“Gobzema kunga un viņa sekotāju lielākā problēma ir tā, ka …” Saruna ar rabīnu Menahemu Barkahanu 108
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rabīns Menahems Barkahans: “Dievs mūs ir radījis, lai mēs dzīvotu”
Rabīns Menahems Barkahans, Rīgas un Latvijas Ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs, kā arī Eiropas Rabīnu padomes biedrs, patlaban atrodas Izraēlā, Lodas pilsētā, kur dzīvo viņa ģimene.
Rabīns iesaistījies projektā par Talmūda tulkojumu latviešu valodā, nodarbojas ar mazbērniem, kuri viņam uzticējuši savu datoru, un cītīgi seko līdzi savas valsts sabiedriski politiskajai dzīvei.
Izraēla pasaules valstu vidū ir līdere vakcinācijas ziņā, jo jau sapotēti 65% iedzīvotāju. Taču saslimstība ar kovidu atkal pieaug, tiek ieviesti ierobežojumi… Ar ko saistīts šis kritiens atpakaļ?
M. Barkahans: Es neesmu veselības aprūpes speciālists, tāpēc jums varu pastāstīt tikai to, ko redzu Izraēlas televīzijas kanālos un izlasu laikrakstos. Vakcinēti ir vairāk nekā piecarpus miljoni no vairāk nekā deviņiem miljoniem iedzīvotāju. Viņu vidū – ap 35 procentiem pusaudžu no 12 līdz 16 gadu vecumam.
Jaunā lipīgā kovida mutācija no Indijas jeb delta variants ir sasniedzis arī Izraēlu, un ar to ir inficējušies daudz jaunu cilvēku, kā arī tie, kuri ir vakcinēti, bet viņi izslimo daudz vieglāk nekā tie, kuri nav potējušies.
Daudzi ir saņēmuši vakcīnu, tāpēc slimnīcās ir maz smagi slimu pacientu. Izraēlā bija atcelts ierobežojums valkāt sejas maskas. Bet šobrīd četrās pilsētās ir krietni pieaudzis ar kovidu saslimušo skaits, tāpēc tajās ir atkal ieviesta prasība telpās nēsāt sejas maskas.
Izraēlā ir aizliegts izbraukt uz tām valstīm, kur ir augsta saslimstība ar Covid-19 – turp var doties tikai ar speciālas komisijas atļauju. Ja cilvēks ceļo bez atļaujas, tad draud soda nauda 5000 šekeļi, kas ir apmēram 1300 eiro.
Visiem Izraēlas iedzīvotājiem, kuri dodas ārpus valsts, ir jāparakstās, ka viņi neapmeklēs tās valstis, kur ir augsta saslimstība ar Covid-19. Savukārt tiem, kuri ierodas no šīm valstīm, divas nedēļas ir jāatrodas pašizolācijā īpaši ierādītās vietās.
Es ļoti ceru, ka valdība izdarīs visu, lai samazinātu saslimstību. Tas nozīmē, ka visiem tiem pilsoņiem, kuri vēl nav sapotējušies, tas ir jāizdara. Tiem, kuri ir vakcinējušies un saslimuši, slimības gaita ir daudz vieglāka. Kopš Izraēlā ir pieejama vakcinācija, šeit cilvēki vairs nemirst no kovida.
Arī es tāpat kā daudzi Izraēlas iedzīvotāji esmu vakcinējies ar “Pfizer” vakcīnu. Sākumā man paziņoja, ka pēc vakcīnas imunitāte būs līdz pusgadam, bet nesen saņēmu ziņu, ka vakcīnas iedarbīguma termiņš saglabājas vēl pusgadu.
Izraēlā nav izmantoti 1,6 miljoni “Pfizer” vakcīnu, un tagad valdība meklē, kuras valstis gribētu tās paņemt vai nu par naudu, vai bez maksas.
Vakcīnas pāri palika tādēļ, ka daudzi arābi un beduīni, kā arī citi neizmantoja iespēju potēties, un mēs redzam, ka tieši viņu un īpaši skolēnu vidū pēdējā laikā ir augsta saslimstība.
To vidū, kas nevēlas saņemt poti pret kovidu, esot ne mazums arī ortodoksālo ebreju.
Tiesa, daļa no viņiem patiešām nevēlas vakcinēties, bet tā nav lielākā daļa. Es uzskatu, ka tas ir izglītības jautājums. Arī es esmu ortodoksālais ebrejs, taču man šķiet, ka es saprotu, kas notiek pasaulē, kas notiek zinātnē un kāpēc ir nepieciešams vakcinēties.
Ortodoksālajiem ebrejiem parasti ir ļoti lielas ģimenes – vidēji ar 7–10 bērniem. Nereti šīs ģimenes ir samērā nabadzīgas. Ja viens no ģimenes locekļiem saslimst, tā parasti no viņa inficējas pārējie, jo viņi dzīvo mazās telpās viens otram blakus.
Kā Izraēlā pārliecina cilvēkus potēties? Vai ir tādas darba vietas, kur liek potēties un neļauj strādāt, kamēr tas nav izdarīts?
Izraēlā no kovida ir miruši vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku. Mēs zinām, ka piecarpus miljoni ir saņēmuši vakcīnu, un mēs redzam rezultātu – vakcīna dod iespēju cilvēkiem dzīvot, un tas ir ļoti svarīgi. Tas arī ir galvenais, kas pārliecina.
Izraēlā nav daudz tādu cilvēku, kas nostājušies pret vakcināciju. Vieni uzskata, ka vīruss viņus nenoķers, bet citi baidās, ka vakcīna ietekmēšot viņu reproduktīvo veselību.
Kaut gan vakcinācija ir brīvprātīga, tomēr daudzās darba vietās ir pateikts, ja neesi vakcinējies, tad uz darbu vari nenākt. Neapmierinātie sniedz prasības tiesā.
Dievs mūs ir radījis, lai mēs dzīvotu, nevis diskutētu par dzīvi. Ir ļoti svarīgi domāt, ko mēs darām, lai dzīvotu. Ja negribi vakcinēties, lūdzu, paliec savā mājā, jo es negribu būt kopā ar tevi.
Cik liels sods draud par masku nenēsāšanu?
Biju lūgties sinagogā, un tur bija izlikts brīdinājums, ka ikviens, kuram nebūs maskas, tiks sodīts ar naudas sodu līdz 5000 šekeļiem (1300 eiro). Taču, neraugoties uz brīdinājumu, diezgan daudzi tomēr ignorēja sejas maskas. Es negrasos ar šiem cilvēkiem diskutēt, jo tam nav jēgas.
Ko jūs domājat, ieraugot attēlu ar Latvijas Saeimas deputātu Aldi Gobzemu, kurš pielicis sev dzelteno Dāvida zvaigzni pie krūtīm. Sociālajos tīklos viņš raksta, ka tādējādi salīdzinot holokausta traģēdijas upurus, kuriem nebija nekādu tiesību, ar mūsdienu cilvēkiem, kuri tiekot dalīti pēc tā, vai viņiem ir vai nav Covid-19 sertifikāts. Jā, starp citu, Gobzems sociālajos tīklos lepojas ar to, ka arī Krievijas aktieris Jegors Berojevs pielicis sev šo traģisko simbolu, kuru fašisti lika nēsāt ebrejiem pirms nogalināšanas Otrajā pasaules karā…
Holokausta simbols ir unikāls – tas liecina par iznīcinātu tautu tikai tāpēc, ka to veidoja cilvēki, kuri piedzimuši kā ebreji.
Gobzema kunga un viņa sekotāju lielākā problēma ir tā, ka viņiem trūkst izglītības, tāpēc uzaicinu viņus atnākt uz Geto muzeju, lai viņi varētu saņemt vispusīgu informāciju par to, ko nozīmē holokausts pret cilvēci, ne tikai pret ebrejiem.
Ko tas nozīmē, piemēram, jaunajai paaudzei Latvijā. Vai tā spēj atšķirt deportācijas no holokausta?
Gobzema kungs ir sajaucis kopā holokausta traģēdiju ar pandēmijas šausmām. Tāpēc vēl jo vairāk aicinu viņu apmeklēt Geto muzeju, lai viņš pēc iespējas ātrāk rastu apskaidrību un nesalīdzinātu nevakcinētos cilvēkus ar nošautajiem un gāzu kamerās iznīcinātajiem ebrejiem.
Šo muzeju mēs dibinājām tāpēc, lai mūsu bērni un mazbērni saprastu, kas notika, un lai šī traģēdija nekad neatkārtotos.
Īpaši tas attiecas uz četrdesmitgadīgo paaudzi, jaunajiem politiķiem, kuri vada un vadīs Latviju. Ja viņi jauks pamatlietas, nesapratīs tās, tā būs traģēdija.
Pirms kāda laika jūs bijāt sašutis par Rīgas domes rīcību, jo, pagarinot līgumu vēl uz desmit gadiem, lielā nekustamā īpašuma nodokļa dēļ bija apdraudēta muzeja pastāvēšana. Vai šajā ziņā ir kas mainījies?
Jā, tā bija kļūda, kuru tomēr Rīgas dome novērsa. Es ceru, ka mēs saņemsim maksimālu palīdzību no Rīgas pašvaldības, lai varētu sākt muzeja rekonstrukciju. Tas ir liela apjoma, dārgs, bet sabiedrībai ļoti nepieciešams projekts, kuru atbalsta arī Eiropas Starptautiskais holokausta centrs.
Kā Rīgas Geto muzejs pārdzīvoja dīkstāvi?
Aprīlī Spānijas vēstniecība Latvijā kopā ar biedrību “Šamir”, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeju atklāja ceļojošo izstādi “Augstāk par dienesta pienākumiem”.
Kopš jūnija tā ir pieejama muzeja apmeklētājiem. Šī izstāde ir veltīta tiem Spānijas diplomātiem un ārlietu dienesta darbiniekiem, kuri Otrā pasaules kara laikā bez savas valdības mudinājuma un bieži vien pakļaujot sevi riskam, izmantoja savu diplomātisko statusu, lai glābtu vietējos ebrejus no drošas nāves.
Ņemot vērā pandēmijas ierobežojumus, pavasarī muzejs bija sagatavojis virtuālo ekskursiju vietni “rgmvirtualtours.lv”, kur ir pieejamas gan pašreizējās, gan bijušās izstādes.
Par godu Latvijas simtgadei biedrība “Šamir” sagatavoja ceļojošo izstādi “Kultūras tilti”. Tā ir veltīta Latvijas ebreju vēsturei no 17. gadsimta, kad Latvijas teritorijā izveidojās ebreju kopiena, līdz pat mūsdienām. Šī izstāde 2019. gadā tika prezentēta Ņujorkā un pēc tam bija apskatāma astoņās pilsētās Latvijā un ASV. Šogad 24. augustā tā tiks atklāta Vācijā Brēmenē.
Publicēšanai tiek gatavots pirmais sējums grāmatai, kurā būs apkopota Latvijas ebreju vēsture. Tajā pirmoreiz latviešu valodā būs pieejami no idiša un vācu valodas tulkoti raksti par Latvijas ebreju vēsturi, sākot ar 1853. gadu.
Apritējušas gandrīz divas nedēļas, kopš Izraēlā ir jauna valdība. Pēc paziņojuma par koalīcijas līguma parakstīšanu bez ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu pilsētas ielās izgāja gan politiskie pretinieki, kas svinēja viņa politisko sakāvi pēc 12 gadu valdīšanas, gan arī atbalstītāji, kas bija neapmierināti par šādu rezultātu. Kuru pusē esat jūs?
Neesmu kreisi orientēts cilvēks, tāpat kā neesmu populists. Izraēlā dzīvoju vairāk nekā 50 gadus un sekoju līdzi politiskajām norisēm valstī. Tas bija nepārprotami personisks konflikts starp Netanjahu un pašreizējās koalīcijas partijām, no kurām premjerministra amatu divus gadus ieņems galēji labējās partijas “Yemina” līderis Naftali Benets.
Koalīcija ir radikāli labējie un arī ekstrēmiski kreisie. No mana skatpunkta viņus vieno naids pret Benjaminu Netanjahu. Kaut gan pret viņu ir uzsākts tiesas process par korupciju, es personiski uzskatu un domāju, ka manam viedoklim piekritīs daudzi cilvēki Izraēlā, šis tiesas process ir politiski safabricēts, un Netanjahu tajā uzvarēs.
Tas ir karš starp labējiem un kreisiem, kuri neļāva Netanjahu pabeigt pieklājīgā veidā savu karjeru. Atbalstu viņu tādēļ, ka Netanjahu pastāvēja par mieru ar arābu valstīm – miers pret mieru. Netanjahu kancelejas vadītājs pat bija arābs, vēl arī citus amatus valdībā ieņēma arābi.
Starp citu, viņiem ir tādas pašas priekšrocības kā ebrejiem, vienīgi, ja viņi vēlas, tad var atteikties no dienesta armijā. Manu jaunāko bērnu operēja arābu ārsts, viens no labākajiem Izraēlā. Esmu par mieru starp Izraēlu un Palestīnu.
4. jūlijs ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena – 1941. gada 4. jūlijā tika nodedzināta Rīgas Lielā Horālā sinagoga un vēl citi Rīgas ebreju dievnami… Parasti šajā datumā Latvijā tiek rīkots “Dzīvo gājiens”. Vai tas notiks šogad?
“Dzīvo gājiens” pandēmijas dēļ nenotiek jau otro gadu. Lielākā daļa, kas piedalās holokausta upuru piemiņas gājienā, ir vecākā gadagājuma cilvēki, un kovida laikā viņiem tas varētu būt risks veselībai. Ļoti ceru, ka 2022. gadā varēsim tikties klātienē šajā ebreju tautas visdrūmākajā un vismelnākajā dienā.
