Dienvidāfrikas burbuli – lauvas dēli par saimnieku izvēlas visus ģimenes locekļus 0
Lūkojoties pēc mājdzīvnieka šai žurnāla lappusei, internetā nejauši pamanīju kādu suņu šķirni, par kuru agrāk neko nebiju dzirdējusi. Tos sauc – Dienvidāfrikas burbuli. Arī fotogrāfijās šie suņi šķita ļoti pievilcīgi – spēcīgi, bet labsirdīgām acīm. Sameklēju viena Dienvidāfrikas burbula saimnieci – Ilzi no Ķekavas – un devos ciemos.
Ilze Dienvidāfrikas burbulu pirmo reizi ieraudzīja pirms aptuveni desmit gadiem kādā krievu televīzijas dokumentālajā filmā. Tā bija veltīta faktam, ka Dienvidāfrikas lepnumu – burbulus – pagājušā gadsimta 90. gados beidzot bija atļauts izvest no šīs valsts. Vērojot, kā šie suņi skrien – gluži kā lauvas –, Ilze šajā suņu šķirnē burtiski iemīlējās.
Viņas sapnis gan piepildījās tikai šā gada rudenī. Ilze beidzot brauca uz Maskavu uz suņu audzētavu “From South of Afrika”, kur jau bija noskatījusi Dienvidāfrikas burbulu šķirnes meitenīti vārdā Zoom from South of Afrika. Tobrīd Zomija, kā tagad mīļi sauc kucēnu, bija vēl tikai trīs mēnešus veca. Nu jau apritējis vairāk nekā mēnesis, kopš suņuks mīt Ilzes ģimenē.
– Jāpatur prātā, ka Dienvidāfrikas burbuls sev par saimnieku ģimenē neizvēlas vienu cilvēku kā citi suņi, bet visus ģimenes locekļus uzskata par saviem draugiem un aizsargā līdz pēdējam. Šie suņi arī ļoti labi saprotas ar bērniem. Ņemot vērā, ka burbulā apvienots ļoti liels spēks un veiklība (ne velti tos dēvē par lauvas dēliem), tos ir īpaši svarīgi apmācīt. Arī Zomija pavasarī sāks apmeklēt suņu skolu. Burbuli ir arī lieliski sargsuņi. Lai gan mūsu suņu meitenītei vēl ir tikai četri mēneši, tā jau centīgi sargā māju, turklāt nevis bezjēdzīgi rejot, bet par sevi atgādinot tikai tad, kad ir iemesls. Bez iemesla burbuls nekad nevienam arī neuzbruks, – pastāstīja Zomijas saimniece.
Ilze ar savu ģimeni un četru dzīvnieku saimi – Stafordšīras terjeru, Jorkšīras terjeru, Dienvidāfrikas burbulu un kaķi – mitinās privātmājā. Vai burbulu šķirnes suni var turēt arī šaurākās telpās? Šie augumā lielie suņi nav tik aktīvi kā, piemēram, mazie Džeka Rasela terjeri, tāpēc tos var turēt arī dzīvoklī, tikai, vēlams, ne vienistabas. Tomēr kā visiem molosu šķirņu suņiem Dienvidāfrikas burbuliem ir svarīgas pastaigas, mērena fiziskā slodze un saskarsme ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, pastāstīja Ilze.
Kā jau katrs kucēns, arī Zomija par savu “pienākumu” uzskata ik pa laikam pastrādāt kādu nedarbu. Kādudien viņa mēģināja no sienas ar zobiem atraut tapetes gabalu, ko jau iepriekš bija sācis skrubināt Jorkšīras terjers. Bet, tiklīdz Zomija saņēma saimnieces aizrādījumu, ka tā nedrīkst darīt, tūdaļ iegaumēja un šo nedarbu vairs nav mēģinājusi atkārtot. Toties Zomiju nekādi neizdodas atradināt no niķa zagt Ilzes meitas kurpi. Lai kā šī kurpe tiek slēpta, lai cik reizes kucēnam aizrādīts, mazā burbulu meitene vienalga pieliek visas pūles un izdomu, lai to nočieptu.
Vai Dienvidāfrikas burbulu šķirnes suņi ir piemēroti jebkuram?
– Šos suņus neiesaku iegādāties cilvēkiem, kuriem nav iepriekšējas pieredzes suņu audzēšanā. Turklāt svarīgi, lai saimnieki ir emocionāli līdzsvaroti. Ja mājās valda strīdi un skandāli, suns to ļoti pārdzīvo un uzsūc sevī. Dienvidāfrikas burbula potenciālajam saimniekiem jāpatur arī prātā, ka šo suņu barībai ir jābūt sabalansētai, šos dzīvniekus nedrīkst pārbarot. Tie tāpat jau ir augumā lieli, bet, ja vēl rodas liekais svars, ķepas var neizturēt slodzi. Ēdienreizēs Zomija saņem ne tikai profesionālo sauso barību, kurā reizēm iemaisīti suņu konservi, bet šad un tad uz kārā zoba liek arī mājās gatavotu vistas gaļas un burkānu sautējumu, kas tai ļoti garšo, – pastāstīja Zomijas saimniece.
UZZIŅAI
Pirmie Dienvidāfrikas burbulu šķirnes pārstāvji bijuši zināmi jau Asīrijā un Babilonijā. Eiropā pirmos šai šķirnei līdzīgos īpatņus ieveda Maķedonijas Aleksandrs, kad iekaroja daļu tās teritorijas. Holandieši, pārvietojoties no Eiropas uz Āfriku, 16. gadsimtā burbulus aizveda uz Āfriku. Dienvidāfrikas skarbajos apstākļos šī šķirne ieguva tās rakstura īpašības un fizisko formu. Šajā valstī šo suņu galvenais uzdevums bija aizsargāt ģimenes locekļus no plēsīgiem dzīvniekiem. Bet urbanizācijas ietekmē Dienvidāfrikas burbuli pamazām tikpat kā izzuda. Pagājušā gadsimta 80. gados šķirnes entuziasti, apsekojot visu valsti, izvēlējās 72 šīs sugas pārstāvjus, lai uzsāktu nopietnu selekcijas darbu. Tikai 1990. gadā Dienvidāfrikas burbulus klasificēja kā atsevišķu šķirni. Un tikai pēc tam labākos šīs šķirnes pārstāvjus atļāva izvest ārpus Dienvidāfrikas teritorijas.
