Agris Liepiņš: Varasvīri nosprieda, ka visi saņem lielas algas, taču mazo algu saņēmēji to slēpj, jo negrib maksāt nodokļus! 42
Agris Liepiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdība gatavo nodokļu pārmaiņas. Varasvīriem nepatīk, ka Latvijas Republikā cilvēki saņem mazas algas. Viņi paši taču saņem pieklājīgi, grēks būtu sūdzēties. Nu nevar tā būt, ka citi saņem maz! Tāpēc runasvīri nosprieda, ka īstenībā visi saņem lielas algas, vienīgi mazo algu saņēmēji to slēpj, jo negrib maksāt nodokļus! Mazo algu saņēmēji vienkārši krāpjas!
Īpaši runasvīriem nepatīk radošo profesiju pārstāvji.
Tagad jau katrs kurpnieks pašpasludinājis sevi par mākslinieku un, izmantojot atviegloto nodokļu režīmu, maksā mazākus nodokļus nekā citi godīgie darba darītāji. Tālāk tā tas vairs nevar turpināties! Kaut kā vēl varētu pieciest teātru un redakciju štatā strādājošos, tie vismaz saņem algu, bet visi honorāru saņēmēji gan karami pie lielā zvana. No saņemtajiem honorāriem samaksā likumā noteikto mazo summiņu un dzīvo cepuri kuldami.
Piemēram, simt septiņdesmit eiro ik mēnesi obligātā kārtā. Lai budžetā uzkrātos līdzekļi mākslinieku ārstēšanai un varbūt pat pensiju izmaksāšanai. Tā arī netieku skaidrībā – vai ierēdņi zina, ka honorāri nav garantēti ikmēneša ienākumi? Varbūt viņi domā, ka honorārus, tāpat kā algu, mākslinieki saņem regulāri reizi mēnesī? Un pats par sevi saprotams, tie ir lieli, kā minimums vairāku simtu, ja ne tūkstoša apmērā. Ir ko slēpt.
Esmu mākslinieks karikatūrists un par pasūtītajām karikatūrām saņemu autoratlīdzību jeb honorāru.
Drukātās preses tirāžas samazinās. Laikraksts “Dienas Bizness”, kurā nostrādāju vairākus gadu desmitus, pagājušā gada rudenī beidza pastāvēt drukātā veidā. Elektroniskajai avīzei karikatūras nevajadzēja, jo raugi – par karikatūrām jāmaksā honorārs, bet tālāk jārāda par velti, jo interneta avīzes aplūkošana ir bezmaksas.
Līdz ar to autoratlīdzība par divdesmit karikatūru uzzīmēšanu mēnesī pazuda no mana maciņa uz neatgriešanos. Palika četras karikatūras mēnesī, jo papīra formātā saglabājās iknedēļas izdevums jeb nedēļas žurnāls.
Pēc mēneša tas sarāvās vēl sīkāks, un pēdējo reizi manā kontā iebira nepilni pusotra simta eiro. Nav man ekonomiskās izglītības, vien diploms par Mākslas akadēmijas beigšanu, tāpēc puse dienas pagāja, rēķinot, cik paliek pāri, ja valstij samaksāju obligātos simt septiņdesmit eiro?
Pavasarī, vēl pirms pandēmijas sākuma, tūrisma firma man pasūtīja zīmējumus un godīgi samaksāja, kaut uz darba nodošanas brīdi jau sākās Covid-19 ierobežojumi. Pēc ilgiem laikiem varēju priecāties – manā makā bija nedaudz zem astoņsimt eiro.
Ierosināju šo summu proporcionāli sadalīt pa mēnešiem, kad nekādu lielo ienākumu nebija. To nevarot, likums nosaka, ka jārēķina no viena mēneša.
Tas bija pavasarī, bet šobrīd, domājot par nākamo gadu, man pietrūkst padoma – kā samaksāt simt septiņdesmit eiro mēnesī, ja saņemtais honorārs ir mazāks?
Nu labi, vēl kādai redakcijai uzzīmēšu, bet vienalga nesakasīšu honorārus virs minimālās algas. Nav vairs pasūtījumu. Un kā vispār ar likumu var piespiest maksāt nodokļus no nesaņemtiem ienākumiem? Ko darīs ar tiem, kuri nevarēs samaksāt? Ierakstīs parādniekos un procenti augs kā raugs? Satversmē līdztekus tekstam, ka cilvēkus nedrīkst vajāt reliģiskas pārliecības vai etniskās piederības dēļ, vajadzētu ierakstīt, ka viņus nedrīkst vajāt arī mazu ienākumu dēļ.
* apsveicināšanās dzejolis no Pietuka Krustiņa kunga