Vai ticat veselības ministra Belēviča sacītājam, ka vidējais mūža ilgums Latvijā būs 90 gadi? 6
Vera Ruhla Vaiņodē: “Pašlaik man 80, un eju kā skudriņa. Braucu ar velosipēdu. Daudzi man apkārt sūdzas par vientulību, garlaicību, arī depresiju, bet paši neko negrib darīt. Man ir dažas dobītes pie mājas, tur rušinos. Regulāri aizbraucu apkopt kapu kopiņas. Esmu vienīgā no dzimtas, kas to dara. Tāpēc jādzīvo ilgi (smejas). Bet, nopietni runājot, mani ļoti uztur Dieva vārds, garīgums. Tas man dod spēku. Ja kāds darbiņš labi izdevies, slavēju Dievu. Veselības problēmu nav, pie ārstiem neeju. Tātad mana pensija – 238 eiro – zālēm nav jātērē. Kādreiz aptiekā nopērku kādu vitamīnu, valeronu vai pumpānu asinsritei un sirdij. Citu neko.
Uzskatu, ka mūža ilgums ļoti atkarīgs no paša cilvēka. Liela daļa sevi sabeidz ar slinkumu, kūtrumu, neko labu nedod arī kaimiņu aprunāšana, nebeidzamā sēdēšana pie televizora. Jākustas, arī es no rītiem pavingroju. Iesaku lūgt Dievu. Tad nebūs problēmu nodzīvot arī līdz 90 gadiem. Man ir ļoti jaukas vecumdienas. Pēc dziļās nabadzības un smagā darba, ko pieredzēju bērnībā, jaunībā.”
Anita Balode Rīgā: “Tas nenotiks, nekādā gadījumā. Varbūt vecā paaudze, tādi kā es, kurai jau 84 gadi. Bet jaunie tik ilgi nenodzīvos, redzot, ko viņi ēd, dzer, kā uzvedas. Paši sevi iznīcinās. Pie datora kastes dienām sēžot, sabeidz mugurkaulu, redzi. Nākamie invalīdi! Tautas nākotne man rādās bēdīgā gaismā.”
Albīns Briedis Strenču novadā: “Grūti tam noticēt, kaut gan – vai tas tik svarīgi, cik ilgi dzīvos, galvenais – kā viņi dzīvos. Bet tik un tā Belēviča kungs manī vieš cerību, ka veselības aprūpe pavērsīs skatienu pret iedzīvotājiem. Man pašlaik 82. Nebiju domājis, ka tik ilgi nodzīvošu. Neesmu pīpmanis, šņabi tikai normas robežās – zāļu tiesai. Laukos dzīvojot, izkustēšanās nodrošināta. Pa zemīti jārušinās, malka jāgādā, agrāk gāju medībās. Vienīgi Sibīrijas izsūtījumā sākumā nedabūju pilnvērtīgi paēst, bet, kad norīkoja par traktoristu, izsniedza kilogramu maizes dienā, strādniekiem deva tikai 300 gramus maizes. Par mūža ilgumu runājot, jāpateicas arī medicīnas sasniegumiem. Ja man nebūtu zāļu, ko lietoju ikdienā, diezin kā būtu.”
Biruta Rudens Jelgavā: “Esmu ceļā uz 90 gadiem. Visam dzīvoju līdzi, par visu interesējos, regulāri braucu uz Operu, fotografēju un rīkoju fotoizstādes. Mani iemīļotie sižeti fotoattēlos – Latvijas daba, mūsu vēsturiskās vietas, skaisti pieminekļi, Ulmaņlaikos būvētās skolas. Dzīvoju ar pašcieņu, stingru mugurkaulu kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Nepakļāvos un nepakļaujos krieviskošanai. Vienmēr iestājos par taisnīgumu un nekad nevienu neesmu apmelojusi. Pašcieņa ir spēks. Esmu vīlusies veselības aprūpes sistēmā, mediķi kļūst arvien vienaldzīgāki. Tāpēc pati ļoti daudz lasu, meklēju atbildes par savām vainām un kaitēm. Ministru Belēviču augstu vērtēju, viņam ir pareizais tvēriens.”
Rudīte Zariņa Vestienā: “Par saviem vecākiem nešaubos, viņi un viņu vienaudži noteikti varētu nodzīvot arī līdz 90 gadiem. Lieldienās mammai un tētim svinēsim 80. dzimšanas dienu. Manai mammai joprojām spēka un enerģijas vairāk nekā man. Viņa no rītiem vingro – rāpo pa istabu pēc Ziņģītes metodes, brauc ar velosipēdu, kā neviens mūsu pagastā, ēd to, kas izaug dārzā. Domāju, ka šī paaudze augusi un dzīvojusi citādos apstākļos. Mums vairāk stresa, uztraukumu, un tas nav ilga mūža sabiedrotais.”
