– Ko jūs darītu, ja Krievijas “zaļie cilvēciņi” ienāktu Latvijā? Būtu gatavs aizstāvēt savu zemi, māju, ģimeni? 7
– Ja mans pienesums kaut ko izšķirtu, tad – jā, bet, ja tā būtu skaista nāve vienkārši tādēļ, lai nodemonstrētu, ka nepiekrītu, tad – diez vai. Esmu stāvējis uz barikādēm un vienreiz mūžā jau biju gatavs šai situācijai. Dzirnavu ielai abās pusēs pie telegrāfa bija sabūvētas augstas sētas, un vienā brīdī mums pa skaļruņiem paziņoja – nāk “omons”, stājieties dzīvajās ķēdēs. Gājām un stājāmies. Kad to izdarījām, atkal pa skaļruņiem ziņoja, ka tā bijusi mācību trauksme. Labi atceros to sajūtu – varēji iet un stāties, bet varēji doties uz mājām un ielīst bēniņos.
– No nāves bail?
– Teorētiski – ne, tikai no ilgas, mokošas slimības. Citādi es ar interesi gaidu šo transformāciju. Pat, ja tā nav transformācija, kaut kas taču tas ir, un tas varētu būt ļoti interesanti. Man kā domājošai būtnei šķiet, ka tas būs visinteresantākais, kas ar mani notiks.
– Cilvēki it kā daudz ko zina un prot, taču joprojām nav atrisināta mīkla, kā mēs šeit nonācām un kurp dosimies.
– Varbūt tas ir vienīgais priekšnoteikums, lai mēs te spētu kaut kādā veidā pastāvēt. Ja būtu tik pārliecināti par pārdzimšanu un pārējo, tad jau īpaši nopietni neņemtu šo dzīvi.
