– Ko jums devis populārais mistiķis, antropologs Karloss Kastaņeda un viņa grāmatu varonis Dons Huans. Kad savulaik mēģināju to lasīt, nospriedu, ka skaidrā prātā tas ir grūti saprotams. 7
– Pieļauju, ka bez psihodēliskas pieredzes to nav iespējams saprast. Dona Huana mācību uzskatu par vienu no brīnišķīgākajām pasaules uzskatu sistēmā, man tā ir ļoti daudz devusi.
– Ar vai bez pejotas? (Kastaņedas grāmatu sērija sākas ar autora ceļojumu pa Meksiku, kurā viņš interesējās arī par kaktusu pejotu, tā augļus indiāņi izmantoja kā narkotisko vielu reliģiskiem rituāliem. – Aut. piez.)
– Šo pieredzi attēloju vienā no kokgriezumiem, kur redzams koks un zem tā maziņš cilvēciņš, pie kura stiepjas taustekļi. Briesmīgs piedzīvojums, bet pats vien biju vainīgs, jo tas jādara tikai brīžos, kad jārod atbilde, bez kuras tālāk vairs nevari dzīvot. Principā – tas ir dzīvības un nāves jautājums, jo kaut kādā nozīmē tev jānomirst un jāpiedzimst no jauna. Toreiz nodomāju, johaidī, ja nepamēģināšu, visu mūžu nožēlošu. Tas nav pareizi, ar tādām lietām nevar jokot.
– Un pēc tam top mākslas darbi?
– Kā pasaules izziņas process šī pieredze manas personības veidošanos noteikti ir ietekmējusi, tas arī redzams manos darbos. Nekādā ziņā negribu to propagandēt, bet man tas ir palīdzējis un pavēris pilnīgi citu skatu.
– Nav kārdinājuma ik pa reizei pasmelties atkal.
– Tās īstās lietas, ar kurām tu kaut ko redzi, nav patīkamas. Tā nav izklaide, bet nopietns un patiešām briesmīgs piedzīvojums.
– Vēl viena mākslas cienītāja, vārdā Skaisle, raksta, ka viņai par Fišeru radies priekšstats kā par izbijušu hipiju. Reiz radiorunātājs Fredis kādā sarunā pat žēlojās, ka nav trāpījis hipiju laikā.
– Psihodēliskā revolūcija, kas bija saistīta ar mūziku, festivāliem, hipiju kustību – to man arī gribētos piedzīvot! Tas bija īss mirklis, kad daļa cilvēces kaut mazliet savā apziņā jutās brīvi. Tā bija brīvība, kas mums paliek arvien mazāk.
– Kas tad jums traucē justies brīvam?
– Personīgi nevaru īpaši sūdzēties, jo man ir apzināta profesijas izvēle. Taču par savu brīvību maksāju ar to, ka nav nekādas stabilitātes, pastāvīgu ienākumu un, visticamāk, man nekad nebūs pensijas. Bet tā ir godīga cena. Toties, ja man ir līdzekļi, es varu aizbraukt kur un kad vien vēlos. Zinu, ka ir daudzi cilvēki, kam tā nav un nekad arī nenotiks.
– Kā piedabūjat sevi pie strādāšanas?
– Pēc dabas neesmu ļoti aktīvs cilvēks, mīlu paslinkot, tāpēc visu laiku sevi jāmotivē.
Šad un tad esmu stāstījis, kā es to daru, bet vienmēr nožēloju. Jau pieminētais Dons Huans Karlosam Kastaņedam saka – nevajag stāstīt citiem, ar ko nodarbojies un ko taisies darīt, jo, kad to izstāsti, tas zaudē svaigumu, un tev nākas melot pašam sev, lai šo svaigumu saglabātu.
– Vienā no savām tā saucamajām sazvērestības teorijām par citplanētiešu darbiem uz zemes vēstāt, ka viņi pērtiķveidīgajiem iepotējuši darba tikumu un, ja šie nestrādās, jutīsies slikti.
– Es ciešu no šī ģenētiskā pāridarījuma. Ja nestrādāju radoši, liekas, izniekoju savu mūžu. Bezdarbībā sāku prātot – ai, varbūt vajadzētu dzīvot mūžamežā vai arī kalnos – man tā patīk kalni! Vai ceļot apkārt pasaulei un citādi organizēt savu dzīvi. Pilna galva ar šādām muļķībām. Kad ķeros pie gleznošanas, tas viss pazūd un kļūst skaidrs, ka daru tieši to, kas man jādara.
– Ar savu mākslu gribat arī darīt cilvēkus labākus – izklausās visai utopiski.
– Tad man jāizstāsta sava bērnības pieredze Čurļoņa muzejā. Man bija 13 gadu, kad Rīgas 49. vidusskolā parādījas nupat akadēmiju beigusi brīnišķīga zīmēšanas skolotāja Valda Vītola, kas dziedāja “Skandiniekos”. Viņa pilnībā apvērsa manu attieksmi pret mākslu. Pirms tam zīmēšanu mācīja konservatīva skolotāja, kas uzdeva, piemēram, attēlot ziemas brīvdienas, kur visam jābūt smuki izkrāsotam. Man nekas tāds nesanāca – ne man bija pacietības uzzīmēt, ne arī izkrāsot. Jaunā skolotāja reiz ievēroja, ka mēs ar klasesbiedru Gunti Grabovski kladēs zīmējam šausmu ainas.
– Ar šaušanu un nažiem galvā?
– Bija arī tādi, bet manējie vairāk sanāca kā absurdi zīmējumi, kā cilvēks pārvēršas – vispirms viņam ievelkas galva, tad rokas, kājas, un pamazām viņš kļūst par neko. Skolotājai mūsu zīmējumi tā patika, ka uzzīmēja arī savējo. Vēlāk viņa savāca nelielu bariņu bērnu un vienās brīvdienās uz savu risku un atbildību aizveda uz Čurļoņa muzeju Kauņā. Tur mana pasaule pilnībā apgriezās otrādi. Es vēl tagad atceros, ka sēdēju koncertzālē, klausījos viņa mūziku un raudāju. Manī ir pārliecība, ka mākslai jāiedarbojas ar tādu spēku, kādu pats izjutu Čurļoņa muzejā. Tā dēļ ir jēga smērēt audeklu, ja vien vispār to dara.
– Vai pasaule kļūst labāka?
– Redzu, ka paliek tikai sliktāk.
– Kas tieši?
– Man patika, ka bērnībā Baltezerā varēju staigāt gar ezeru, kur vien gribu. Kad eju turp tagad, mana kaimiņiene kliedz, ka viņa nupat nopirkusi to zemi un nevēlas, ka kāds staigātu pa tauvas joslu. Nepatīk, ka mežu, pie kura es dzīvoju, izcērt. Man labāk patīk, ka viņš aug. Un tā joprojām uz katra soļa. Nav forši, ka jaunieši aptaukojas, jo viņi arvien vairāk laika pavada pie datora un arvien mazāk saskaras ar reālo pasauli. Kādus vēl piemērus minēt – karu Ukrainā?
