļu, to atzinuši par nepilnīgu un praktiski neizmantojamu. Protams, kultūras iestāžu pārstāvji saprot, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda (ERAF) finansējums šim projektam – 588 tūkstoši eiro (kopumā vēl tajā tika ieguldīti 78 tūkstoši eiro valsts budžeta naudas un 395 tūkstoši eiro no Bila un Melindas Geitsu fonda) ir iztērēts, un šobrīd vietne kulturaskarte.lv vairs palikusi vienīgi par valsts kultūras statistikas apkopošanas mehānismu, kas gan neapšaubāmi atvieglo ierēdņu darbu un taupa dabas resursus. Taču no gandrīz deviņiem tūkstošiem VKPAI pārraudzībā esošajiem objektiem kartē atrodami vien 186. Turklāt daļai ievietoto objektu precizitāte ir visai nosacīta, jo, piemēram, informācijā par Baldones sēravotu ievietota Ķemeru sēravotiņa fotogrāfija. Tā arī nav izpildīts, savulaik uz ES naudu pretendējot, solītais, ka “ikviens interesents www.kulturaskarte.lv varēs atrast, kurā Latvijas pilsētā vai pagastā atrodas viņu interesējošais kultūras objekts”. 3
Protams, arī es esmu “ikviens interesents” – mani īpaši interesē Ozolnieku novada Salgales pagasta dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas “Billītes”. Jāpiebilst, ka tas ir privāts muzejs, tomēr parasti visos ceļvežos atrodams. Meklēju pēc adreses – Billītes – un programma paziņo, ka “pēc uzdotajiem meklēšanas kritērijiem nav atrasts neviens ieraksts!”. Meklēju pēc uzvārda “Virza” – dators rūpīgi izlabo uz “virus”, un Latvijas kultūras karte atkal informē par to pašu. Meklēju sadaļā “visur” Salgales pagastu. Zinu, ka Ozolnieku novada Salgales pagastā atrodas vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis – Salgales luterāņu baznīcas drupas (valsts aizsardzības objekts Nr. 5253). Tas jau vairāk nekā desmit gadus ietverts valsts simts apdraudētāko pieminekļu sarakstā. Dievnamu 1944. gadā sagrāva sarkanarmiešu artilērija un vēlāk, jau pēc kara, zaudējuši ētikas un morāles vērtības, izlaupīja toreizējie vietējie iedzīvotāji. Kartes programma moži atsaucas: “Pēc ievadītajiem meklēšanas parametriem nekas netika atrasts!” Negribu salīdzināt, bet padomju okupācijas gados latviešu dzejnieks Edvarts Virza bija aizliegto autoru saraksta augšgalā, un droši vien nav jāatgādina par padomju varas attieksmi pret baznīcu. Pirms vairākiem gadu desmitiem līdzīgu datubāzi aizsāka veidot pētnieks Gatis Pāvils, interneta sarakstos apkopojot vairāk nekā 13 600 dažādu arhitektūras, kultūras un dabas pieminekļu. Diemžēl paliek iespaids, ka šī iniciatīva ir apklususi.
Latvijas valsts simtgadei tuvojoties, būtu steidzīgi jāizlemj, kurš atbildēs par tādas kulturaskarte.lv izveidošanu, kas atbilstu īstenībai. To iespējams izdarīt, ja kopīgajā darbā varēs piedalīties gan atbildīgās kultūras iestādes, gan pašvaldības, skolas, bibliotēkas, tāpat kultūrvēstures biedrības un ikviens interesents. Vietne kulturaskarte.lv pastāv, un 2013. gadā pat ir izveidota kartes mobilā lietotne visām trim lielākajām viedtālruņu platformām. Domāju, ka ERAF finansējums nebija paredzēts, lai sameklētu Rietumeiropas speciālistus, kuri ierastos Latvijā un sameklētu mūsu vēsturei un kultūrai nozīmīgus objektus un ievietotu tos kartē. Tas jādara mums pašiem. Turklāt ar laiku Latvijas kultūras karte varētu izplesties apkārt visai pasaulei, iekļaujot vietas, kur dzīvojuši un dzīvo latvieši.
Raksts tapis sadarbībā ar VKPAI. Īpaši pateicos VKPAI Zemgales reģionālās nodaļas galvenajai valsts inspektorei Elvīrai Mantrovai.
