Sandra Vensko: Dieva ezītis 0
Ne tik tālā pagātnē laiks, kad lūkošanās pēc Eiropas metropolēm, pasaules kultūras bija uzskatāma par izlaušanos no vietas, kur visam bija jānotiek absolūti pareizi. Tad sarkanā padomju zāle noteikti bija zaļāka, debesis dzidrākas. Šķiet, pavisam nesen lepnums par Latviju izpaudās kā savas zemes salīdzināšana ar tām Eiropas kultūras valstīm, kas slēptas, glabātas aiz dzelzs durvīm un atslēgām.
Vērojot daudzos ļaudis, kuri asarām acīs aizlūdza par savu baznīcu, par savu pilsētu, par savu valsti un pasauli, atcerējos, kā vēru Parīzes Dievmātes katedrāles durvis. Arī man, padomju laikā augušam cilvēkam, Parīze bija salds sapnis. Franču filmas, mūzika, franču smaržas, mode, estētika un romantika. Katedrāle un tulkotā literatūra. Protams, šādā kontekstā ir bezgaumīgi runāt par kūlas dedzināšanu, ja pasaule ar skumjām vēro zaudēto arhitektūras šedevru, būtisku un spēcīgu Eiropas un pasaules kultūras simbolu.
Šobrīd Parīzi raksturo katedrāle bez torņa, bez cilvēku lūgšanām dievnama iekšpusē. Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas svētku baltajām drānām, baltiem galdautiem un maija runām par brīvību par katedrāles durvju roktura smagumu atgādina Lūcijas Garūtas “Dievs, Tava zeme deg!”.Pasaules centrs nav Parīze. Parīze ir veids, kā komunicēt ar tiem, kuriem vienalga, kā sadeg krusti, balti galdauti, ziedošas vizbulītes. Pirms Lieldienām notikusi simboliska attīrīšanās, restarts, uguns. Piepeši izpeldējusi atziņa, ka prāta failos nācijai nav iespējams izdzēst atmiņas par savu valsti, par kaut ko savu, svētu un sargājamu. Parīzes Dievmātes katedrāles pelnu kārtas simboli tracina, cenšas kaut ko būtisku iestāstīt par visaptverošu cilvēkmīlestību, mītu par pagātni aizšķērso reāli fiziski postījumi. Iedragā absolūti viss.
Ja uz šo notikumu skatās no Latvijas puses, tad kultūrslānis, saites ar pasauli palīdz apjēgt Eiropas lomu ikviena cilvēka dzīvē. Uz laika ass – horizontāli un vertikāli. “Grūti iedomāties, kā jutās bēgļi – gan zīdaiņi un mātes bērniņa gaidībās, gan sirmgalvji, kurus likteņa laiva atveda Gotlandē un vēlāk cietzemē Zviedrijā,” tā Inguna Daukste-Silasproģe raksta jaunākā pētījuma, grāmatas “Gaidot laivu” ievadā. Varētu šķist, kāda gan šeit savstarpēja saikne ar nodegušo katedrāles torni un daudzu ļaužu lūgšanām īsi pirms Lieldienu notikumiem? Apkopojumā par latviešu rakstnieku bēgļu ceļiem uz Zviedriju pētniece, grāmatas autore atgādina: “Būtiski, ka 21. gadsimta lasītājam šie literārie vēstījumi kļūst par vienu no atslēgām, lai izprastu laikmetu, vēstures sarežģītību un cilvēku likteņus šajos virpuļos”.
Kamēr pavasara kultūras garīgās degugunis sacenšas, kuras liesmas uzsliesies augstāk un spīdēs spožāk, iznirst jautājumi par līdzcietību un neizglābjamo. Uguns izgaismojusi pretējus virzienus, Parīzes Dievmātes katedrāles restaurācijai un atjaunošanai saziedotie miljoni aizēno tās pamatni – Eiropas centrā dzīvojošo trūcīgo slāni – arī mātes un bērnus, kuriem tie ir tikai cipari uz īstenībā tukša šķīvīša. Kultūras mecenātismā centimetros un tonnās sverot sakrālo mākslu, uguns uzvar bez balsošanas, nevērtējot un aprijot gan labo un ļauno, gan bezpalīdzībā raudošos un bēgošos.
Pavasara gaisā jaušamas spēcīgas strāvas, gaiss ož pēc dūmiem, kremēts tiek viss – bez izvēles un atskaites par dzīvo radību vienā kvadrātmetrā kūlas. Dedzina cilvēks, deg Zemes Māte, Meža Māte. Ja kādu dienu cilvēkiem pielipinātu Priekules Ikara spārnus un pielietotu visjaunākās tehnoloģijas, iespējams, sirdsapziņa paliktu karājoties virs pasaules kā balta galdauta bura, Mātes lakatiņš. Ļaudis iet un vāc pārogļojušās drazas un virpina arī domas par laivu, kas nenogrimst. Un tad parādās mazs brīnums – zem pērnajām lapām kaut kur guļ ezītis. Šņākuļo vēl dziļā miegā un nekādi pasaules trakumi viņa sapņos neeksistē. Ja ezītis pamostas un spēj izglābties, un tipināt pa šo skaisto pasauli, tad aiztipina līdz baltajam galdautam un sēž kā princis ar savu eža kažociņu iepretī pasaules varenajiem – bezgalvainajiem, ar špicku rokās. Varbūt tāpēc vienīgais, kas vieno pasaules kultūras un tautas, ir Kvazimodo sauciens pēc mīlestības un parīziešu lūgšanas – mīlestības sāpēs nesadegt.
