“Dievs. Daba. Darbs” Valmieras Drāmas teātrī – Atklājums ar lielo burtu 0
Valmieras Drāmas teātra Mansarda zālē tapusi vēl viena spilgta izrāde bērnu auditorijai. Annas Brigaderes autobiogrāfiskajam stāstam “Dievs. Daba. Darbs” atrastā Jāņa Znotiņa režijas pieeja ar darbības un teksta līdzvērtīgu savstarpēju mijiedarbību rada poētisku un aizraujošu iespaidu. Par atskaites punktu izvēlēta Anneles izjūtu pasaule, ko ainu pēc ainas meitenes tēlā nospēlē Inese Pudža. Iestudējuma radošās komandas attieksme pret Brigaderes literāro materiālu emocionāli līdzvērtīgā līmenī rezonē ar galvenās varones emocionālo atvērtību un dziļo pietāti.
Izrāde sākas tukšā telpā un bez ievada. Annele uznāk no skatuves kreisās puses durvīm un sāk runāt par “šeit un tagad” notiekošo – jurģiem. Konkrētas norises aprakstošais stāsts aicina arī skatītājus iztēloties aizpagājušā gadsimta kalpu ģimenes pārbraucienu uz jaunajām mājām. Vienlaikus ar aktrises katru soli ap viņas galvu aptītais lakats, kas vijas no aizkulisēm, izplešas visas skatuves garumā. Audums turpmākajā izrādes gaitā palīdz atveidot Anneles piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Lielais Lakats – sataustāms, samurcams, izlēkājams, salokāms un visādi pārveidojams – ir vieta, kur tinas, grūstās, plosās un visādi citādi darbojas četras Balsis. Tās ir kā Anneles draugi, ko, iespējams, kādam skatītājam gribēsies saukt par rūķīšiem vai iedomu tēliem. Vizuāli Aigars Apinis, Kārlis Arnolds Avots, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks ļaujas būt par visu, ko vien Anneles iztēle spēj uzburt. Aktieri pārvēršas par notikumu personāžiem, objektiem, dzīvniekiem vai vienkārši atbalso meitenes domas. Aktieru spēles veida vieglumu var salīdzināt ar delartisku klaunādi. Tomēr virtuozā tehniskā meistarība nav tikai pašvērtība, bet piepildīta ar emocionāli konkrētu satura slodzi. Balsis pavada Anneli, palīdzot viņai iet pašai savu izziņas un atklāsmes gaitu no brīvas bezbēdības līdz pirmajiem darba soļiem.
Audumam ir simboliska nozīme, tas ir vēl viens dzīvs izpildītājs. Tas tiek salocīts maziņš, tas izplešas kā debesjums pāri skatītāju galvām, tas izgaismojas zils, sārts, dzeltens un citās krāsās. Vienīgais un mākslinieciski ietilpīgais scenogrāfiskais elements, ko piedāvā mākslinieks Artūrs Arnis un jūtīgi izgaismo gaismu partitūras autors Mareks Lužinskis, iemieso dažādus tēlus un rosina iztēli.
Annele būtībā pati ir izrādes autore, kas ik pa brīdim maina spēles noteikumus – ar saucienu apstādinot vienu ainu un dodot komandu saviem paklausīgajiem četriem biedriem spēlēt ko citu. Pudžas atveidotā meitene ir mazliet skarba, tomēr spītīga, uzņēmīga un patstāvīga. Atslēgas vārds viņas spēles priekam, kas izved cauri izrādei un vienlaikus ataino Brigaderes varones četru gadu pieredzi no vieniem jurģiem līdz nākamajiem, ir – rotaļa. Visu piecu aktieru savstarpējais jūtīgums īstenojas izcilā saspēlē, īpašas ir epizodes, kuru centrā ir Aigars Apinis.
Iestudējuma īpašo teatralitāti raksturo improvizācijas, fiziskā un objektu teātra žanri, katram no tiem piemeklējot epizodes mikrodramaturģiju. Pateicoties darbībai, iestudējums ne mirkli nešķiet idealizēts pagātnes atveidojums. Tiesa, izrādē ir atsevišķi momenti, kad darbība savā fiziskumā pārspēj un it kā apēd tekstu. Atsevišķās vietās, kur teksta bagātībai nav atbilstošas darbības, kustību vilnis iepauzē, ļaujot iedziļināties Brigaderes valodas skanējumā. Pateicoties aktrises teicamajai dikcijai un precīzajam uzskaņojumam, šajās epizodēs tekstam ir īpaša virsvērtība.
Izrāde “Dievs. Daba. Darbs” ir būtiska režisora Jāņa Znotiņa bērnu izrāžu klāstā. Znotiņa līdzšinējie iestudējumi pēc Ivana Krilova fabulu materiāliem un Andrusa Kivirehka darbiem bija teksta pakļaušana mirkļa spēles improvizācijai, kad par noteicošo mijiedarbību ar skatītāju kļūst spēles mirklis. Viņa iepriekšējā iestudējumā Valmieras teātrī – Valda “Staburaga bērnos” – un vēl jo vairāk darbā ar Brigaderes literāro materiālu un poētisko pasauli, tekstam ierādīta plašāka vieta – tas veido iztēles gleznu, “atspēriena punktu” nākamajai darbībai, attiecībām, aktieru saspēlei.
Kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, gatavojot izrādi, kādā intervijā atzīst, ka meklējusi atsauces latviešu bērnu literatūras horizonta meklētājos, pieminot Dauku, Vanadziņu, Sprīdīti. Turpat viņa ierindo Anneli. Piebildīšu, ka izrāde būvējas ne vien plašumā kā cilvēkbērna vēlme aptvert dabas, cilvēku, kustoņu un parādību daudzveidību, bet arī dziļumā un augstumā – visa redzamā cēloņsakarībās, Lielās Kārtības vertikālēs. Izrādē staro apliecinājuma, ticības un mīlestības spēks. Zīmīgi, ka tās reklāmā ir fotokadrs no “Zudušās Latvijas” fonda – divi bērni uz viena celma, viens tup, otrs stāv, abi kopā izskatās gluži kā stumbra turpinājums, kam vēl augt un augt.
Anna Brigadere, “Dievs. Daba. Darbs”, iestudējums Valmieras Drāmas teātra Mansarda zālē
Režisors: Jānis Znotiņš, scenogrāfs Artūrs Arnis, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone.
Lomās: Aigars Apinis, Kārlis Arnolds Avots, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Inese Pudža.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Dace Vētra: “Skaisti. Un ne tikai bērniem, arī pieaugušajiem patiks. Lielisks režisors, burvīga Annele (Inese Pudža) un viņas domas. Manas īpašās simpātijas pieder Citronam un čigānu epizodei. Interesanti, ka izrādei nebija muzikālā noformējuma. Ne skaņas, vienīgais ierocis bija vārds. Izzūdošas latviešu valodas renesanse minimālistiskā skatuves ietērpā, kas ļauj vaļu iztēlei un fantāzijām.”
vdt.lv.
