Dienvidnieks persiks Latvijas dārzā: kur stādīt, kā kopt 7
Persiki ir dienvidnieki, tāpēc vēlams audzēt labākajās dārza vietās, t.i., dienvidu pusē, kur ir aizvējš un daudz saules, pretējā gadījumā ziemā augļaugi var izsalt.
Stādīšanas bedri sagatavo līdzīgi kā plūmēm. Augsnei jābūt irdenai, ūdenscaurlaidīgai, bet ne skābai. To bedrē ielabo ar trūdzemi vai kompostu, nepievienojot nedz minerālmēslus, nedz svaigus kūtsmēslus, lai neapdedzinātu saknes. Persiku konteinerstādus var stādīt no aprīļa līdz oktobra vidum, bet kailsakņus – agri pavasarī. Augļkociņu liek zemē līdz potes vietai. Nedrīkst iestādīt par dziļu, jo tad tas neaugs. Pēc iestādīšanas kārtīgi jāaplaista, jo kauleņkokiem vajag daudz mitruma. Pavasarī nereti pat visu mēnesi var nebūt lietus – tad augi daudz jālaista, nepieļaujot iekalšanu.
Persiku kociņus izvieto 3–4 m attālumā citu no cita. Stādot tuvāk (2 m attālu), būs sliktas ventilācijas iespējas, vairāk izplatīsies slimības.
Atšķirībā no aprikozēm, persiks var augt viens pats, jo ir pašauglīgs. Divgadīgs stāds sāk ražot otrajā trešajā gadā pēc stādīšanas.
Veidošana
Iestājoties salam, jaunos kociņus ieteicams no augšas līdz apakšai aptīt ar agrotīklu un pēc tam vēl aplikt egļu zarus. Segumu noņem aprīļa vidū. Ja to izdarīs ātrāk, augi cietīs no krasām diennakts temperatūras svārstībām, plaisās stumbri.
Sākoties ražai, persiki jāmēslo. Pavasarī var dot pilnmēslojumu, kurā NPK, piemēram, ir 10–10–20. Septembra vidū augiem nepieciešams rudens mēslojums, kas satur kāliju un fosforu.
Iestādītajiem kociņiem apakšējos dzinumus izgriež, lai veidotos 70–90 cm augsts stumbriņš. Pārējos 3–4 dzinumus spēcīgi saīsina – atstāj tikai dažus pumpurus.
! Persikiem veido kausveida vainagu, tāpēc turpmākajos gados skeletzarus arvien īsina, bet vadzaru izgriež. Ja centrālais zars – vadzars – nav izgriezts jau pirmajos gados, tas jānogriež līdz augšējam skeletzaram tūlīt pēc ražas novākšanas. Pavasarī pēc ziedēšanas, kad jau redzams, kuri augļaizmetņi vairs nenobirs, līdz pusei saīsina augļzarus, kuriem ir gan ziedpumpuri, gan veģetatīvie pumpuri. Vecākiem kokiem veic atjaunojošo griešanu, saīsinot visus resnākos zarus.
Slimības
Agronoms uzver, ka persikiem viena no bīstamākajām slimībām ir lapu čokurošanās. Lai ierobežotu slimības izplatību, koki laikus jāapsmidzina ar fungicīdu Topāzs (2. reģistrācijas klases līdzeklis). Pirmoreiz ar to apstrādā pēc 20. aprīļa, pēc tam atkārto pēc divām nedēļām. Kopumā nepieciešami 2–3 profilaktiskie miglojumi. Ja persikus nemiglo, slimība stipri novājina kokus, līdz bargā ziemā tie izsalst. Kauleņkokus bieži bojā arī laputis – tās apkaro ar insekticīdiem, piemēram, ar Fastaku.
Ražība
Ražība atkarīga no koku vecuma. Pieaudzis šķirņu ‘Maira’ un ‘Viktors’ koks dod trīs, četrus spaiņus augļu. Tik lielu ražu var novākt, ja ievēro pareizu agrotehniku – veido vainagu, izgriež un sadedzina slimos zarus.
