Lasi talantīgo Šimkus mammas dzejoļus 3
Iveta Šimkus (1964) ikdienā ir filozofe, skolotāja Rīgas Doma kora skolā un divu talantīgu pianistu – Vestarda Šimkus un Aurēlijas Šimkus – mamma.
Dzeju, kā arī stāstus kultūras presē regulāri publicē kopš 1999. gada. Pirmais dzejoļu krājums “Prombūtne” iznācis 2007. gadā, otrais – “pēc tam” – nupat, 2016. gada rudenī. Iveta Šimkus beigusi Rakstnieku savienības un Latvijas Universitātes rīkotos Rakstniecības teorijas un prakses kursus, J. Rokpeļņa Dzejas meistardarbnīcu.
Dienā, kad sastopamies, Rīgas Doma kora skolā tikko beidzies Dzejas dienu sarīkojums, kurā jaunieši lasījuši savu dzeju, un Iveta vēl jūtas aizkustināta. Būdama ikdienā saistīta gan ar filozofiju, gan mūziku, dzejniece apgalvo, ka neviena no tām tieši nav saistāma ar viņas dzeju.
– Vai dzeja un filozofija nāk no atšķirīgiem smadzeņu centriem?
I. Šimkus: – Filozofijā un dzejā noteikti darbojas atšķirīgi domāšanas centri: pirmajai nepieciešama racionālā, jēdzieniskā domāšana, kas meklē atbildes uz eksistenciāli svarīgiem jautājumiem, bet otrajai – intuitīvā izpratne, kas ļauj izdzīvot šo pieredzi. Manos dzejoļos dominē intuīcija, spēja paraudzīties uz sevi un pasauli no cita skatpunkta. Savukārt ritma un intonācijas dēļ tie, man šķiet, nav viegli komponējami. Protams, ir ļoti labas dziesmas ar dažādu dzejnieku vārdiem, tomēr man šķiet, ka tādā veidā dzeja kļūst lietojama un tiek pakārtota. Tikai retos gadījumos iznākums ir abām pusēm vienlīdz veiksmīgs.
– Tā kā starp diviem dzejas krājumiem pagājuši gandrīz desmit gadi, jāsecina: esat mazrakstītāja?
– Jā, man dzeja var rasties, vienīgi sasniedzot vajadzīgo klusuma un tukšuma punktu, kad izdevies attīrīt prātu no ikdienas domām, netraucē apkārtējie trokšņi, mājās neviena nav un pat kaķis izlaists pastaigāties ārā. Tomēr vislabvēlīgākie rakstīšanas apstākļi ir Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā, tur arī galvenokārt ir tapuši dzejoļi un stāsti. Turklāt nespēju iedomāties, ka varētu rakstīt dzeju uzreiz datorā – pa to laiku, kamēr dzejas rinda izkristalizējas, dators var paspēt aizmigt. Dzeja tiek pierakstīta ar roku un datorā “pārceļas”, tiekot pulēta un spodrināta.
– Kas impulsē dzejas tapšanu?
– Impulsi pārsvarā ir eksistenciāli un metafiziski, kuros gan var ieausties arī autobiogrāfiski elementi, kā jaunajā dzejas krājumā iekļautajā poēmā “Bērnība. Ķengarags. Gadalaiki”.
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam dzeju no Ivetas Šimkus jaunā krājuma “pēc tam”.
es esmu nomodā
jau kuro gadsimtu
un izskatās
ka neelpoju
liek laiks man spoguli
pie mutes
gaida prasa
ilgi vēl
es nezinu
tik migla migla
rasa rasa
***
kādā brīdī
es satvēru visu
tas ietilpa skatienā
kā gliemezis čaulā
nākotne izmetās kaila
un spoguļojās man acīs
es to zinu
teicu
zināšana nepalīdz
viņa atbildēja
***
man ir velkonis
es velku
ar pirkstu
pa gurnu līniju
te mēs tiksimies
šajā locījumā
gludi noskūti
kā jūra
izteiksmē spoži
kā kapara zivtiņas
mūsu enkuri
apaugs ar mītiem
un bākas
folklorizēsies
mans velkonis
turēsies
tavā elkonī
***
atvērta gaisma
neviens nav lasījis
tumsa
pat neatšķirta
sapnī
raups pravietis ar bārdu
slauka Burtus
mākoņu ribās
neviens
nav miris
un neprot izkļūt
no valodas murda
***
dievu prombūtnē
dekorācijas mainās
nāvei krīt maskas
tik seja
neparādās
aizkulisēs
eņģeļi apspriežas
viss
kā parasti
tiek izlemts
aizkulisēs
***
viņa pasūta desertu
it kā
nupat būtu nokārtojusi
gala pārbaudījumus
viņa paveras spogulī
it kā
uz priekšu jau samaksāts
viņa skatās pulkstenī
it kā
tam būtu
sakars ar laiku
***
ilgi skatoties
kādā punktā
tas atdzīvojas
tāpēc
nav pieņemts
cieši uzlūkot
mirušos
bet mušas traips
no sienas
aizlido kā
bizbizmārīte
****
grausta pagalmā
viņi spēlējas
vecs dīvāns
nodrupusi pamale
caur žoga
bezzobaino muti
līst brūna
samteņu gaisma
krāsodama viņu
melnbaltās sejas
kā kontūrkartes
***
gausas ir stundas
kas pašķir
ūdeņus
no laika pieres
uzmirdzi vēlreiz
kā tonakt
kā rītausmā ceļš
kā putekļi no zelta
kā klusums
kā zvīņa
uz elkoņa
kas pasauli notur
gausas ir stundas
kā pretstraumē
zivis
uzmirdzi vēlreiz
no dūņām
un zini
esmu tepat
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Ivetas Šimkus dzeja ir maldinoši vienkārša. Plūstoša, gaiša šeit un tagad izjūta, kuru līdzsvaro pašironija un filozofiskas refleksijas.”
