Dienu nodzīvot – kā varoņdarbu izdarīt. Spēka stāsts par dzīvi, slimojot ar multiplo sklerozi 2
Nereti domājam, ka varonība iespējama tikai ārkārtas situācijās, bet mierīgā ritumā tai nav vietas. Taču dažiem cilvēkiem arī ikdiena nozīmē nelielu varoņdarbu. Slimība žēlumu nepazīst, un sadzīvošana ar to ir kā kaujas lauks. Ja gribi izdzīvot, cīnies! Rīdzinieks Andrejs Kolosovskis jau pusi mūža cīnās ar multiplo sklerozi – slimību, kuras iemeslus ārsti un zinātnieki joprojām nav noskaidrojuši. Pasaulē ar to slimo vairāk nekā 2,5 miljoni cilvēku. Latvijā, pēc Multiplās sklerozes pacientu asociācijas datiem, viņu ir ap pusotra tūkstoša. Andrejs ir pārliecināts, ka reiz pienāks laiks, kad viņš varēs staigāt bez palīgierīcēm.
Pirmo reizi ieraugot Andreju, biju neizpratnē – ko šis sportiskais, izskatīgais un optimistiskais vīrietis dara veco ļaužu pansionātā? Viņam vienmēr ir akurāta frizūra, laipna un pretimnākoša runas maniere, interese par dzīvi. Kaut gan veselības stāvokļa dēļ spiests dzīvot sociālās aprūpes centrā, viņš nepieņem domu, ka ar slimību vajag sadzīvot. Andrejs ar to cīnās – katru dienu. “Pienāks brīdis, kad es no šejienes aiziešu savām kājām,” viņš apņēmīgi saka. Psiholoģiski tam ir gatavs jau tagad. “Pateikšu paldies par visu un atgriezīšos savā dzīvē.” Andrejs nupat nosvinēja 50. jubileju un ir pārliecināts, ka priekšā ilgi un skaisti dzīves gadi.
Nevari paskriet? Beidz muļķoties!
Andrejs pats atzīst, ka viņam ir holerisks temperaments – strauji iekarst, bet ātri nomierinās. Tādas asinis no senčiem: māte ir latviete no Abrenes apriņķa, tēvs – poļu tautības. Puisis piedzima Rīgā, pabeidza skolu, apguva šofera arodu, obligāto karadienestu pavadīja Tjumeņā. Tagad domā, ka varbūt pārciestais aukstums bija viens no iemesliem, kas vēlāk izprovocēja slimību. Pēc dienesta atgriezās mājās, strādāja par kravas mašīnas šoferi, apprecējās, piedzima meita.Kad Andrejs bija 22 gadus vecs, reiz pastaigā pa mežu sieva viņu paņēma aiz rokas un mudināja: “Skrienam!” Vīrietis pirmo reizi sajuta, ka kājas nez kāpēc īsti neklausa. “Nevaru!” Viņa tam nenoticēja: “Beidz muļķoties!”
Sākumā slimība izpaudās periodiski un vieglā formā, Andrejs turpināja strādāt. Tomēr reiz, atkārtoti izejot ārstu komisiju, lai pagarinātu autovadītāja tiesības, kāds dakteris ievēroja ko nelāgu, un šofera darbu nācās pamest.
Astoņdesmito gadu beigās vēl nebija tādu multiplās sklerozes ārstēšanas iespēju kā tagad. Pirmais ārstu konsilijs pat īsti nesaprata, kas tā par slimību. Andreja veselība pakāpeniski pasliktinājās.
Kustības sniedz neatkarību
2000. gadā Andrejs gribēja pārcelties uz dzīvi sociālajā mājā. Pa ielu viņš brauca ratiņkrēslā, bet joprojām varēja tikt galā ar sadzīvi un sevi pilnībā aprūpēt. Taču dokumentos bija rakstīts – pirmā invaliditātes grupa, vajadzīga kopšana. Ierēdņi nolēma – tātad uz pansionātu!
Sociālās aprūpes centrā Mežciems, kur Andrejs tagad dzīvo, ir skaisti izremontētas telpas un labi apstākļi. Tomēr dažkārt nomāc apziņa, ka šeit nokļuvušajiem vecajiem ļaudīm tā ir pēdējā pietura. Taču Andrejs neļaujas depresijai. “Es pat nezinu, kas ir depresija. Ja dažkārt sāp galva, iedzeru kādu tableti, un viss.”
Apstākļos, kad viss dzīvei nepieciešamais minimums ir nodrošināts, var rasties kārdinājums atpūsties, neko nedarīt, pavaļoties, ilgāk pagulēt. Andrejs ir redzējis, ka viltīgā slimība cilvēku var sagraut dažu mēnešu laikā, tāpēc šādam kārdinājumam nepadodas. Viņš ceļas sešos no rīta. Ieiet aukstā dušā, beigās mazliet apšļakstās ar siltu ūdeni. Aukstais ūdens tonizē, uzlabo asinsriti un stiprina imunitāti. Tad viņš ņem 30 kg smagu hanteli un savā istabiņā izpilda vingrojumus rokām un mugurai.
No astoņiem līdz pusdeviņiem ir brokastis. Pēc tam var doties uz trenažieru zāli. Tā ir atvērta no pulksten deviņiem līdz divpadsmitiem katru dienu, izņemot svētdienas. Trenažieru zālē Andrejs nodarbojas 40 minūtes, lielākā slodze tiek kājām. Pirmais vingrojums ir braukšana ar velotrenažieri. Vispirms pedāļus griež vieglā režīmā, tad neilgi, kādas 10 sekundes, brauc ar lielu slodzi, pēc tam atkal minas vieglā režīmā. Seko vingrojumi ar svaru stieni. Tas nav pārāk smags, aptuveni 30–40 kilogramu. Guļot uz muguras, Andrejs to noņem no statīva un paceļ 20–25 reizes. Pēc tam – staigāšanas trenažieris. Salīdzinot ar velotrenažieri, tas ļauj noslogot citas muskuļu grupas. Svarīgi, ka tiek dota slodze arī pilnīgi iztaisnotai kājai.
Šādu vingrojumu kompleksu Andrejs izstrādājis pats. Kājas trenēt ir ļoti svarīgi. “Es negribu zaudēt kājas,” viņš saka, un tā ir ārkārtīgi stipra motivācija. Pa istabu vīrietis staigā, pieturoties pie sienas, bet, lai veiktu lielākus attālumus pa gaiteni, izmanto staiguli ar riteņiem. Garos izbraucienos ārā dodas ratiņkrēslā, ko darbina ar roku spēku. Iespēja pārvietoties dod brīvību, cilvēks ir patstāvīgs, nav atkarīgs no citiem. To nekādā gadījumā nedrīkst zaudēt!
