Ellionora Testeļeca: Dieva klātbūtni esmu jutusi vienmēr 0
Lielās mūzikas balvas apbalvošanas ceremonijā 7. martā šogad suminās izcilo čellisti un čella pedagoģi Ellionoru Testeļecu, kura šogad atzīmēs 80. jubileju. Leģendārā čellista Mstislava Rostropoviča skolniece kā soliste muzicējusi kopā ar pasaulslaveniem diriģentiem un mūziķiem Latvijā un ārvalstīs, tomēr par sava mūža lielāko devumu mūziķe uzskata savu audzēkņu – starp viņiem netrūkst pasaules mēroga solistu – panākumus.
Droši vien daudzi ir brīnījušies, kāpēc jūs pēc panākumiem Pētera Čaikovska III starptautiskajā konkursā un mācībām pie Mstislava Rostropoviča nedevāties pāri robežām, kur karjeru veidojuši kolēģi Miša Maiskis, Gidons Krēmers un citi. Turklāt neesat dzimusi Latvijā, tomēr esat te nodzīvojusi un skolojusi jaunos čellistus teju visu mūžu.
E. Testeļeca: Es piedzimu Taškentā, tur dzīvoja visi mani armēņu radi. Mani atveda uz Rīgu, kad man bija nepilni astoņi gadi, un šeit esmu nodzīvojusi 71 gadu. Pēc daudziem gadiem Vidusāzijas braucienā biju arī Taškentā un atbraukusi prasīju mammai un tēvam – kā jūs varējāt tur dzīvot? Pilnīgi cita kultūra. Āzija. Man tā ir absolūti sveša. Jā, Pēterburgā, toreizējā Ļeņingradā, es mācījos un uz Maskavu braucu uz stundām pie Rostropoviča, tomēr manas mājas bija Rīgā. Pēc konkursa Rostropovičs prasīja: Eloiza – tā viņš mani sauca – kur tu brauksi, kur dzīvosi pēc konkursa? Bet mani Rīgā gaidīja vīrs – apprecējāmies jau pirms Čaikovska konkursa. Ja es tolaik būtu domājusi par karjeru, varbūt būtu darījusi citādi. Varēju apprecēt kādu slavenību – tolaik taču vēlāk slavenā vijolniece Viktorija Mullova apprecēja Klaudio Abado. Varu atklāt, ka Rostropovičs jau bija man noskatījis labu partiju, kādu Pēterburgas mēroga komponistu. Bet man Rīgā bija tāda mīlestība! Viņi visi – Dāvids Gerings, Rostropovičs, Maiskis, Krēmers – pēc tam brauca pie manis ciemos. Prasīja, vai es nenožēloju. Nē!
Skaistais vārds Ellionora ir kā radīts skatuvei – šķiet, jūsu vecāki jau ieprogrammēja tajā lielu nākotni, lai gan padomju laikā un vēlāk tas locīts dažādos veidos.
Mamma vēlējās man dot vārdu par godu ASV prezidenta Rūzvelta sievai Eleonorai. Tomēr Taškentā kāda dāma, tēva klātbūtnē aizpildot manus pirmos papīrus, nezin kāpēc ierakstīja jocīgo “Ellionora”. Māte bija šokā un tā strostēja tēvu! Tomēr pirms gada mana bijusī kolēģe dziedātāja Luīze Andruševica atklāja, ka arī šis ir sens vārds. Tas nozīmē – cilvēks, kuram Dievs stāv klāt. Šo Dieva klātbūtni tad arī esmu jutusi vienmēr – kad spēlēju, kad mīlēju, kad piedzima abi mani brīnišķīgie bērni, dēls un meita, mani četri mazbērni. Varu būt pateicīga Dievam par visu, kas ar mani noticis. Par brīnišķīgajiem vecākiem, par māsu, kurai arī tiem laikiem un sevišķi jau Taškentai neparasts vārds – Ingeborga. Viņa bija talantīga šuvēja – visus koncertus esmu nospēlējusi viņas šūtajās koncertkleitās.
Liela daļa jūsu skolnieku ir pasaules mēroga solisti – lai minam Martu Sudrabu un Kristīni Blaumani –, citi muzicē dažādos sastāvos Latvijā un pasaulē. Vai tā ir Rostropoviča dotā ceļamaize – jūsu amata noslēpums, kā atklāt un izlolot spožu talantu?
Man pašai ārkārtīgi laimējies ar pedagogiem. Pirmais mans skolotājs bija Ēvalds Berzinskis un pēcāk mācījos pie viņa arī konservatorijā. Tiku arī pie Visvalža Kļaviņa, fantastiska cilvēka. Kad Rostropovičs pateica – es jūs ņemu, man drebēja rokas un kājas, lai gan jau biju nospēlējusi kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Radio orķestri Čaikovska “Variācijas par rokoko tēmu”, biju ieguvusi pirmo vietu Minskā piecu republiku konkursā un trešo vietu Vissavienības konkursā. Rostropovičs man bija viss! Mācīja mani gan dzīvot, gan spēlēt pilnīgi par velti – arī vēl papildus divus gadus pēc aspirantūras beigšanas Ļeņingradā. Protams, es tagad nemācu tā, kā tolaik viņš, mana metode ir pilnīgi citāda, jo laikmeti taču mainās.
Klausoties, cik sirsnīgi jūsu audzēkņi allaž jūs piemin, ir skaidrs, ka jūs ar skolniekiem saista ne tikai pedagoģes – audzēkņa attiecības.
Jā, zinu viņu dzīvesstāstus, sazvanāmies priekos un bēdās, viņi brauc ciemos, satiekamies tepat, Purvciema dzīvoklī, eju uz viņu koncertiem. No maniem 76 skolniekiem gandrīz visiem ir sava vieta dzīvē un mūzikā, un es nekaunos lepoties ar to. Agnese Rugēvica ir pirmā koncertmeistare Bergenā, Diāna Ozoliņa ir pirmā koncertmeistare mūsu Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Inga Sunepa – koncertmeistare Operā, Reinis Birznieks spēlē Tamperē, Guna Āboltiņa-Šnē ir pirmā koncertmeistare “Sinfonietta Rīga”, Kristīne Blaumane – Londonas filharmonijas orķestra pirmā koncertmeistare, Marta Sudraba – pasaules līmeņa čelliste.
Jūsu audzēkņi arī spēruši “sānsoļus” no akadēmiskās mūzikas un guvuši pamatīgus panākumus – es runāju par “Melo M”, “DaGamba” mūziķiem. Kā izturaties pret jaunām vēsmām mūzikā?
Kad pirms 50 gadiem dzirdēju Čaikovska simfoniju tēmas džeza apdarē, man bija šoks. Tagad vairs ne. Kāpēc ne, ja popularizē Čaikovski? Raimonds Pauls spēlēja Jāņa Ivanova čella koncerta otrās daļas tēmu – viņam tas izdevās ļoti talantīgi! Somijas ansambli “Apocalyptica” gribēju aicināt uz Rostropoviča festivālu Rīgā – man bija vīzija, kā viņi uzstājas čella festivālā Doma laukuma vidū! Menedžeris mani drusku apklusināja – esot par dārgu! Mani skolnieki “Melo M” – Kārlis Auzāns, Valters Pūce, Antons Trocjuks – uzstājās manā 70 gadu jubilejā Mūzikas akadēmijā. Balti kostīmi, skaisti zēni – zāle sajūsmā! Varbūt kāds arī bija šokēts, ka mūsu akadēmiskajā iestādē skan tāda mūzika, bet es tam nekādā ziņā nepiekrītu. Nav sliktas mūzikas, ir tikai labs vai slikts izpildījums. Jā, “DaGamba” – Valters Pūce, Antons Trocjuks – ir vēl “trakāki”, troksnis zālē pamatīgs, bet man ļoti patīk, kā viņi to dara, jo muzicē ļoti profesionāli. Publika gavilē, un es tāpat!
Tagad skolojat jaunos čellistus Mūzikas akadēmijā. Reizēm izskan viedokļi, ka jaunā paaudze neturot līdzi veterāniem?
Nepiekrītu tiem, kas saka – mūsu paaudze aizies un viss apstāsies. Nekā tamlīdzīga! Man ir ļoti labi studenti. Griboši, varoši, talantīgi, skaisti un jauni. Puikas un meitenes. Katrā nākamajā paaudzē parādās kāda zvaigznīte, protams, ne visi, taču ir vajadzīgi arī mūziķi, kas strādā orķestros, un mēs viņus gatavojam.
Lielā mūzikas balva nu pievienojas jūsu daudzajiem apbalvojumiem un uzvarām konkursos, arī Triju Zvaigžņu ordenim. Ir īpaša sajūta, šo balvu saņemot?
Protams, tas ir ļoti patīkami! Atzīstos gan, ja lielās balvas saņem mani skolnieki, tas mani priecē vairāk nekā pašas apbalvojumi. Man ir liels prieks, ka mans skolnieks Kristaps Bergs šogad saņēmis Lielās mūzikas balvas nomināciju, būs vēl viena iespēja satikties 7. martā. Ko vēl citu man dzīvē vajag! Manas balvas ir svarīgas maniem radiem, mazbērniem. Pateicos Mūzikas akadēmijas rektoram Artim Sīmanim par mana darba novērtējumu – emeritētās profesores grādu. Visvairāk gan laikam silda Čaikovska konkursa diploms, uz kura ir leģendu – Mstislava Rostropoviča, Gaspāra Kasado, Gregorija Pjatigorska – paraksti. Kādreiz man piešķīra nopelniem bagātās statusu. Nopelni ir, bagātības gan nav. Es sev dotu balvu par bērniem, kas izaudzināti par labiem cilvēkiem, par mazbērniem. Tas ir mans miljons!
