– Uz Meksiku braucāt lidojošo šķīvīšu dēļ? Tur esot vieta, kur varot redzēt NLO. 7
– Tas ir pie Popokatepetla vulkāna, tur šoreiz nebiju. Patīk man Meksika – noskaņa, cilvēki, smaržas, ēdieni, bet pāri visam sajūta, ka esi atgriezies mājās. Un tā nav racionāli izskaidrojama.
– No sērijas – kazi, esmu te dzīvojis iepriekšējā dzīvē.
– Esmu gandrīz pārliecināts, ka tā varētu būt.
– Kā tur ar šķīvīšiem?
– Vai es redzēju lidojošo objektu Meksikā? Pirms piecpadsmit gadiem trijatā ar Viktoru Vilku un Pāvelu Vladimirski devāmies ekspedīcijā, lai ar 16 milimetru kameru nofilmētu viltus dokumentālo filmu par citplanētiešiem. Latvijā par šo tēmu varējām runāt tikai draugu vidū, bet goda konsule Meksikā Beatrise Trūblada to uztvēra bez jebkāda pārsteiguma. Pastāstīja, ka ir tāds Popokatepetls, kura krāterī sēžas un ceļas augšā lidojošie šķīvīši, it īpaši valsts neatkarības dienā, un Meksikā par to neviens nebrīnās. Visi zina, ka tas notiek, un gandrīz katrs otrais to ir redzējis.
Tajā reizē līdz vulkānam netikām, nomaldījāmies. To es atradu tikai pēc septiņiem gadiem, kad kopā ar draudzeni braucu gleznot. Ar mašīnu bija iespējams tikt līdz ielejai, kas atrodas starp Popokatepetlu un Istaksiuatla kalnu. Palikām tur vairākas dienas, gulējām mašīnā, jo teltī bija par aukstu. Un tad gaišā dienas laikā es redzēju (smejas)…
– Redz, un pašam nāk smiekli…
– Vienkārši atceros tās izjūtas. Virs robotas kalna virsotnes redzēju no labās uz kreiso pusi lidojam spožu elipsveida objektu. Palidojis lielu gabalu, tas apstājās uz vietas. Tajā brīdī mani kā rūdītu ufologu sāka plosīt pretrunas – vai nu skriet uz mašīnu pēc kameras, vai palikt uz vietas. Jāskrien piecdesmit metri, tā visu varu palaist garām. Nākamajā brīdī man jau šķita, ka objekts man tuvojas. Pirmā doma – ir bail, otrā – bet es taču visu mūžu to esmu gaidījis! Kad saņemos un nospriežu – labi, lai lido, tas aizplanē pretējā virzienā un pazūd aiz kalniem. Mans otrās pakāpes kontakts ar NLO bija beidzies.
– Draudzene arī to visu redzēja?
– Viņa kaut kur pastaigājās un neko neredzēja. Nav man liecinieku.
Ja runājam par citplanētiešiem ar miesu un asinīm, domāju, ka mums ir gaužām maz cerību ar viņiem tikties šajā materiālajā realitātē.
– Kas mums vai viņiem varētu traucēt to darīt?
– Pastāstīšu piemēru par savu taksi Mareku. Mēs ar viņu esam ļoti tuvi – varam sarunāties, jokoties, spēlēties. Lai gan esam dažādu sugu pārstāvji un labi saprotamies, patiesībā katrs dzīvojam savā kosmosā. Mareka oža ir trīssimt reižu stiprāka nekā manējā, attiecīgi viņam ir mazāk svarīga vizuālā pasaule, kas tiek tverta kaut kādos tēlos, kurus mēs pat nevaram iztēloties. Ja jau ar Mareku, būdami tik tuvi, dzīvojam katrs savā kosmosā, tad citplanētieši ar citu ģenētiku vai bez tās mīt absolūti citā kosmosā – ja vispār dzīvo. Neizslēdzu, ka ir iespējami ārpusķermeņa kontakti – tie jau notiek tūkstošiem un desmitiem tūkstošus gadu. Tāda ir mana pozīcija šobrīd, taču tā var mainīties – esmu atvērts visai informācijai.
