Olafs Zvejnieks: Dienvidaustrumos briest pārmaiņas. Acis jātur vaļā 1
Ar pilnīgu izgāšanos pagājušajā nedēļā beidzās Krievijas un Baltkrievijas prezidentu tikšanās Sočos. Ar izgāšanos, raugoties no Baltkrievijas viedokļa.
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko abu prezidentu samitu pameta klusējot, nesniedzot pat pieklājības paziņojumu presei.
Krievijas pārstāvji tādu sniedza, paskaidrojot, ka energoresursi Baltkrievijai tiks piegādāti pēc Krievijas noteikumiem – gāze pēc pagājušā gada noteikumiem, bet nafta – par tirgus cenu. Tas nozīmē, ka Baltkrievija piedzīvojusi pilnīgu neveiksmi pēdējā mēģinājumā panākt labvēlīgākus energoresursu piegādes noteikumus.
Kāpēc tas mums ir svarīgi? Tādēļ, ka ap mūsu kaimiņvalsti Baltkrieviju pamazām sāk griezties notikumu virpulis, kas var daudz ko izmainīt.
Pirmkārt, neveiksmīgās sarunas par energoresursiem jau tā nelabvēlīgo Baltkrievijas vadošo eliti vēl krasāk noskaņos pret valstu savienības veidošanu ar Krieviju, šis projekts būs jāatliek plauktā. Vienlaikus abu valstu savstarpējais aizkaitinājums, visticamāk, turpinās pieaugt.
Otrkārt, Baltkrievija meklēs alternatīvus tirdzniecības partnerus un šādas iespējas tai tiks dotas – pēc ASV valsts sekretāra Maika Pompeo vizītes Minskā šī valsts sākusi pārskatīt Baltkrievijas ne-tirgus ekonomikas statusu, kāds mūsu kaimiņvalstij tika piešķirts vēl 90.gados.
Treškārt, aktualizēsies arī jautājums par naftas piegādēm. Baltkrievijai ir četras naftas rūpnīcas ar nominālo pārstrādes jaudu 24 miljoni tonnu gadā.
Reāli gan pagājušajā gadā tika pārstrādāti tikai 18 miljoni tonnu – ietekmēja gan naftas cenu paaugstināšanās pēc Krievijas veiktā “nodokļu manevra”, gan starpgadījums ar netīro naftu naftas vadā “Družba”.
Cerēt, ka visi šie miljoni tonnu varētu pēkšņi parādīties Latvijas ostās, būtu naivi – vismaz divas no minētajām rūpnīcām ir specializētas tieši Krievijas naftas markas “Urals” pārstrādei un speciālisti min, ka bez dārgas rūpnīcu pārbūves “Urals” varot atšķaidīt ar citu naftu ne vairāk kā proporcijā divi pret vienu.
Tas un arī fakts, ka vēl līdz 2024. gadam Baltkrievijai būs iespēja pirkt Krievijas naftu par cenu, kas tomēr ir nedaudz lētāka par pasaules cenām, uz milzu naftas tranzīta apjomiem cerēt neļauj, tomēr Baltkrievijai varētu būt svarīgi demonstrēt savu neatkarību, tādēļ zināms naftas daudzums citur iepirkts varētu tikt gan.
Daļa no tā varētu nokļūt arī Latvijas ostās, ja būsim veiklāki un vairāk griboši sadarboties nekā no Norvēģijas atvesto 80 tūkstošu tonnu gadījumā.
Tomēr vissvarīgākais iemesls uzmanīgi vērot pārmaiņas Baltkrievijā varētu būt pakāpeniskais baltkrievu pašreizējā ekonomiskā modeļa sabrukums, jo nespēja pirkt lētus Krievijas energoresursus, pārstrādāt tos un tālāk eksportēt varētu samazināt kaimiņvalsts budžeta ieņēmumus par apmēram 400 miljoniem ASV dolāru gadā.
Šāds caurums budžetā nav “sagremojams” bez būtiskām politikas izmaiņām, un, tā kā tās notiks tepat blakus Latvijai, tad var sagādāt mums gan iespējas, gan problēmas.
Acis jātur vaļā.
