Dienas un nedienas Zviedrijā 0
Igoru Dzilnu daudzi Latvijas spiningotāji pazīst kā zvērinātu foreļu makšķernieku. Igors skaistās, sportiskās zivis ķer un atlaiž, lomā paturot kādu savainotu vai kroplīgu radījumu.
– Kas tevi piesaista foreļu copei un kāds ir tavs makšķernieka stāžs?
– Foreļu copei esmu nodevies jau vairāk nekā 30 gadus. Šīs zivis man vienmēr ir bijušas īpašas. Daudzu gadu laikā ir radušās vairākas atziņas, un tās nav iepriecinošas. Latvijā man zudis ir “pirmatklājēja” prieks. Tāpat vairs neloloju cerības uz lielu trofejzivi. Īstenībā foreļu maksķerēšanā pie mums mani vairs ne ar ko nevar izbrīnīt. Vēl kaut cik adrenalīna devu gūstu sporta makšķerēšanā. Latvijā noķert foreli trīs, četrus un vairāk kilogramus smagu jau ir neiespējami. Tāpēc nācās meklēt tālākas “medību takas”, un tādas ir Skandināvijā. Tā ir sanācis, ka mans draugs un foreļu makšķernieks Lauris Fridrihsons jau vairākus gadus dzīvo un strādā Zviedrijas Lapzemē. Arī šogad devos pie viņa ciemos lielās foreles meklējumos.
– Kā šogad veicās copes braucienā?
– Mēs bijām četru cilvēku kompānija: es, Māris Rublāns un mūsu otrās pusītes – Iveta un Anete. Varbūt viss neizdevās, kā bijām cerējuši, tomēr piedzīvojumi bija. Par tiem pastāstīšu. Vispirms jau par ekipējumu un kā sagatavoties lielo foreļu ķeršanai. Tajā laikā, kamēr mēs makšķerējām, ieradās arī otra makšķernieku kompānija no Latvijas: Ervīns, Ivo, Kaspars un Jānis. Ar Ervīnu un Ivo es jau biju pazīstams – viņi startē Latvijas čempionātā spiningošanā no krasta. Jau pirmajā dienā Ervīnam paņēma liela forele – starp trīs un četri kilo. Diemžēl zivs paspruka. Neizturēja fluorkarbona pavadas mezgls. Kā atzina pats makšķernieks, tik lielai zivij nebija gatavs. Visi sapratām, ka zaudēta brauciena lielākā zivs.
– Kas jādara, lai trofejnieci nezaudētu?
– Šeit sīkumu nav. Arī labi rīki negarantē visu zivju izvilkšanu, bet procentuāli samazina sāpīgu vilšanos skaitu. Spiningam jābūt gana jaudīgam, bet nevajag pārspīlēt. Viegla – vidēja, vidēja testa robežās 4–18 g, 7–24 g. Šis ir mānekļu svara diapazons. Kātam jābūt ātram (fast) vai ļoti ātram (extra fast). Garums – no 2,05 līdz 2,50 m. Es brauciena laikā izmantoju “Major Craft Restive” spiningus – viens 6 – 21 g, 2,06 m lielajām zivīm, otrs 5 – 15 g, 2,44 m copei pāliju mežezeros, džigošanas tehnikā. Spolēm jābūt gana uzticamām. Es makšķerēju tikai ar “Daiwa” ražojumiem. Viena “Certate” spēka spole – 2500 izmērs ar 3000 spoles mehāniku. Tas lielai zivij. Otra GS-8 2500 ar mazāku jaudu. Auklas izmantoju 1 – 1,2 pēc japāņu klasifikācijas (pītās) un fluorkarbona pavadas ar diametru 0,3 – 0,32 mm. Sakabītes “Owner”. Visiem mānekļiem nomainīti āķi uz “Owner” 10. numura, no biezās tērauda stieples. Visi mezgli jāsien ar lielu rūpību, jābūt pārliecinātam, ka spiningošanas rīkam nav vājo posmu un cīņā ar Lielo viss būs atkarīgs tikai no paša iemaņām. Zviedrijas upes ir kā nosētas ar šķeltiem akmeņiem, klinšu radzēm. Liela zivs bieži mēdz aizmesties aiz tiem. Ja nav fluorkarbona pavadas, tad izvilkt ir nereāli. Pītene pret asajām malām plīst kā sapuvis diegs. Zivis var trāpīties lielas, jo vasaras otrajā pusē sākas migrācija – no lielajiem ezeriem zivis dodas iekšā upēs meklēt nārsta vietas. Tad arī ir iespēja tikt pie savas rekordforeles.
– Vai bez copes gadījās arī kādi citi piedzīvojumi?
– Mūsu pirmā ceļojuma diena sākās ar to, ka nejauši palīdzēju Mārim noslīcināt telefonu. Viņš filmēja, kā es cīnos ar foreli. Es, to neredzot, ar kātu uzsitu pa roku, un telefons iekrita upē. Pēc neilgām pārdomām Māris nolēma nirt tam pakaļ. Viegli pateikt, kā izdarīt? Ledus aukstās kalnu upes straujais plūdums viņu neatturēja. Telefonu izzvejojām, un šķita, ka šis būs vienīgais piedzīvojums. Te nu bija! Trešajā dienā, braucot pa kalnu ceļu, uzsitām mašīnas karteri. Tagad sākās īstie piedzīvojumi! Cik tas prasīja nervu, laika un naudas, grūti izstāstīt. Mašīnas remonts sanāca ļoti dārgi. Minēšu tikai vienu skaitli. Viena darba stunda servisā maksā 100 eiro! Kur nu vēl evakuators, detaļas utt. Tā ka, ja braucat ar saviem spēkratiem, lūdzu, tos apdrošiniet! Sakarā ar kavēšanos remonta dēļ dabūjām pārcelt prāmja biļetes. Arī pēdējā diena atnesa pārsteigumu. Laura mājās palika maks. Labi, ka pases neaizmirsām. Tomēr visas šīs ķibeles nespēja izjaukt mūsu kompānijas labo gaisotni. Mēs makšķerējām, meitenes lasīja ogas, sēnes. Baudījām skaisto ziemeļu dabu! Es vienā dienā tiku laipni uzaicināts līdzi otrai kompānijai uz copi kalnos. Fantastisks skaistums! Tīrs, dzidrs kalnu upītes tecējums, pasakainas krāsas foreles. Kalnos sniegs, ziemeļbrieži, ļepato zaķi, gar ceļmalām izcirtumos uz mums rāmi noraugās neiztrūkstošie Zviedrijas aļņi. Sajūtas neaprakstāmas! Tikmēr Māris, gaidot, kad saremontēs mašīnu, izcopējās piemājas upē. Daudz skaistu alatu, divu lielo foreļu ņēmieni. Diemžēl paspruka. Vēl bija maksķerēšana mežezeros. Tajos arī ir tīrs, caurspīdīgs ūdens. Iemet mānekli un, kamēr gaidi, kad tas nogrims, ar otru sauju met mutē mellenes un brūklenes. Kur vēl tā var!?
Liels paldies Laurim un viņa sieviņai Ilzei par mūsu uzņemšanu. Ceru, ka nākamgad noteikti atgriezīsimies pēc jaunas adrenalīna devas, kura lieliski palīdz izturēt garos un tumšos ziemas mēnešus.
