Dienvidigaunijas veselības maršruts 1
Šogad agri sākusies vasara, pārspēti jau vairāki karstuma rekordi, un prāts tā vien nesas padomāt par veselīgu atpūtu pēc saspringtā ziemas darba cēliena. Nu gan vairs nav aktuāli doties uz siltajām zemēm tālumā, jo tepat tuvumā – Dienvidigaunijā – netrūkst piemērotu vietu, kur patīkami un veselīgi pavadīt brīvdienas.
Setu zemes lepnumi
Man negaidīts atklājums bija sanatorija “Värska”, kas atrodas Setu zemē Igaunijas–Krievijas pierobežā pie Peipusa ezera. Ceļš tāls (no Rīgas četras stundas ar auto), bet pilns pārsteigumiem. Jau aiz Cēsu pagrieziena Rīgas–Veclaicenes šoseja kļūst arvien klusāka, un, šķērsojot pamesto Latvijas–Igaunijas robežu, šķiet, ka dodos uz nekurieni. Vēl kādi 20 kilometri pa kluso Igauniju, kad parādās Krievijas robežposteņi un pēdējais brīdis nogriezties pa kreisi uz Veru. Pie Vastselīnas jāpiestāj apskatīt Tartu Bīskapa pilsdrupas (1342). Pilī viduslaikos bijusi slavena kapela ar krucifiksu – brīnumdarītāju, kur ar pāvesta Innocenta VI pavēli svētceļnieki ieguvuši viena gada un četrdesmit dienu grēku atlaides.
Tālāk ceļš jāmeklē uz Obinitsu – mazu ciematiņu, kur pašā centrā Setu muzejsētā var iepazīties ar Setu novada vēsturi un kultūru, aplūkot apkaimes ciemos iegūtos priekšmetus, tostarp krāšņos setu sievu rokdarbus. Netālu apskatāma Setu zemes Dziesmu mātes granīta statuja, kas veltīta visām slavenākajām šā novada dziesmu teicējām. Pēc tam vēl jāizbrauc cauri Oravai, kas pirmajā mirklī atstāj rūpnieciska ciema iespaidu, taču tās tuvumā atrodas slavenās Piusas smilšakmens alas un Ilumetsas meteorītu krāteri. Lielāko un vienīgo iezīmēto krāteri tautā sauc par Elles kapu. Tā diametrs vaļņa augstākajos punktos sasniedz 80 m, dziļums – 12,5 m. Krātera dibenu klāj ap divarpus metru bieza kūdras kārta, jo pētnieki lēš, ka meteorīts te nokritis pirms aptuveni 6600 gadiem.
Kad nu parādās asfaltētā Pelvas šoseja, griežoties pa labi, vairs nav tālu līdz Varskai.
Varska pie Peipusa ezera
Varskas sanatorijā (3 km no centra pie Varskas upes ietekas Peipusā) mani sagaida Vjačeslavs Vertepovs, atvainodamies par neērtībām, kas saistītas ar remontdarbiem otrajā stāvā. Pēdējā gada laikā sanatorija piedzīvojusi vērienīgu pārbūvi, kurā ieguldīti ap 1,8 miljoni eiro, iegūstot jaunu interjeru, modernu aprīkojumu un trešo stāvu. Vēsais gaitenis, kas savieno dziednīcu ar sešstāvu dzīvojamo korpusu (200 vietām), tagad būs apsildāms. Jau pēc mēneša stalažas no ēkas fasādes pazudīs, apliecinot, ka darbi galā.
Slava vedina izbaudīt vismaz dažas no sanatorijā pieejamajām procedūrām. Varska jau no padomju laikiem ir pazīstama ar saviem minerālūdeņiem, kas tiek iegūti no dziļurbumiem. Ir pavisam septiņi urbumi, no kuriem ņemtais ūdens atšķiras ar garšu. Tā atkarīga no sāļu koncentrācijas, jo atšķiras ūdens ņemšanas dziļums. Sanatorija izmanto trīs urbumus (Nr. 4; 5 un 6), no kuriem pēdējais ir vissāļākais ūdens (21 g/l), ko rekomendē dzert tikai pēc ārsta norādījuma un izmanto siltajām (37 – 39 ˚C) minerālūdens vannām. Taču dziednīcas trešajā stāvā par brīvu pieejami visi minētie minerālūdeņi. No jaunākā, septītā urbuma ūdens tiek ņemts pārdošanai, bet pirmos trīs urbumus vairs neizmanto, jo caurules neatbilst Eiropas standartiem.
Otrs Varskas sanatorijas īpašais piedāvājums ir sapropeļa dūņu vannas (41 – 43 ˚C). Dūņas iegūst vietējā Siltajā ezerā, un tās satur 10 – 15% bioloģiski aktīvo vielu, dažādus mikroelementus un 13 grupu mikroorganismus, kas stimulē iekšējo orgānu darbību un stiprina imūnsistēmu. Pēc šīs procedūras āda ir gatava masāžām (vairāk nekā desmit veidu, tostarp medus, šokolādes un vulkānisko akmeņu), bet pavisam atslābināties var sāls istabā vai baudot muzikālo terapiju.
Lieliska priekšrocība sanatorijas apmeklētājiem ir Ūdens parks, kas gan atrodas 300 metru attālu, taču pastaiga cauri priežu mežam ir visnotaļ patīkama, priecājoties par klusumu, darbinieku iestādītajiem rododendriem un skudru pūžņiem. Sākumā Ūdens parks liekas pieticīgs, bet, sākot to iepazīt, ir daudz vietu, kur zem ūdens strūklas izmasēt plecus, pēdas, muguru un pat doties vēsā smidzinošā lietū, lai pēc tam sasildītos siltā džakuzi. Nelielajā pirts kompleksā ir gan ļoti, gan mazāk karsta sauna un tvaika pirts ar iespēju iegremdēties aukstā baseinā, bet drosmīgākie var sev uzgāzt virsū veselu spaini auksta ūdens. Ir arī 25 metru baseins, pirms kura iespējams apmeklēt trenažieru zāli un vertikālo solāriju.
Brīvajā laikā sanatorijas apmeklētāji var uzspēlēt pļavu golfu, doties izbraucienā pa Peipusa ezeru ar kuģīti, kura piestātne ir tieši iepretim dziednīcai, vai apmeklēt Setu muzeju.
Tvaika dzinēji un Sangastes rudzi
Dodoties uz Otepi, lielāko atpūtas un sporta centru Dienvidigaunijā, izmetu līkumu caur Tartu, kuras pievārtē Ilenurmē paslēpies Igaunijas Lauksaimniecības muzejs, kas bijušās kolhoza paraugsaimniecības vietā šeit iekārtots 1971. gadā. Jā, tieši tā – paslēpies, jo muzeja pārstāve Katrīna Vaska bēdājas, ka latvieši šeit iegriežoties reti, jo to aizēnojot AHHAA zinātnes centrs un Aviācijas muzejs. Bet te no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem celto ēku kompleksā (15 ēkās) ir ko apskatīt vairāku stundu garumā. Vispirms pagalmā uzmanību piesaista pagājušā gadsimta lauksaimniecības tehnika, tostarp kāpurķēžu traktori bez kabīnēm, drenu licēji un paštaisīto traktoru un motobloku kolekcija. Nopērkot biļeti informācijas centrā, muzeja darbinieki atvērs durvis zālei, kurā glabājas visdažādākie ar tvaiku darbināmie agregāti, smēdi un jauno izstāžu zāli, kur piesaista trīsmetrīgu rudzu kūlis. Tie esot slavenie Sangastes grāfa Berga pirms 150 gadiem izaudzētie rudzi, no kuriem ceptā maize garšas ziņā joprojām neesot pārspēta. Jūnija vidū Lauksaimniecības muzejā ieradīsies maizes cepēji no Latvijas, lai kopīgā projektā ar igauņiem vēlreiz pārliecinātos par šīs rudzu šķirnes izcilajām īpašībām, tā arī ļoti labi pārziemo.
“Mūsu muzejā var izsekot Igaunijas lauksaimniecības un lauku dzīves attīstībai gadsimtu gaitā. Ne tikai apskatot zemes apstrādes rīkus no spīļarkliem līdz dažādiem mehānismiem, bet arī govis un zirgus, kas ganās mūsu pļavās. Regulāri rīkojam sabiedriskus pasākumus, piemēram, ražas svētkus, šķirnes liellopu konkursus, Rudzu Māras dienu un Ķiploku festivālu. Pērn muzeju apmeklēja 59 tūkstoši tūristu,” stāsta K. Vaska.
AHHAA vēl plašāks
Ja nu reiz esmu nonācis līdz Tartu, atlicinu mazliet laika iebraukšanai pilsētā, kurā skolojušies daudzi jaunlatvieši, vēlāk izcilas personības mūsu valsts vēsturē. Noteikti jāapskata slavenā F. G. V. Strūves observatorija, kur strādājot viņš sāka savus triangulācijas mērījumus, lai precīzi noteiktu zemeslodes formu, kas ilga gandrīz 40 gadus. Protams, arī Šķībā māja (Mākslas muzejs), saukts par Igaunijas Pizas torni, un AHHAA zinātnes centrs, kurā pirms pāris mēnešiem atvērta atjaunotā Dabas zāle, kas ieguvusi par 250 kvadrātmetriem lielāku ekspozīcijas telpu un jaunu laboratoriju. Te var iepazīties ar Igaunijas mežos sastopamajiem putniem, redzēt, kā šķiļas cāļi, izveidot tornādo un aplūkot skudru pūzni šķērsgriezumā, kā arī jaunos iemītniekus – saldūdens zivis, pelējuma sēnes un putekļu ērces.
“Pie mums atrodams Baltijā un ziemeļvalstīs unikāls ūdens printeris, kur uz ūdens sienas iespējams uzzīmēt zīmējumu. Esam padomājuši arī par pašiem jaunākajiem mūsu centra apmeklētājiem. Viņiem izveidots plašs rotaļu laukums, kur no spēļu klucīšiem var uzbūvēt cietoksni ar visu pili,” pastāstīja centra darbinieki.
Atpūta Pihajerva ezera krastā
Braucot no Tartu puses, Otepes tuvošanos norāda augstienes gleznainais mežu masīvs, kas ieslēpis salām bagāto Pihajervu ar tam līdzās esošo muižu. No 1376. gada tā piederēja bruņiniekiem, bet vēlāk jaunā īpašniece grāfiene fon Stakelberga muižai devusi tagadējo nosaukumu, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē Svētezers. Pagājušā gadsimta 20. gados Pihajerve kļuva par populāru Igaunijas rakstnieku un mākslinieku elitāras atpūtas vietu, un arī tagad uzturēšanās te nemaksā lēti.
“SPA viesnīca “Pihajerve” nav domāta kā ārstniecības iestāde, kaut gan pie mums var ietīties dūņās, atpūtināt kājas jūras sāls vannās, izmasēties, saņemt inhalācijas un pasēdēt sāls istabā. Esam radījuši ideālus apstākļus ģimenēm ar bērniem, kas gatavi pavadīt nedēļas nogali, atpūšoties kopā. Iespējams peldēties ne tikai ezerā, bet arī jaunajā peldbaseinā ar skatu uz ezeru, romantiskā gaisotnē baudīt kafiju vai glāzi vīna stiklotajā tornī, priecājoties par skaisto ainavu, uzspēlēt boulingu,” atklāj viesnīcas pārstāve Merle Valgepa.
Viesnīcas publisko telpu un numuriņu interjerā daudz gleznu ar Pihajerva ezera un apkārtnes ainavām. Līdzās atrodas parks, kura pastaigu takas aizved uz četrus gadsimtus veco Kara ozolu, kas sasniedzis septiņu metru apkārtmēru. Divdesmit metrus augstais dižkoks vēl ir gana kupls, neskatoties uz to, ka četri žuburi jau nolūzuši. Atlikušie četri, nostiprināti ar savilcēm, joprojām veselīgi zaļo. Ozols piedzīvojis daudzus vēsturiskos notikumus, tostarp 1841. gada rudeni, kad Pihajerves muižas zemnieki atteicās strādāt un par to tika sodīti pie ozola.
