– Vēl kāds jūsu fans komentārā raksta – Miķelis Fišers ir Mākslinieks, iespējams, tas no tēva un mātes arī. Kā jūtat vecāku gēnu mantojumu? 7
– Tā ir milzīga bagātība, kuru sāku apzināties tikai ar vecumu. Ja vajag uzrakstīt kādu tekstu pie gleznas, man tas nesagādā nekādas grūtības, un es saprotu – kāpēc. Mākslinieka gēnu droši vien esmu mantojis no tēva, jo viņš bija arī lielisks amatnieks un pats savām rokām darināja brīnumainas lietas.
– Vai ir kas saglabājies?
– Koka kastītes. Labi atceros, kā viņš tās taisīja.
– Jūs dziedat?
– Kad ar velosipēdu viens pats braucu pa mežu uz darbnīcu Ādažos, dziedu pilnā kaklā visādas muļķības. Tas arī ir vienīgais gadījums. Tagad darbnīca atrodas mājās – dēlīšus taisīju savā pagrabā.
– Kas piesaistīja mākslai?
– Mana māsa bija arhitekte. Arī es gribēju studēt arhitektūru, tāpēc iestājos Mākslas akadēmijas kursos un drīz vien sapratu, ka baigi forši būtu mācīties akadēmijā. Lai gan dzīvojām vēl padomju laikā, tur bija brīvība. Tas bija kaut kas neiedomājams, bet tur bija viss, ko gribējās! Vispirms jau tā neaprakstāmā atmosfēra, kas tur valdīja. Kā pusaudzim šķita satraucoši, ka visur varēja smēķēt, uz kursiem nāca cilvēki, ģērbušies visneiedomājamākajās drēbēs. Ļoti labi atceros Elitu Patmalnieci, kas ar savu draudzeni vienmēr tērpās kaut kādos pašdarinātos brīnumos. Katrs pasniedzējs arī savā ziņā bija kolorīta persona.
– Pēc kursiem tūlīt tikāt akadēmijā?
– Ļoti centos, un nebija jau variantu – citādi jāiet dienēt. Skaidri zināju, ka armijā – ne par ko. Ja neiestātos augstskolā, ietu pie ķirurga kaut ko griezt.
– Daži saka – gan jau ar laiku Fišeram citplanētieši pāries. Kā viņi pie jums atnāca?
– Sākās kā visiem – ar zinātnisko fantastiku. Neilgi pēc vidusskolas beigšanas bijusī klasesbiedrene Solvita Mētra, kas strādāja bibliotēkā, sāka piegādāt Rēriha mācības ar stāstiem par iepriekšējām rasēm, atlantiešiem un lemūriešiem, un sviedros dzimušajiem. Sapratu, ka tas man patīk, redzu tur bezgalīgu iedvesmas avotu un spēju to vizualizēt. Latvijā sākās ezoteriskā revolūcija, stacijas tunelī parādījās attiecīgas grāmatiņas. Nekad tam neesmu piegājis ar fanātismu un aklu ticību, šajā jautājumā saglabāju neitralitāti.
– Un ironiju.
– Diezgan lielu, šad tad pat par lielu.
