“Tā vieta dienasgrāmatā, kur ierunājos par nāvi, ir ļoti atklāta.” Intervija ar Zani Daudziņu 11
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat grāmatnīcās nonākusi un daudzu jau kāri lasīta runas pedagoģes Kultūras akadēmijā un aktrises Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata” ar ierakstiem 2020. gada garumā.
Zane, kāda ir jūsu “Dienasgrāmatas” pēcgarša, pirmās atskaņas?
Z. Daudziņa: Droši vien kāds ir vīlies, kādam varbūt nepatīk, bet tās ziņas līdz manām ausīm nav nonākušas.
Mani regulāri uzmeklē gan telefoniski, gan visādi citādi atrod arī pavisam sveši cilvēki un raksta man ļoti mīļas, ārkārtīgi spārnojošas vēstules. Katru rītu saņemu pa vienai, divām, dienas laikā pienāk vēl.
Tas nozīmē, ka grāmatu lasa!
Nupat šorīt vēstulīte: “Izlasīju jūsu “Dienasgrāmatu”! Paldies par Vima Hofa elpošanas vingrinājumiem, pēc stāsta ar jūsu ik rīta pieredzi mana fizioterapeite ierādīja, kā tas darāms.
Un šorīt veikalā, kafiju pērkot, nejauša satikšanās un labrīta vēlējumi Andrim Keišam ar sajūtu nevis kā iemīļotam aktierim, bet draugam ar paralēlu atmiņu par trako salūtu un dzimšanas dienas sveicienu Vilim.
Ar plašu smaidu sejā pelēkajā rītā, kas vairs nemaz nešķiet tik rudenīgs, Kristīne.”
Te nu jālūdz jūs atvērt konkrēto “Dienasgrāmatas” lappusi…
Manam vīram [JRT aktieris Vilis Daudziņš] nepatīk svinēt svētkus, man atkal gluži pretēji. Taču līdz pēdējam brīdim nevarēju noticēt, ka arī uz savu piecdesmito dzimšanas dienu Vilis neko, neko, neko negrib. Un tad Kaspars Znotiņš sarīkoja laivu braucienu pa upi. 8. novembrī, svētdienā, nākamajā dienā pēc Viļa dzimšanas dienas.
Mēs jau sešpadsmit gadus kopā ar Znotiņiem braucam ar laivām. Te pēkšņi, ieairējot Braslas ūdenskrātuvē, pelēkā, miglainā rītā debesīs atskan drausmīgs troksnis un pēc sīkiem sprakšķiem un krāsainiem pušķiem gaisā var saprast – salūts. Kas te notiek?
Pretējā krastā iepriekšējā dienā svinējuši, palikusi pāri viena kaste ar raķetēm, nu šauj gaisā. Tad pēc balss pazīstu, ka “svinētājs” nav kāds svešs čalis, bet Andris Keišs.
– tā bijusi Gundara Āboliņa ideja – kolēģi speciāli svētdienas rītā agri cēlušies, braukuši šurp, nolikuši kasti ar raķetēm, gaida mūs un šauj salūtu Vilim dzimšanas dienā. Mums bija līdzi kūkas, viņiem šampanietis… Fantastiski sirsnīgi!
“Dienasgrāmata” man ir ļoti neparasta pieredze. Joprojām jūtos mazliet kā sapnī, līdz galam vēl neesmu sapratusi, ko esmu izdarījusi. Tuvākie saka, tā esot ļoti drosmīga atkailināšanās. Viņi brīnās par drosmi rakstīt tik personiski.
Ne katrs uzdrīkstētos dalīties tādā izjūtā kā, piemēram, “tikko sašķobās veselība, tā galvā sarosās visdrūmākie scenāriji”…
Bet man tas liekas tik pašsaprotami! Aktieris jau arī visu laiku iztēlojas, kā jūtas citi cilvēki, prāto, spriež caur savu ādu un sevi. Varu iztēloties, ka pilnīgi ikvienam tādas domas šaujas prātā, turklāt regulāri (iesmejas).
Tāpēc man liekas, tas nav nekas tāds, no kā būtu jākautrējas, jo gluži vienkārši tādi mēs esam – par savu veselību un dzīvību dreboši. Esmu atskārtusi, ka cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr viņā nerimst dzīves dziņa.
Brīdī, kad sāc padoties vai sāk kļūt garlaicīgi, apnīk dzīvot un vairs nav zinātkāres, ziņkāres un intereses ne par ko, tieši tad dzīves pulkstenis daudz straujāk sāk tecēt caur pirkstiem.
Taču skaidrs, ka kaut kad mēs visi aiziesim. Tā vieta dienasgrāmatā, kur ierunājos par nāvi, ir ļoti atklāta. Kad kļuva skaidrs, ka grāmatu publicēs, es to parādīju savai mammai, mūsu Semmei, kā mēs sakām. Viņa izlasīja un neko neiebilda.
Priecājos, ka ģimenē esam cits citam tik svarīgi, mīļi, lai nepārprastu arī šo, lai to uztvertu normāli. Man arī prieks, ka neviens no manējiem neuztver manis rakstīto “Dienasgrāmatu” kā nodevību, jo esmu atvērusi durvis uz mūsu ģimeni.
Galu galā tie ir tikai burti grāmatā, tā nav mūsu dzīve. Nav tā, ka es būtu ielaidusi kādu svešinieku mūsu mājās fotografēt vai filmēt.
Jūsu “Dienasgrāmata” sākas ar ierakstu 2019. gada 31. decembrī. Kas lika piesēsties pie galda un sākt rakstīt?
Ļoti merkantila nepieciešamība piespiest sevi formulēt domu uz papīra, strauji, bez svītrojumiem. Biju paņēmusi akadēmisko atvaļinājumu promocijas darbam, vēl nenojaušot par pandēmijas uzliesmojumu.
Tā kā esmu no rakstītājām, kuras nekad nav mierā ar to, kas tapis, un visu laiku labo, man vajadzēja mobilizēties dinamiskākam, pašpaļāvīgākam domu procesam.
Nospriedu, ka to varu veicināt, rakstot par jebko, kas notiek apkārt un riņķī. Starp citu, 2010. gadā mākslinieku grupas seminārā Dānijā mums stāstīja par tādu metodi – desmit minūtes rakstot par jebko, mūsu zemapziņa atklāj savu ārkārtīgo bagātību.
Tajā ir visādi uzslāņojumi, un, ja piespied sevi tos formulēt, uzej visinteresantākās atskārsmes.
Bet par grāmatu mana “dienasgrāmata” tapa brīdī, kad izdomāju to publicēt un pirmais lasītājs bija Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. “Dienasgrāmata” tapa ar lielu baudu, mierīgos pašapceres brīžos, tik viegli kā elpojot.
Tajā jūs paverat arī Latvijas smalko aprindu vidi. Ko Māris Gailis teiktu savā simt gadu jubilejā, kā pie Gundara Āboliņa viņa sešdesmit gadu svinībās iebrāžas Patmalniece, Egīls ar akordeonu un Sipeniece&Co… “Liriska” esot Borisa Frumina atrasts mīļvārdiņš. Būs, kas uzreiz atcerēsies šī vīra iestudētās izrādes Latvijas teātros, bet citam derētu paskaidrojums, ka minētais ir režisors no Krievijas.
Bet es jau teicu, ka rakstīju sev! Kad tajā decembra agrajā rītā sāku rakstīt “Dienasgrāmatu”, man pat aizdomu nebija, ka kādu varētu interesēt mana pašrefleksija.
Manā drosmē publicēties vainojams arī Latvijas Radio, kurā pandēmijas uzvirmojumā atskanēja frāze, ka varbūt ir vērts rakstīt dienasgrāmatas.
Pēc tam tās nodot tautas gara mantu krātuvei, un varbūt pēc gadiem varētu būt interesanti izlasīt, kā kurš vadījis šo laiku un kādām acīm to redzējis. Uzplaiksnīja pārdroša doma, nez vai kādu varētu interesēt mana “kladīte”?
Ik pa laikam atgaiņāju domu par publicēšanu, saprotot, ka tad mēģināšu izlikties labāka, citādāka nekā esmu. Nevaru roku likt uz sirds un teikt, ka nu esmu izrakstījusi visus savus dvēseles sārņus un kaut kādas slepenās stīgas izvilkusi uz āru, noteikti, ka ne.
Esmu rakstījusi, zemapzinīgi domājot, ka varbūt kāds – piemēram, bērnu bērni, uzies šo manu burtnīciņu. Man nebija nekāda mērķa ielīst sev dvēselē par katru cenu. Man gribējās fiksēt mirkli.
Bet, pateicoties sociālajam, politiskajam un pavisam neparastajam fonam, sanākusi sava veida laikmeta liecība.
Tā patiesi nejauši sanācis.
Fakts par teātra kritiķes Silvijas Radzobes aiziešanu, jūsu radinieces bēres divu metru attālumā…
Jā, man bija interesanti palūkoties uz 2020. gadu caur manu vēdlodziņu, kā es to laiku vadīju, ko pieredzēju, un būtu ārkārtīgi interesanti izlasīt jebkura cita līdzcilvēka piezīmes. Varu iedomāties, ka katra redzējums ir kardināli atšķirīgs un ļoti, ļoti subjektīvs.
“Dienasgrāmatā” minēti notikumi, kas nu jau pagātnē, kā, piemēram, Vilim “Zalkša līgavas” pirmizrāde, kas nu jau notikusi. Bet frāze “Valērija (seriālā “Nemīlētie”) veidojas kā Helēna numur divi” (populārajā seriālā “Ugunsgrēks”) mudina pavaicāt, vai jums nav radusies vēlēšanās izmantot kādu citu, dziļāku sava talanta šķautni, ne tikai to grotesko, komisko, ko tā iecienījuši režisori.
Skaidrs, ka gribējies! Ja būs lemts, piepildīsies… Bet teātrī, ja pati neesi arī pašpietiekama režisore – un es tāda neesmu, pat ja šo to ar studentiem esmu režisējusi un to darījusi arī bērnu teātrī radio –, kā aktrise esmu ļoti atkarīga no režisora.
Un jā, lielākoties viņi vienmēr izmantojuši manu hiperaktīvo, košo talanta pusi. Es tur neko nevaru pārmest. Taču man ir laimējies dažkārt dzīvē piedalīties dzejas uzvedumos.
Esmu iejutusies, piemēram, Ludmilas Azarovas tēlā. Režisore bija Rēzija Kalniņa, un man bija divi dažādi Ojāri Vācieši partnerībā – Liepājā Gatis Maliks, bet Rīgā Kārlis Rūtentāls, Radio kora dziedātājs. Uzvedumā bija daudz jādzied, bija sacerētas krievu romances ar Ludmilas Azarovas vārdiem. Ļoti skaists notikums.
Nav bijis laika vai arī pašpaļāvības trūkums bremzējis mesties ar pilnu joni tajā, lai pati ierosinātu kādu nopietnu projektu…
“Dienasgrāmatā” lasāms, ka filmējaties komēdijā “Mazās nāves”.
Tūlīt novembrī filmas režisors Andrejs Ēķis bija iecerējis pirmizrādi, kuras datumu šobrīd vēl nevar zināt. Filmas galīgais nosaukums tagad ir “Tabu”. Mēs tur esam pieci pāri.
Mana varone ir skolotāja, viņas ģimene ir ikdienas garlaicībā ieslīgusi, manu vīru filmā spēlē Kaspars Gods. Abus skārusi attiecību rutīna. Sieviete ļoti vēlas bērnu, bet viņa nav. Un filmas laikā sākas pavērsiens…
Atklājat, ka ikdienā ceļaties piecos no rīta, tad glāze citronūdens, elpošanas vingrinājumi, krūze zaļās tējas, skrējiens uz dīķi… Tādam ritmam vajag gribasspēku. No kurienes tas jūsos?
No Viļa Daudziņa! Esmu ļoti slinka persona un, raugoties, cik ļoti nopietni Vilis veido savas lomas, cik daudz strādā, cik cītīgi urbjas tekstos, meklē, sacer dialogus, kā rokas pa grāmatām, cik daudz laika patērē pašattīstībai un pašizpausmei, nav viegli būt blakus un intelektuāli nedarīt neko, radoši izpaužoties, vien cepot pīrādziņus virtuvē un spodrinot māju.
Vilis ir trakoti priecīgs par manas grāmatiņas panākumiem, līksmo gandrīz vairāk nekā par savām uzvarām. Redzu, viņu iedvesmo mans raibais izstrādājums košos vākos.
Kā vāka krāsainais zīmējums, tā grāmatā redzamie portreti ar zīmuli tapuši ar jūsu roku. Semme, Vilis, Matīss, Elita, Džemma, pašportrets un vēl daži… Kā atklājāt sevī zīmētājas talantu?
Arī tā bija necerēta nejaušība! 2014. gadā Matīsiņš, mans jaunākais dēls, bija iekavējis savus vasaras darbus zīmēšanā. Jutu, man viņa darbiņš kaut kā jāveicina.
Teicu: sēdi man pretī, tu zīmēsi mani, es tevi. Matīsam bija jāuzzīmē cilvēka portrets. Tā mēs laukos, kā modeļi sēdēdami, viens otru zīmējām. Negaidīti pamanīju, ka man uz papīra sanāk kaut kas jēdzīgs. Visa ģimene saskrēja skatīties: nu jā, ir! Atklājums pašai.
Ja tajā gadā jau nebūtu iestājusies doktorantūrā, visticamāk, būtu aiztraukusies uz Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem. Faktiski grāmatā publicēti visi zīmējumi, kas man ir, vairāk arī nav.
“Dienasgrāmatā” atklājat, ka jums dzīvē ir sešas lielas vērtības: mamma, vīrs, divi dēli un divi mājokļi. Vai nav bail no skaudības?
Nē, dzīvoju pašpaļāvībā, ka cilvēki visumā ir labi. Turklāt man šķiet, ka esmu atklājusi arī daudz visādu savu trūkumu un vājību, par ko mani nav ko apskaust.
Arī mans dzīves ritms ir gana saraustīts. Nu kurš gan gribētu celties piecos no rīta! Nu promocijas darbu esmu uzrakstījusi un sevi vairs tā nespīdzinu. Šis 2021. gads ir aizgājis daudz brīvākā ritmā.
Jā, eju uz dīķi, jā, dzeru citronu ūdeni no rītiem, jā, rīvēju seju ar ledus gabaliņiem, bet nu jau dažkārt gadās, ka peldēties dodos divdesmit minūtes pāri desmitiem rītā un nevis ar saullēktu. Bet dienasgrāmatas gada ritms bija ļoti produktīvs.
“Dienasgrāmatas” pieraksti tapuši te Rīgā, te Vallē. Kas ir jūsu Valle?
Mūsu paradīzes priekškambaris. Ja nopietnāk vai racionālāk, mežonīgs aizkakts, kur apkārt ir ļoti daudz mežu un diemžēl ļoti daudz izcirtumu, jo bija labas kokmateriālu cenas.
Privātie meži tiek nežēlīgi izcirsti. Vienā seminārā tiku runājusi ar “Latvijas valsts mežu” darbiniekiem – vai tas ir normāli, kas notiek, vai tikai man subjektīvi šķiet, ka ārprāts? Varbūt tikai manā apkārtnē tik mežonīgi metas cirst? Nē, nē, tā esot.
Mēs ar Vili gan esam nolēmuši, kamēr zobi nebūs jākar vadzī, savam mežam ļausim aizaugt kā Slīteres rezervātam, lai ir mežonīgs un vecs. Trakākais, ko nevaru saprast, ir baismīgais paskats, kādā atstāj cirsmas. Celmi ar asām šķēpelēm, aplauzīti, aizzāģēti koki… Man brīžiem gribējies zvanīt uz kādu iestādi, lai brauc paskatīties, es tikai neesmu zinājusi, kur zvanīt.
Redz, Vilis ir īsts Rīgas puika, es arī esmu dzimusi Rīgā, bet vasaras vadījusi laukos pie vecmāmiņas Skrīveros. Kad mūsu bērni bija mazi, mums nebija lauku vides, kur vadīt vasaras, un mēs tādu apzinīgi sākām meklēt.
Un tad atradām mājvietu, kur dzīvojamā ēka bija nodegusi, bet saglabājusies aka, kūts, pagrabs un veci, veci koki visapkārt. Par “Sapņu komandas”, “Neprāta cenas”, “Rīgas sargu” un vēl dažu citu filmu un seriālu honorāriem palēnām četros gados varējām uzbūvēt nelielu vasaras mājiņu, kas nu pārtapusi par mūsu pandēmijas laiku mājām.
“Dienasgrāmata”, kura atspoguļo 2020. gadu, šķiet kā sena vēsture tajos ierakstos, kur pieminat ar kovidu saslimušo skaitu. Divi simti dienā vēl pirms gada likās milzīgs cipars, nupat ir desmit reizes vairāk. Kā vērtējat valdības ierēdņu toni sarunā ar sabiedrību par potēšanās nepieciešamību? Ja vara būtu bijusi atklātāka un godīgāk atzinusies arī vīrusa dabas neprognozējamībā, varbūt cilvēki būtu potējušies atsaucīgāk?
Es nebāztu visus politiķus un ierēdņus vienā maisā. Premjers Krišjānis Kariņš, kuru šobrīd sit un mērcē, un visādi gāna un lamā, man personiski šķiet ļoti simpātisks, ņemot vērā viņa inteliģenci un toleranci.
Varbūt vienīgi pārlieku pielaidīgs šim sarežģītajam laikam, varbūt tam būtu piestāvējusi krampīgāka un drastiskāka roka. Valdības komplekts gan ir neapskaužami sarežģīts, nesamierināmas nometnes kopā saliktas, liekas, ļoti grūti viņiem ir. Šobrīd ļoti neapskaužamā peļķē visi sēžam.
Vai “Dienasgrāmatai” būs turpinājums?
Bet – paliks manā atvilktnē. Ne tāpēc, ka rakstītu ko nepiedienīgu vai slēpjamu, bet man šķiet, ka tas etaps noiets. Nav jau nekāds Harijs Poters.
Vienreiz esmu iznākusi no skapja, kā smejies, izlēkusi ar izpletni, nu jāiet tālāk. Kad mazināsies ierobežojumi, turpināšu spēlēt savu “Sievieti kā konfekti”.
Režisors Edmunds Freibergs mani iesaistījis raidlugā Latvijas Radioteātrī, tur atkal esmu tāds interesants sievišķis, kārtējais kolorītais tēls.
Gribētos publicēt pētījumu par latviešu aktieru runu 21. gadsimtā. Būtu interesanti gan nozares profesionāļiem, gan kaislīgākiem teātra mīļotājiem.
Un vēl vēlos uzrakstīt grāmatiņu, tādu praktisku metodisku publikāciju par runas mākslu, lai to varētu apgūt ikviens interesents arī bez pedagoga.
