Dienišķo maizi (ne)dod mums šodien jeb kā nepārvērsties par staigājošu kandžas aparātu 5
Autors: Māris Jurjāns, žurnālists, fotogrāfs, veselīga dzīvesveida piekritējs
Latvieši vienmēr bijuši maizes ēdāji, un vēsturiski zināms, ka maizei bijusi centrālā loma mūsu tautas ēdienkartē. Zemnieki pārtika no maizes, rāceņiem un rudeņos tika arī pie kāda gabala gaļas.Tātad maize plus sezonas dāvātās ekstras.Taču šodien mēs pilnīgi skaidri nojaušam, ka no maizes pārtikt vairs nav iespējams – tā ir cita. Un samērā sen – kopš 1854. gada kopš Luijs Pastērs sāka savus eksperimentus ar raugu.
Saprotams, ka urbanizācija un industrializācija prasīja savu, vajadzēja barot augošo pilsētu iedzīvotājus, kuru skaits jau bija mērāms miljonos. Un tur tradicionālais ieraugs, ko senatnē lietoja visas Eiropas tautas, vairs nederēja, jo ierauga maizi izcept vajadzēja prast, un vēl grūtāk tas bija, organizējot lielražošanu.
Maizīte lielgabalu gaļai
Otrais pasaules karš tradicionālajai maizes cepšanai pielika treknu punktu – vajadzēja barot armijas un uz spēles bija likti nāciju likteņi, tāpēc vārgos signālus par termofilā rauga kaitīgumu uz lielgabalu dārdu fona neviens nedzirdēja.
Loģiski, ka, karam beidzoties, cilvēku skaits vairojās un rūpnieciskais raugs savas pozīcijas pasaulē saglabāja. Lūk, mazs “izvilkums” no PSRS Pārtikas Rūpniecības valsts standarta par rauga ražošanu un izejvielām – rauga ražošanas komponenti, izrādās, ir melase, sērskābais amonijs, ortofosforskābe, karbamīds, hlorkaļķis, amonija sulfīts un daudz citu “ēdamu un garšīgu” savienojumu. (sk. šeit pilnu standartu –http://www.gostedu.ru/30233.html)
Tas gan attiecās tikai uz raugu, jo pašai maizes masai, it īpaši Rietumos, piemaisa vēl neskaitāmus komponentus, kas neļauj masai pielipt pie maisītāja lāpstiņām, dod formu, krāsu, smaržu utt. Īsi sakot, šie piemaisījumi rada īstu “Repina” gleznu, uz kuru labāk skatīties plauktā, bet neaiztikt, nemaz nerunājot par došanu bērniem.
Kas vainas Pastēra atklājumam?
Un tātad, kas vainas termofīlajam, Pastēra atklātajam raugam? Īstenībā nekādas, ja to izmantotu spirta vai degvielas ražošanai. Bet maizes cepšanai šis raugs neder, jo izdzīvo līdz pat 500 grādu lielā temperatūrā, tas ir, izceptā maizē rauga šūnas ir dzīvas. Un turpina savu darbu jūsu zarnu traktā. Ņemot vērā, ka pārsvarā maizi šobrīd cep no baltajiem, nedzīvajiem miltiem un bagātīgi aizdara ar cukuru, apēdot maizi, jūs pārvēršaties par staigājošu kandžas aparātu, jūsu organisma Ph kļūst arvien skābāks un asins sastāvs – arvien sliktāks.
Loģiski, mūsdienu daudzās alerģijas un nesaprotamās bērnu veselības problēmas lielā mērā saistītas ar pārmērīgu visuresošā cukura lietošanu un rūpnieciskā rauga klātbūtni gandrīz visos konditorejas izstrādājumos.
Zinātnieki sāka celt trauksmi jau 20. gadsimta 50. un 60. gados, bet lielkapitāls ir trenēts tikt galā ar alarmistiem, muti aizbāza arī Etjēnam Volfam un Džanfranko Rosini, kas eksperimentos pierādīja, ka raugs un cukurs uztur pie dzīvības un strauji vairo vēža šūnas.
Ar pētījumiem iepazīties šeit – (http://www.nrcresearchpress.com/doi/abs/10.1139/m83-224?journalCode=cjm#.WfRnKnZx270), (https://en.wikipedia.org/wiki/Killer_yeast), (https://academic.oup.com/femsle/article-abstract/84/1/75/522179?redirectedFrom=PDF)
Jebkurā gadījumā internetā plaši atspoguļoti pētījumi par “neiznīcināmā” rauga darbību uz cilvēka organismu un ir skaidrs, ka ar pašreizējo latviešu demogrāfiju bērnus ar maizi barot vairs nedrīkst.
Tieši tāpat, kā pirkt bērniem “cepumiņus”, kur komplektā vēl iekļauta arī palmu eļļa. Uzticēties latviskiem uzrakstiem uz iepakojumiem arī ir anahronisms, jo latviešu uzņēmumi vairākumā vairs nepieder latviešiem, bet spekulē uz bijušā brenda atpazīstamību.
Kāda ir izeja no šī strupceļa?
1) Atgriezties pie tradīcijām un cept pašiem. Meklēt Rakstos – tur skaidri teikts: tev nebūs ēst raudzētu maizi. Starp citu, Tuvo Austrumu tautas joprojām diez kāpēc lieto neraudzētu maizi. Tiešām trūkuma dēļ?
Šo rindu autors, kurš sen nelieto rauga maizi, spēj stundas laikā izcept apmēram 10-14 pilngraudu miltu plāceņus 30 centimetru diametrā, un to ģimenei pietiek gandrīz nedēļai.
Mājās maizi cep arī Vīlandes baptistu draudzes mācītājs Ģirts Ašnevics, kurš lieto no zemniekiem pirktus pilngraudu miltus un dabīgo ieraugu, ko var turēt ledusskapi līdz 10 dienām, iegūstot ārkārtīgi garšīgu rupjmaizi, ar kuru varētu konkurēt tikai maizniekmeistara Mareka Reķa bezrauga un bezcukura maize, kura gan vairs nav pieejama, jo viņa mazā ceptuve Teikā ir aizvērusies.
2) Balsot ar savu naudu un piespiest ražotājus strādāt godīgi. Tas prasa arī patērētāju izglītošanu, jo daudzi joprojām dzīvo pēcpadomju maldos un domā, ka pārtikas veikalos vienmēr pārdod ēdamas lietas.
Šobrīd veikalos ir pieejami kompromisi – maize bez rauga vai maize bez cukura, ideālā kombinācija – bez cukura un rauga – pieejama tikai mazajās ceptuvēs.
Un beigu beigās – pārtikas ražošana nav tikai bizness, tas ir visu mūsu veselības jautājums, tikai veseli cilvēki un vesela tauta var būt konkurētspējīgi. Tāpēc godīgumam šajā ražošanā ir liela loma – nedrīkst laistīties ar raundapu tikai tāpēc, lai ātrāk nožāvētu nokultos graudus, tos ēdīs cilvēki, tostarp grūtnieces un mazi bērni. Varbūt tos atvedīs arī uz to bērnudārzu, kur iet tavs bērns?
