“Darbs ir it kā dokuments, lai gan tas varētu šķist tendenciozs,” saka mākslinieks. “Mēs nemēģinām virzīt šo lietu kaut kādā negatīvā vai, tieši otrādi, pozitīvā gaismā. Tāpēc mūsu metode ir atsvešināta, sistemātiska un nosacīti objektīva. Bet, protams, tas ir mākslas darbs, nevis statistikas pētījums, un skaidrs, ka dokumenta forma savā ziņā ir tikai mūsu kritiskās attieksmes aizbildinājums – iespēja pašiem atkāpties, ja gadījumā nepatika ir mūsu pašu komplekss.” 5
“Mūsdienās ir pierasts teikt, ka mākslas darbi, izstādes uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Tomēr man patiešām ir jāsaka, ka šis darbs uzdod ļoti daudz jautājumu. Dziesmu svētku repertuāra izvēlē un tapšanā ir iesaistītas daudzas puses – gan komponisti, gan tie, kas dziesmas pasūtina, arī tie, kas klausās, un tie, kas dzied. Bieži tieši skumjās un līganās ir tās visforšākās dziesmas. It kā ir taču tik jauki tās klausīties – sirds aptekas aizkustinājumā. Bet vai tiešām jaunajiem komponistiem joprojām rakstīt dziesmas par kādu mītisko Latviju, par ciešanām? Izstādē uzdod jautājums mums pašiem – pirmkārt jau par mūsu pašu veselīgo vai neveselīgo skatu uz mums pašiem un pārējiem latviešiem. Mēs, kas ejam uz Dziesmu svētkiem, un tos veidojam, tajos piedalāmies. Mēs, tie, kas dažkārt nevar nosēdēt visu garo koncertu mierīgi. Viens no jautājumiem, par kuru varētu raisīties darba ierosināta diskusija, ir jautājums – kāpēc vārds “Dievs” sekulārā valstī nacionālajos svētkos, kas tomēr ir saistīti ar valsti, ir tik svarīgs.”
Droši vien kāds mūsu darbu uzskatīs par provokāciju. “Kāpēc tik daudz “valkāt” Dieva vārdu – varētu būt viens no jautājumiem, ko uzdod izstāde. Bet nav izslēgts, ka šajos vārdos 21. gadsimtā atkal tiek ielikta jauna jēga, piemēram, varbūt tie ir aizvietotājvārdi tam labajam vai tām cerībām un solījumam, ko gribam panākt ar šo valsti, kas mums ir. Tomēr nezinu, vai tie ir pareizie vārdi.”
“Mūsu, mans un Annas, darbs bija sākumā satraukties par kaut ko, tad mēģināt kaut ko ar to iesākt, tad palaist aizsākto procesu un pamazām skatīties, kā kontrole izšļūk no mūsu rokām un citi radoši cilvēki sniedz savu ieguldījumu, bet tad atkal pamazām pieslēgties un sākt atbildēt uz jautājumiem, un mēģināt saprast, kas no tā visa sanāk.”
“Man pašam par pārsteigumu, izrādās, ka tēmas manos darbos atgriežas un atkārtojas. Reiz bija jāstāsta akadēmijas studentiem par sevi, un iedomājos, ka jāmēģina tas stāstījums padarīt mazāk garlaicīgs, tāpēc nolēmu labāk parādīt savus skolas laika darbiņus – izrādās, jau tajos parādās viss tas pats, kas vēlākajos darbos. Nosliece uz reklāmu, patīk rūtiņas, patīk ķibināties. Tāpat ir ar dziesmu svētku tēmu. Jau akadēmijas pirmajā kursā kopā ar kursabiedriem veidota izstāde “Dziesmusvētki”.
Mēs bijām skaitā trīspadsmit, un arī Dziesmusvētku vārdā ir trīspadsmit burti, katrs ņēmām savu. Tolaik šos video darbus apskaņoja akadēmijas koris “Senais kalns” diriģenta Eduarda Grāvīša vadībā. Kā samaksu par dalību viņš pieprasīja, lai visi aizejam uz noklausīšanos. Tā kā manā dzīvē izdarāmo lietu sarakstā starp citām lietām biju nospraudis arī iemācīties dziedāt. Korī pagāja septiņi gadi aizgāja, un tie bija ļoti jauki. Gan koncerti, Dziesmu svētki, ārzemju braucieni. Izstādē nekādā ziņā negribam kritizēt koru kustību – to parasti dara tie, kas skatās no malas. Kāds ārpus Latvijas varbūt tajā saskata Ziemeļkorejas masu sinhronās dejas, bet Rietumos ir dzirdēts sakām – dziesmu svētki izskatoties pēc kaut kādiem Nirnbergas mītiņiem, kuros savācas pūlis, cilā rokas un sauc – mēs esam lieli, stipri un vareni. Man patīk šis mūsu lecīgums, kad tāda maza tautiņa reizi piecos gados izdomā, ka ir liela, stipra un varena, un piesit kāju. Tajā ir kaut kas politiski nekorekts.”
