Dienvidāfrikas svelmē un krokodilu sabiedrībā 0
Februāra vidū pasaules makšķerēšanas olimpiādes ietvaros Dienvidāfrikā, apmēram 200 kilometru attālumā no Johannesburgas, notika pasaules čempionāts spiningošanā no laivām.
Lai arī Latvijas spiningotāji jau bija piedalījušies šāda līmeņa sacensībās, šoreiz tas bija teju vai pilnīgi jauns, nezināms pasākums un tas mūsu vīriem kļuva par sarkanu lupatu satrakota buļļa skatījumā. Tika komplektēta izlase, meklēti sponsori, studētas ieskaites zivis, kuras galīgi nelīdzinājās tām, kādas bija ķertas ar spiningu līdz šīm. Lomā tika ieskaitītas: Redbreast Kurper (Tilapia) – 20 cm; Blue Kurper (Tilapia) – 25 cm; Makriel (Silver Catfish) – 25 cm; Papermouth – 30 cm; Yellov Fish – 30 cm; Bass – 30 cm un Barble (Catfish) – 50 cm.
Uz Johannesburgu iemēģināt jau trīs nedēļas pirms sacensību sākuma devās Roberts Valters, Valters Rubenis un Pēteris Lideris. No minētās trijotnes Pēteris zināms kā pagaidām vienīgais divkārtējais pasaules čempions zemledus makšķerēšanā (2002. un 2004. gadā).
Pēteris Lideris: Mums tur viss bija jauns, jau sākot ar eksotisko dabu, ziņkārīgajiem mērkaķiem, uzrakstiem par krokodilu briesmām un, protams, līdz šim neiepazītajām zivīm. Bija kaut neliela sajēga par tādiem zināmiem plēsoņām kā basiem, taču pārējās zivis bija galīgi svešas. Tās pareizāk laikam gan būtu ķert ar makšķerēm un dabiskām ēsmām, bet, še tev, jāķer ar mākslīgajām un turklāt vēl ar spiningiem. Nelutināja arī laika apstākļi, dienā gaiss iesila līdz pat četrdesmit grādiem, ūdens temperatūra – virs trīsdesmit.
Neoficiālajos treniņos ķērām basus, barbles un, lai cik tas arī izklausītos dīvaini, piešāvāmies arī pie tilapiju ķeršanas. Šīs zivis nesen kā bija iznārstojušas un no ūdens virsmas labi varēja redzēt, kā nārsta ligzdas sargā šo īpatņu tēviņi, tad nu vairākas reizes gar tā degunu novelkot mazu gumijas tvisterīti, to varēja iekustināt uz nelūgtā un kaitinošā viesa sagrābšanu.
Pastāsti, lūdzu, par izlases sastāvu!
Ar izlases sastāvu bija tā – no sākuma nolēmām, ka startēsim atbilstoši saviem Latvijas čempionāta reitingiem, pamatsastāvā Roberts Valters, Valters Rubenis, Gints Zeiļa un Ivars Riciks, komandas vadītājs Egīls Draudiņš, rezervē es, Ingus Pavasaris un Armands Geriks, bet, tā kā Ingus nepaspēja uztaisīt vīzu un komandas sapulcē tika nolemts, ka labāk veiksies tiem, kuri ūdenskrātuvi jau iepazinuši, tad uz starta izgāja Roberts ar Valteru un es ar Egīlu, bet Gints, Ivars un Armands palika rezervē, savukārt komandu vadīja, visas formalitātes kārtoja un strīdus ar tiesnešiem risināja LMSF prezidents Gundars Kurzemnieks, kurš ar visu to lieliski tika galā.
Kā tad risinājās izšķirošie notikumi?
Jāsaka – dramatiski. Te uz spēles tika likts viss, ieskaitot informācijas noplūdi no jēgeriem, labāko copes vietu bloķēšana, lai izprovocētu konkurentus uz dzelteno brīdinājumu saņemšanu. Otrā sacensību dienā pat galvenais tiesnesis bija spiests sēsties laivā, lai novērstu savstarpējo grūstīšanos, kura radās cīņā par zivīgajām vietām netālu no starta. Pirmajā sacensību dienā pieeju mūsu copes vietai nobloķēja krievu sportisti, bet, kā saka, “dots devējam atdodas”, jo otrā dienā to pašu ar Krievijas sportistiem izdarīja dienvidafrikāņi un Krievijas komanda no pirmās dienas 3. vietas novēlās uz astoto.
Latvieši pirmajā dienā salasīja tikai trīs ieskaites zivis, domājām – katastrofa, bet citiem bija arī nulle un mēs ierindojāmies desmitajā vietā no sešpadsmit komandām. Toties otrās dienas rezultāts bija lielisks, man ar Egīlu divdesmit viena zivs, Robertam ar Valteru – trīsdesmit septiņas. Jau pavīdēja doma par pjedestālu, bet, ak vai, arī citiem bija veicies neslikti, pirmie nepārspējamie čehi ar 166 zivīm, otrie ungāri, trešie sportisti no Namībijas, ceturtie Rumānijas spiningotāji, mājiniekiem dienvidafrikāņiem piektā vieta, mēs noslēdzam olimpisko sešnieku, domāju, ka tas nav slikti šāda līmeņa sacensībās.
