“Dienestā atjaunošanās process ritēja raiti, līdz brīdim, kamēr bija jāsaņem izziņa no psihiatra…” vīrieti, cenšoties atjaunot darbību Zemessardzē, pārsteidz “auksta duša”
153
Pēc raksta izlasīšanas portālā LA.LV par psihiatri, kura bija safabricējusi informāciju ambulatorajā kartē, redakcijā saņēmām vēl vienu, savā ziņā līdzīgu stāstu no vīrieša, kurš saskāries ar līdzīgu situāciju.
Vīrietis jau pirms 10 gadiem darba vietā saskāries ar ilgtermiņa bosingu, kas rezultējies izdegšanā. Sākotnēji neesot bijis pat skaidrs, kas īsti notiek, jo simptomi bijuši gan fiziski, gan mentāli. Palīdzību lūdzis ģimenes ārstam, kurš rosinājis apmeklēt psihiatru. Vīrietis mazliet satraucies par šādu rosinājumu, taču ārsts mierinājis, ka vairs nav padomju laiki un par šādu vizīti nav jāsatraucas. Tālākie notikumi tomēr pārsteidz…
Turpinājumā publicējam vīrieša stāstu!
“Paklausot ģimenes ārsta ieteikumam, vērsos pēc palīdzības pie psihiatra Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Ne pirmajā, ne arī turpmākajās vizītēs ne psihiatrs Mārtiņš, ne arī kāds cits mani nebrīdināja, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2008. gada 15. septembra noteikumiem Nr. 746 “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”, tikšu iekļauts šajā reģistrā. Tā, neko nenojaušot, pildīju ārsta norādījumus – dzēru antidepresantus un ik pa divām nedēļām, bet vēlāk jau ar retākiem intervāliem, nācu pie ārsta uz vizīti “atrādīties”. Nepilna pusgada laikā, atrisinot sarežģījumus savā dzīvē, sajutu ievērojamu veselības uzlabojumu un ārsta apmeklējumi, kā arī medikamentu lietošana tika pārtraukta.
Nu jau nesenā pagātnē, sākoties Covid-19 pandēmijai, manā dzīvē pienāca neplānotas un nevēlamas pārmaiņas, kuru rezultātā nācās mainīt gan darbu, gan dzīves vietu, kā arī izveidojās citas ar minētām pārmaiņām dzīvē saistītas blaknes. Tas viss uz pandēmijas fona – totāla neziņa par līdz šim nezināmās slimības sekām globāli un ilgtermiņā, tuvāku un tālāku līdzcilvēku nāvi visā pasaulē, valdības ieviesto ārkārtas situāciju, tam sekojošām mājsēdēm jeb komandantstundām. Respektīvi, kā jau daudziem – dzīve sagriezās kājām gaisā bez iespējas zināt, ar ko tas beigsies. Diemžēl šajā neziņas pilnajā laikā pienāca mana otrā depresijas epizode.
Arī šoreiz vērsos pēc palīdzības jau zināmajā iestādē pie psihiatres. Tālāk viss pēc “shēmas” – netiku brīdināts par risku tikt iekļautam jebkāda veida reģistros, medikamenti, atrādīšanās ārstam ik pa divām nedēļām, vēlāk retāk, līdz ārsts informēja, ka medikamentozo terapiju varu pakāpeniski pārtraukt – viss kārtībā. Paļāvos, ka nu esmu vesels un pilnvērtīgs – pilntiesīgs sabiedrības loceklis.
Tāpat, ticot mūsu demokrātiskās un tiesiskās valsts pamatiem, kā arī tam, ka pārspīlētās personas datu aizsardzības laikmetā, ja nu kaut kas tiktu darīts ar maniem personas datiem, tad noteikti tikšu par to informēts, dzīvoju laimīgs.
Tad nāca nākamais globālais satricinājums – karš Ukrainā. Atsaucoties aicinājumam stāties valsts aizsardzībā, nolēmu atjaunot savu darbību Latvijas Republikas Zemessardzē. Pirms nepilniem 20 gadiem biju dienestā Zemessardzē, dienestu veicu teicami, par ko biju saņēmis arī apbalvojumu un vairākas rakstveida pateicības. Taču, laikam ejot, 2000.gadu pirmajā dekādē, dienestu Zemessardzē atstāju gan valsts nekonsekventās Zemessardzes reorganizācijas seku dēļ, gan vairāku personīgu, t.sk. ģimenes apstākļu, dēļ.
Dienestā atjaunošanās process ritēja raiti, vienības pārstāvis pat nopriecājās, ka atgriežas kāds no “vecajiem bukiem”, kam jau ir pieredze šajā jomā, bet… līdz brīdim, kamēr bija jāsaņem izziņa no psihiatra, kas apliecina derīgumu dienestam.
Pierakstījos izziņas saņemšanai Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Pienākot noteiktajai dienai, devos pie psihiatra pēc nepieciešamās izziņas pārliecībā, ka esmu taču vesels, medikamentus nelietoju jau labu laiku, jūtos lieliski un esmu gatavs stāties Tēvzemes sardzē. Todien mani pieņēma psihiatre, kuru redzēju pirmo reizi mūžā. Ārste uzdeva dažus tipiskus jautājumus par motivāciju stāties dienestā, pašsajūtu utt., un sarunas beigās, neko neminot, izsniedza izziņu ar ierakstu, ka man esot “medicīniskas kontrindikācijas” dienestam.
Ne izziņā, ne mutiski man nekas netika paskaidrots. Kad sāku precizēt, kādēļ tā un kas man darāms, lai saņemtu vēlamo izziņu, ārste manāmi sāka pīties savos skaidrojumos, sākot ar to, ka dienēt nevarēšu vispār, līdz tam, ka esot jāpagaida vēl kādi pieci gadi.
Kad sāku precizēt, kur, kas, kāds konsīlijs man jāiziet, lai saņemtu vēlamo rezultātu vai konkretizētu atteikuma pamatu, ārste lika saprast, ka, turpinot sarunu ar viņu, varētu tikt apšaubītas arī manas spējas vadīt automašīnu.
Saruna notika mierīgā, nepiespiestā gaisotnē, taču ārste manāmi nervozēja, jo bija redzams, ka pati nezināja, kāda ir procedūra, lai viņas atzinumu varētu atcelt, balstoties uz kādu padziļinātāku un objektīvāku ekspertīzi – ārstu konsīliju vai tamlīdzīgi. Kā vienīgais “arguments” no ārstes puses bija, ka līdz šim esmu vērsies pēc palīdzības pie psihiatra un esmu iekļauts reģistrā. Viņa vienkārši gribēja, lai eju projām. Tāds, lūk tas Hipokrāta zvērests un ārsta “vēlme” palīdzēt cilvēkiem, vismaz viešot skaidrību par pašas pieņemtā lēmuma pamatotību un turpmākajām iespējām un darbībām situācijas izprašanas un risināšanas sakarā.
Izpētot jau iepriekš stāstā pieminētos Ministru kabineta noteikumus un citus saistītos dokumentus, skaidru atbildi par to, kā varu “kļūt vesels”, reabilitēts, tikt izvērtēts vai vismaz saprast pamatojumu šādam atteikumam, neguvu. Tāpat arī Veselības inspekcija savā rakstveida atbildē man nesniedza skaidrību, kā man rīkoties, lai mans psihiskais stāvoklis tiktu izvērtēts fundamentāli, aizbildinoties, ka inspekcijas kompetencē ir tikai ārstniecības pakalpojumu kvalitātes kontrole. Savukārt bēdīgi slavenais Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs savā rakstveida atbildē vien informēja mani, ka man esot tiesības izvēlēties arī citu ārstniecības pakalpojuma sniedzēju. Viss! Nekādas konkrētības tieši par iesniedzēja veselības stāvokļa izvērtēšanas iespējām un to, kāds tad šobrīd tas ir ārsta skatījumā.
Tā nu nezinu, vai esmu vesels vai tomēr slims, un, ja slims, tad kas man darāms, lai ārstētos. Šķietami tas ir liels “valsts noslēpums”, gluži tāpat kā tiesiskais regulējums, kas nesniedz skaidru atbildi, kā pārbaudīt savu veselības stāvokli un saņemt par to objektīvu un pamatotu slēdzienu.”
Šajā kontekstā LA.LV gan neizdevās sazināties ar VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Ambulatorā centra ar stacionāru “Pārdaugava” vadītāju un Veselības ministrijas galveno speciālistu psihiatrijā Elmāru Tēraudu, taču interesanti ieskatīties viņa viedoklī LVportals.lv.
Citāts no šī raksta: “Man ir “prieks”, ka Latvija ir tikpat bagāta ar cilvēkresursiem kā Ķīna, Indija vai Krievija, ka var atļauties šķiesties ar tiem “pa labi un pa kreisi”, īpaši neiedziļinoties katrā konkrētajā situācijā, bet visam pieejot “pēc šablona”, kā arī pārņem ticība un lepnums ik reizi, kad kāds piemin, ka Latvijas Republika ir tiesiska un demokrātiska, ievērojot arī cilvēktiesības, kas sevī ietver arī katra konkrēta cilvēka tiesību ierobežojuma gadījumā sagaidīt šāda lēmuma pamatotību, objektivitāti un izvērtējumu pēc būtības. Manuprāt, pie šādas attieksmes nav ko brīnīties, kāpēc aktīvākā un darbspējīgākā iedzīvotāju grupa labprātāk izvēlas dzīvi ārvalstīs, nevis tiesiskuma un demokrātijas mekā – Latvijā.”
Ja arī Tev “kabatā” kāds stāsts par medicīnu vai jebkuru tēmu, ar ko esi gatavs padalīties ar citiem, raksti uz e-pastu [email protected]!
Šonedēļ plašāka diskusija par šo tēmu notika arī TV24 raidījumā “Dr.Apinis”. Pilnu raidījumu iespējams noskatīties šeit:
