Vienmēr ir vieta pilnībai. Saruna ar mākslinieku Miķeli Fišeru 7
MIĶELIS FIŠERS zināja, ko darīs, ja arī šoreiz viņam ies secen Purvīša balva. Dosies pa taisno uz mājām pie Mareka. Tas ir pats jaukākais, ko cilvēks pēc ilga ceļojuma var izdarīt, sevi uzmundrināja mākslinieks, jo tikko bija atgriezies no Meksikas, taču acis kā piekaltas sekoja Māras Lāces lūpām. Vēl mirklis, un viņa paziņos uzvarētāju, Miķeļa sirds dauzījās kā negudra. Mareks paknosījās savā pītajā grozā un nopūtās – vēl nebrauc.
Divdesmit divi koka dēlīši, melni lakoti kā “Stainway” flīģelis, grebtām ainām no citplanētiešu un cilvēku ciešanu pilnās dzīves, videoinstalācijas ar mākslinieku basām kājām brienam pa kvēlojošām oglēm un apgraizītu gāzmasku uz sejas, izrunājot vienu vienīgu vārdu – un “Purvīti” saņem Miķelis Fišers.
Nākamajā rītā kāds Latvijas portāls raksta, ka līdz ar apbalvojumu Fišers dabūjis 28 500 tūkstošus eiro, vērīgākie lasītāji uzķer kļūdu nulles un noelšas – sanāk 28 miljoni! Par tādu naudu var nodibināt nelielu valsti, gudro laureāts, nez, cik maksātu viena sala? Komentētāji neskauž viņa tūkstošus, ar segvārdu “mākslas zinātniece” kāds raksta – dievinu Fišeru.
– Pateicības runu bijāt sagatavojis?
– Neko negatavoju un vismazāk gaidīju, ka šogad balvu dabūšu.
– Tad taču no prieka pat vīrietis var apraudāties!
– Noteikti var, bet man tās emocijas ir bremzētas un arī dusmās tikai pēc notikušā, kad jau kādas pāris stundas esmu mājās, pārdomāju, kā gan es būtu varējis pateikt. Īstajā brīdī parasti neko nesaku, un labi vien ir.
