“Kad ar cilvēku notiek kas slikts, vieni saka, tas ir Dieva sods, citi – ziņa no augstākā.” Rūdolfs Plēpis par dzīvi tumsā, apaļo jubileju un teātri 1
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dzīve ir kā šūpoles – vienu brīdi nes tevi augšā, te atkal krīt uz leju, saka aktieris Rūdolfs Plēpis. Viņa profesionālais lidojums jau pusgadu kā veselības dēļ pierimis. 70 gadu jubileju svinēšot tuvinieku lokā, bet plāni par skatuves dēļiem tāpat kā redze pagaidām vēl miglā tīti.
Nezinātājam grūti noticēt, jo vēl tikko klubā “Hamlets” viņš kopā ar kolēģi Rolandu Zagorski izklaidēja publiku ar dziesmām, dzeju un jautriem atgadījumiem no teātra dzīves.
Kādai gan jābūt meistarībai, lai aktieris bez acu gaismas uz skatuves notēlotu redzīgu.
Rūdolfam Plēpim tas izdevās, negribējis ar savu bēdu stāstu aizēnot priecīgo notikumu – ej nu sazini, kad vēl izdosies uzstāties publikas priekšā, jo gandrīz vai katrai kustībai tagad jālūdz citu palīdzība.
Par mākslinieku rūpējas meita Viktorija un mazmeita Marija, no Skotijas ciemos uz tēva jubileju atbraukusi otra meita Astra. Dzimšanas dienu sagaidīšot radu pulkā reizē ar brāli Artūru, jo abiem tā vienā datumā – 17. septembrī. “Visi brīnās, kā tas var būt!” nosmaida aktieris.
Ko domājat par vecumu?
Nedomāju par to. Paskatos uz Līviju Volkovu, kurai ir 89 gadi, – kur vēl gaišāks cilvēks var būt! Lai gan staigā ar diviem spieķīšiem, no operācijas atteicās, jo dakteris teicis, ka tādā vecumā tā ir riskanta.
Vai jums apaļajam gadu skaitlim ir kāda nozīme?
Teātrī jāiejūtas tik dažādās lomās, ka vairs nesaproti, kāds pašam vecums. Kad man bija 47 gadi, izrādē “Mamurē” ar Veltu Līni titullomā spēlēju deviņdesmitgadīgu vīru.
Bija fifīgs iestudējums, kuru neviens vairs neatceras.
Kā iedzīvoties divtik vecāka cilvēka ādā?
Elza Radziņa spēlēja manu vecāko māsu, tolaik viņai bija lielas problēmas ar gūžas kaulu, un es pietēloju, ka esmu tikpat stīvs.
Ko ārsti sola, vai redzi atjaunos?
Jautāju dakterim, kā tad tā var būt, ka vienu rītu pamosties un pēkšņi zaudē redzi. Viņš saka, ka esmu to mantojis ģenētiski, un sola atlabšanu. Problēmas ar redzi mūsu ģimenē bija arī brālim un viņa bērniem.
Operācija man jau bija, bet nelīdzēja.
Kāda ir dzīve tumsā?
Mācos taustīties.
Kad ar cilvēku notiek kas slikts, vieni saka, tas ir Dieva sods, citi – ziņa no augstākā.
Dievs jau nesoda, viņš pārbauda un disciplinē. Man patīk klausīties mūziku pēc noskaņojuma, un viena no manām mīļākajām dziesmām ir Raimonda Paula ar vārdiem “Šī dzīve ir kā šūpoles, uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju”.
Jauka dziesma ir arī “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”!
Vai, to mums aizliedza dziedāt Friča Bārdas simtgades koncerta noslēgumā! Lūcija Baumane bija režisore, un Raimonds Pauls sarakstīja brīnišķīgas dziesmiņas.
Zālē visus mēģinājumus skatījās vērotāji – pēc uzvalciņiem varēja pazīt, no kurienes viņi nāk. Pauls saka, ka koncertu vajadzētu beigt ar dziesmu “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”, jo vārdus sarakstījis Fricis Bārda. Nekādā gadījumā! Kāpēc? Dziesmu esot dziedājuši latviešu leģionāri.
Pauls tā zobgalīgi pajautā – kā jūs zināt, vai tad paši bijāt leģionā?
Nodziedājām dziesmu pa vidu, nevis nobeigumā, bet ar koncertu notika brīnums – to bija paredzēts izrādīt tikai vienu reizi, taču pēc cilvēku pieprasījuma izbraukājām pa visu Latviju un nospēlējām vai simt reizes.
Esam piedzīvojuši tik interesantus gadus, ir ko atcerēties! Daudzi nemaz nezina, ka tolaik aizliedza Imanta Ziedoņa “Blēņas un pasakas” – tās neesot domātas bērniem un nedrukās.
Sanāca liels konflikts, Ziedonis teicis, ja neizdosiet manas pasakas, uzkāpšu 6. stāvā un izmetīšu pa logu kā skrejlapas! Iestudējām tās Jaunatnes teātrī, mēģināju arī pa naktīm vecajā Dailītē – un pat piedzīvoju satikšanos ar Smiļģi.
Biju dzirdējis leģendu, ka viņš sēžot vai nu uz balkoniņa skatuves galā, vai lustrā. Viens pats mēģinu uz skatuves un pēkšņi jūtu, ka it kā kāds tevi vēro.
Paskatos atpakaļ – ā, Smiļģa balkoniņš! No bailēm šermuļi nogāja pa muguru, un ātri tinos projām. Ticat vai neticat, bet tādas lietas ir notikušas.
Aktrise Guna Zariņa šogad starptautiskajam jaunā teātra festivālam “Homo novus” patstāvīgi iestudēja izrādi, kurā meklē atbildes uz jautājumiem, par kuriem, iespējams, arī jūs esat domājis, viens no tiem – kas ir aktieris, kad viņš netēlo?
Nu kā? Normāls cilvēks.
Ir aktieri, kas saka, ka viņiem grūti iziet no lomas.
Ko tas nozīmē – nevar iziet no lomas –, tad jāiet pie daktera. Tas ir profesionālisma jautājums. Tagad vairāk žņaudz ar izrādes sagatavošanas termiņiem, kādreiz mēģinājām tik ilgi, kamēr bija gatava.
Nevis kā mūsdienās, kad ģenerālmēģinājumā tā ir pusgatava un arī pēc pirmizrādes kritiķi raksta – gan jau iespēlēsies.
Nevar iespēlēt to, ko neesi samēģinājis. Šapiro neko pusdarītu nelaida uz skatuves, mēģināja tik ilgi, kamēr izrāde bija gatava līdz pat sīkumiem, tāpēc savās lomās jutāmies droši. Pirms katras izrādes viņš jautāja “Spektakļ buģet?” un es teicu “Buģet”5.
Vai ir bijusi reize, kad izrāde neizdevās?
Paldies Dievam, tas ir bijis tik reti! Vienā es aizmigu.
Šapiro atbrauca no Ukrainas un stāstīja, ka redzējis vienreizēju mūziklu un mums arī to vajag. Uzaicināja režisoru, izrādi iestudēja, sižets – nekāds, uz skatuves “kiš miš”.
Man jāspēlē kamielis, loma bez vārdiem, mugurā no rupjiem sintētiskiem diegiem adīts kombinezons ar garām piedurknēm. Nekad mūžā tā nebija noticis, bet siltajā kamieļa ādā, kad uz skatuves tikai jāstāv, ņēmu un piemigu.
Izrādes beigās piecēlos, paklanījos, un darbiņš bija padarīts. Iestudējumu izrādīja tikai vienu vai divas reizes.
Jūs esat bijis režisors pats sev.
Tā uztaisīju Daugavpils teātrī izrādi “Sapņu spēles jeb dvēseles kumēdiņi” par dzejnieku Jāni Poruku – pats uzrakstīju scenāriju un iestudēju. Režisors Harijs Petrockis mēģinājumos sēdēja zālē un klusēja, vienīgais, ko viņš izdomāja, ka izrādes sākumā visi spēlējam kārtis.
Tā bija vienīgā reize, kad kā aktieris dabūju “Spēlmaņu nakts” balvu. Ar šo izrādi uz Nacionālā teātra skatuves nosvinēju 50 gadu jubileju.
Kad šūpoles uznesušas augstākajā punktā?
Nacionālajā teātrī esmu nospēlējis vairāk par 20 lomām, taču par tām interesējas maz, lielākoties piemin Jaunatnes teātri. Visbrīnišķīgākais bijis Artūra Millera lugas “Ceļojošā komija gals” iestudējums Nacionālajā teātrī Mihaila Kublinska režijā – Villija Lomena loma bija ļoti smaga, taču atcerēšos to visu mūžu.
Kā rodas teātra brīnums, kad skatītājs nonāk aktiera mākslas varā?
Kad uzej uz skatuves, uzreiz neko nevar sākt, ir jābūt mirklim, kad jūti, ka sākas enerģijas apmaiņa.
Ja tas nenotiek, vari darīt, ko gribi, skatītājs paliek vienaldzīgs; ja enerģija nāk no zāles, arī es sāku uzlādēties.
Katra izrāde ir unikāla, jo katru vakaru tekstu vienādi nepateiksi, un tas laikam ir teātra brīnums, kāpēc cilvēki to apmeklē.
Kas notiek ar brīnumu, kad zālē iezvanās tālrunis vai kāds ieklepojas?
Man pašam tā gadījās – uzstājos laukos atpūtas vakarā un dzirdu, ka kabatā ieskanas mobilais tālrunis, ko biju aizmirsis izslēgt. Es dziedu, tālrunis zvana.
Domāju, nu tad spēlēsim līdz galam – mierīgi izņēmu, aprunājos un turpināju dziedāt. Visi domāja, ka tas ir iestudēts.
Esat ierakstīts Latvijas aktieru Olimpā – Silvijas Radzobes sastādītajā grāmatā divos sējumos “100 izcili Latvijas aktieri”, skatos, tā tepat ir uz palodzes. Dažu labu mākslinieku par rupju izrunāšanos no izdevuma izsvītroja, bet jūs iekļāva pēc teātra kritiķes Gunas Zeltiņas ieteikuma kopā ar Jāni Reini un Mariju Leiko.
Grāmatas uzdāvināju meitai. Pat nezināju, ka esmu tajā iekļauts, man jau neviens to neteica. Nu tā ir liela gradācija – no Marijas Leiko līdz mums ar Jāni!
Šūpoles jūs nonesušas arī zemākajā punktā, kad pieveikusi atkarība no alkohola.
Reiz nejauši satiku aktieri Hariju Liepiņu pie Stradiņa slimnīcas, kur bija apciemojis aktrisi Lilitu Bērziņu neilgi pirms viņas aiziešanas, devāmies atpakaļ uz centru, parunājāmies, un viņš man teica – vai tu zini kādu talantīgu aktieri, kurš nedzer? Abi apsmējāmies.
Ar Antru Liedskalniņu savulaik braucām uz Torņakalna baznīcu pie Jura Rubeņa un pēc dievkalpojuma gājām pie viņa runāties.
Nacionālais teātris tolaik iestudēja kaut ko par raganām, neesmu gan to lugu redzējis, un Antra prasīja, kā lai tiek galā, ka jāspēlē tik smaga izrāde, kurā skan lāsti.
Rubenis skaidroja, ka aktieris ir kā sūklis, kas uzsūc sevī lomu, tēlu, un, kad tas iztukšojas un nav ar ko uzpildīt, var sākties problēmas. Arī ar alkoholu.
Kādā intervijā stāstījāt, ka Torņakalna baznīcā kristījāties reizē ar meitām un mācītājs Rubenis brīdinājis, ka sātans sākšot raidīt bultas.
Daudzi neņem galvā, esot iedomas, bet tā tas ir – tiklīdz pārkāp robežu un nonāc frontes otrā pusē, sākas karš ar sātanu, kas nav tāds muļķis kā latviešu pasakās, un ar viņu ir ļoti grūti cīnīties.
Savā dzīvē esat nospēlējis skaistas lomas, jums ir jaukas meitas, mazbērni un pat politikā pamēģinājāt startēt – gribējāt celt labāku valsti?
Atbalstīju Tautas palīdzības fondu, kas trūcīgiem cilvēkiem palīdzēja ar pārtiku, viņi nolēma piedalīties 12. Saeimas vēlēšanās un iekļāva mani Latvijas Reģionu apvienības sarakstā.
No 28. vietas tiku līdz 5., tomēr vēlāk to uzskatīju par ākstīšanos – ko aktieris var zināt no jurisprudences un kādus lēmumus es varētu pieņemt, tas būtu nenopietni.
Ko vēl gribētu paveikt?
Zinu, ka varu otram cilvēkam iemācīt runāt dzeju. Atnāca pie manis kopā ar mammu gados jauns zēns, kam tehnikumā bija jārunā dzeja, ko nekad nebija darījis.
Vai es nevarētu palīdzēt? Mamma gribēja, lai dēls runā “Nāru dziesmu”. Saku – mīļā kundze, varbūt pirmajā reizē puikam nevajag “Nāru dziesmu” – un ierosinu skaistu Friča Bārdas dzejoli “Vecā pirtiņa”.
Puisis dabūja augstāko novērtējumu, jo dzejoli norunāja perfekti – kā Lūcija Baumane bija mācījusi: vispirms ir loģika, emocijas tāpat nāks līdzi. Sāku funktierēt, redz, laikam man mācīšana padodas.
Esat gatavs kļūt par skolotāju, bet vai uz skatuves vēl kāptu?
Atceros vienu no leģendām par Smiļģi – viņš necietis aktierus ar vāju redzi. Kāda no gados vecajām aktrisēm slikti redzējusi, tāpēc viņai ar krītu zīmējuši uz skatuves ceļu, kur jāiet, bet vienā izrādē, kad grīdā bijis jāiesprauž lākturis, nokļūdījusies.
Smiļģis to ievērojis un padzinis viņu no teātra. Man ir citādi, jo acīm priekšā migla, redzu tikai baltus plankumus, taču aicinājumu uzstāties pieņemtu – kāpēc ne?
Vai kādreiz iedomājāties sevi citā profesijā?
Pat nepieļāvu tādu domu, ka varētu darīt ko citu! Vai bērnībā sapņoju, ka būšu aktieris, – nē, jo gribēju kļūt par teātra direktoru. Mūsu istabā, kurai puse grīdas bija pacelta uz augšu kā skatuve, uz podiņu krāsns biju uzrakstījis “Admistrācija”.
Esmu saticis vienaudžus, kuri jūtas vīlušies savā profesijā, un tikai tāpēc, ka kļūdījušies izvēlē. Par sevi varu teikt – sapni esmu piepildījis, jūtos kā laimīgs cilvēks.
Rūdolfs Plēpis
Mācījies LPSR Kultūras darbinieku tehnikumā (1966–1979) par režisoru.
Beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Jaunatnes teātra kursu (1972–1976).
Strādājis Jaunatnes teātrī līdz reorganizācijai 1992. gadā, būdams viens no vadošajiem teātra aktieriem.
Strādājis Nacionālajā un Daugavpils teātrī.
Filmējies vairāk nekā 20 kinofilmās, tajā skaitā “Spēle” (1981), “Emīla nedarbi” (1985), “Viktorija” (1988).
2000. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā labākais aktieris par Dzejnieka lomu Daugavpils teātra iestudējumā “Sapņu spēles”.
2005. gadā ieguva Lielā Kristapa balvu “Labākais aktieris” par lomu filmā “Baltais zvērs”.
Divu meitu tēvs, vectēvs diviem mazbērniem.
