Dieva dotā. Mākslinieces Hildas Vīkas izstāde 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs no 15. jūnija līdz 25. augustam apskatāma izstāde “Hilda Vīka (1897–1963). Gleznas. Zīmējumi”.
1933. gadā Anšlavs Eglītis par savas pamātes – mākslinieces un literātes Hildas Vīkas – izstādi kādā recenzijā rakstīja šādi: “Atsevišķi darbi var būt negatavi, pat neizdevušies, bet uztverei, dabas skatīšanai ir jābūt neaizgūtai, izaugušai no paša autora rakstura un būtības. Hildai Vīkai ir šī laimīgā īpašība neatgādināt nevienu citu autoru, un šī īpašība piemīt, laikam gan, tikai patiesam māksliniekam.” Neatgādināt nevienu citu – tas varētu būt galvenais kredo, kuru māksliniece īstenoja, gan savā dzīvē, gan daiļradē nepiespiesti pārvietojoties starp glezniecības un literatūras formām. Dieva dotais talants un bērnišķīgā naivitāte veido Vīkas oriģinalitāti, kas skatītājiem, vienmēr nedaudz brīnoties, ar labvēlīgu smaidu par viņas darbiem liek teikt – re, Hilda Vīka!
Izstāde “Hilda Vīka. Gleznas, zīmējumi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā necenšas izstāstīt visu mākslinieces dzīvi ar tās laimīgajām un traģiskajām epizodēm, bet tikai koncentrējas uz pašiem mākslas darbiem, kurus tik lielā skaitā publika nav redzējusi kopš 1983. gada. Kaut gan Hilda Vīka gandrīz nekad nedatēja savus darbus, tomēr mākslas vēsturniece un izstādes kuratore Valda Knāviņa izveidojusi ļoti pārliecinošu hronoloģisku izklāstu, demonstrējot, kā mākslinieces daiļradē harmoniski viens otru nomaina melnbaltie zīmējumi un krāsainie akvareļi, vēlāk ienāk eļļas gleznojumi, kā transformējas ainavas un sadzīves žanri un kā mainās pati māksliniece, kura raugās uz mums no daudziem, nereti ļoti atklātiem pašportretiem.
Neatkarīgi no žanra, kādā viņa strādāja, Vīka turpināja atveidot tikai savu dziļi subjektīvo un personisko pasauli. Trūcīgās bērnības un jaunības rūgtums, daudzās smagi pārciestās slimības, psiholoģiski sarežģītās attiecības ar vīru Viktoru Eglīti un viņa dēliem Vidvudu un īpaši Anšlavu, kolēģu gleznotāju kritika un nesapratne – tas viss tika kondensēts vārdos un pārtapa romānos, stāstos un dzejoļos. Bet glezniecībā neliela liriski smeldzīga pieskaņa gandrīz pilnīgi pazūd aiz dzīvespriecīgas un bezbēdīgas dekorativitātes. Glezniecība bija viņas aicinājums un liktenis. Tas nekas, ka māksliniece pilnvērtīgas akadēmiskās izglītības vietā tikai dažus gadus pamācījās Augusta Zauera un Ugas Skulmes mākslas studijās. Visticamāk, tieši augstskolas dresūras iztrūkums ļāva uzziedēt Vīkas brīvās un vaļsirdīgās mākslas ziedam.
Skaidri apzinoties savu ceļu, Vīka nesirga ar mazvērtības kompleksu un bija droša, ka nekad nebūs koriste savā mākslā, bet dziedās tikai solo vai arī nedziedās nemaz. Neskatoties uz kolēģu pārmetumiem, ka viņa neseko dabai, māksliniece visu dzīvi uzskatīja formas un krāsas rotaļīgās vērtības par svarīgāko savā mākslā. Spēlējoties viņa radīja to, ko gribēja fantāzija, nevis to, ko diktēja redze. Varbūt tāpēc viņas zīmējumos un brīnišķīgajos akvareļos tik daudz tīra gara brīvības, kuru nesavažoja lineāras perspektīvas restes un anatomijas empīriskā stingrība. Tajā pašā laikā, skatoties uz Vīkas glezniecību, nav šaubu, ka māksliniece vienmēr orientējusies uz lieliem māksliniekiem un viņas “galvenā akadēmija” bija pasaules mākslas šedevru studēšana, pārsvarā reprodukcijās. Īpaši itāļu renesanses portretu tērpu krāšņums, atribūtu vai ainavu stāstošā simbolika un graciozi roku žesti tik pamanāmi, skatoties, piemēram, uz pašas mākslinieces vai viņas mātes portretiem tautas tērpos ar dzimtās Dobeles Livonijas ordeņa pils drupām fonā.
Apskatot šo izstādi, gribot negribot rodas jautājums, kur tad ir paslēpta Vīkas unikalitāte un kā to definēt. Man šķiet, ka tā ir naivitāte. Pieaugušais var negleznot kā bērns, bet var ar bērnišķīgu tiešumu uztvert apkārtējo dzīvi. Protams, Vīkas darbi nav nemākulīgi, tomēr māksliniece tik centīgi zīmē vertikālus kociņus un fabriku skursteņu “žodziņus”, tik rūpīgi atkārto vienu un to pašu ziedu, augu lapu, apģērbu un drapēriju kroku formas un ritmus, ka to nevar nenosaukt par naivumu. Atšķirībā no diletantisma naivais mākslinieks pārnes akcentus no vizuāla rezultāta uz iekšējo cēloni. Tāpēc naivisms ir, pirmkārt, viņas apziņā un sirdī, bet pasaule, ko māksliniece rada uz audekla, tiek uztverta kā realitāte, kurā viņa pati dzīvo.
Paradoksāli, bet naivā māksla ir profesionālu mākslinieku un mākslas kritiķu fenomens. Tikai tad, kad divdesmitajā gadsimtā avangards pievērsa uzmanību naivajai mākslai, lai legalizētu savus eksperimentus, māksliniekiem bez akadēmiskas izglītības, bet ar šķīstu mīlestību pret radošo procesu, tika atvērtas durvis uz lielo mākslas scēnu. Tādi ir francūzis Anrī Ruso, gruzīns Niko Pirosmani, zināmā mērā meksikāniete Frīda Kalo un daudzi citi. Varbūt tā ir mūsu latviešu modernistu vaina, ka 30. gados viņi nebija nobrieduši, lai saskatītu fundamentālu atšķirību starp Vīku un tiem, kas sevi pieskaitīja grupām un pulciņiem, sevi uzskatot par kāda laikmetīga virziena vai ģeniāla mākslinieka adeptiem. Kaut nomināli viņa piedalījās Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstādēs, skaidrs, ka “neatkarīgajiem” Vīka bija pārāk neatkarīga. No šī laikabiedru akluma arī izriet pārmetumi neprofesionālismā, salkanumā, saloniskumā, citu mākslinieku atdarināšanā, vulgaritātē utt. Bet patiesībā Vīkas personībā Latvijas māksla ieguva spožu jauna tipa māk-slinieci, kas veidojās ļoti neatkarīgi, nesekoja modes tendencēm, apzināti nekultivēja savu sievišķīgo naivumu, bet bez patosa un kareivīgas pozīcijas turpināja uzticīgi kalpot saviem principiem. Šodien viņas darbu pievilcība turpina augt, un, jo racionālāka kļūst pasaule, jo tuvāks šķiet Hildas Vīkas skatījums, kas nepieļauj Dieva radītajā pasaules attēlojumā neko lieku vai nepatīkamu.
