“Paralēles ar Ukrainu nevilktu, lai gan saprotu, ka šajā trauksmainajā laikā visādas domas lien galvā.” Dienas saruna ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču 128
Valsts drošība, ar to saistītie jautājumi. Sabiedrības jautājumi, amatpersonu rīcība un lēmumi – kā to visu vērtē mūsu prezidents? Saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Velta Puriņa: Jums vakar bija vizīte Ādažu militārajā poligonā. Kādi ir paši galvenie secinājumi?
Edgars Rinkēvičs: Tas bija apmeklējums gan Ādažu militārajā bāzē, gan es apmeklēju arī Ādažu pašvaldību, arī uzņēmumu “Rūdolfs” un arī vēl Carnikavā paviesojos pie nēģu cepēja, tā kā tas bija tāds plašāks brauciens.
Kas attiecas uz militārās bāzes apmeklējumu, tas bija sen plānots un tam bija divi mērķi. Pirmais, pārliecināties par to, kā attīstās viena no mūsu svarīgākajām bruņoto spēku bāzēm. Ņemot vērā to, ka man savulaik bija saistība ar Aizsardzības ministriju, un es labi atceros, kādā stāvoklī tā bija 90. gados, jāsaka, ka attīstība un uzlabojumi ir vienkārši kosmiski.
Otra lieta, man bija iespēja arī apmeklēt Valsts aizsardzības dienesta pirmā iesaukuma puišus, mazliet ar viņiem parunāties. Jāsaka, ka tie, kas kādreiz kaut ko vaimanā par to, ka Latvijā trūkst motivētu, patriotisku jauniešu, tie absolūti kļūdās. Es tiešām redzēju cilvēkus, kuriem ir interese par to, ko viņi dara, kas nenožēlo to, ka viņi ir brīvprātīgi pieteikušies šajā dienestā. Daudzi ir sākuši domāt, vai nepalikt arī profesionālajā dienestā.
Tas bija arī pirmais tāds brauciens, kurā man bija iespēja nedaudz arī pārrunāt ar bruņoto spēku vadību Valsts aizsardzības dienesta, mūsu bruņoto spēku attīstības jautājumus. Un visbeidzot arī uzsvērt, ka mēs esam ļoti pateicīgi mūsu sabiedrotajiem. Es arī apmeklēju NATO spēku štābu, kas ir izvietots Ādažos, arī daudznacionālās divīzijas “Ziemeļi” štābu, tikos ar divīzijas komandieri un vadību. Mēs arī, protams, runājām par to, kādi darbi ir vēl darāmi, lai stiprinātu mūsu valsts aizsardzību šajos nepārāk vienkāršajos ģeopolitiskajos apstākļos.
Vai pie Jums kā Nacionālo bruņoto spēku augstākā vadoņa vērsās ar kādu palīdzības lūgumu atbalstīt kādu ideju vai izteica kādas ierosmes?
Mums bija diezgan laba, interesanta saruna. Protams, ir lietas, kas tiek darītas saistībā ar to, ka Ādažu bāze faktiski ir par mazu visam tam, kas tur notiek, un tādēļ mēs runājām, ka ir nepieciešams maksimāli strauji attīstīt Sēlijas poligonu un bāzi. Neaizmirsīsim, ka mums tuvāko gadu laikā palielināsies mūsu sabiedroto, īpaši kanādiešu, karavīru skaits, un tas ir jāizvieto. Ir nepieciešamas apmācību vietas, poligoni. Tas ir tas, pie kā strādā.
Bija saruna arī ar Valsts aizsardzības dienesta karavīriem par to, kādi varbūt vēl ir papildus motivācijas elementi. Viens arī runāja par to, ka varbūt kompensācijas būtu jāpalielina, ko viņi saņem. Tā kā šādas sarunas man arī bija. Ļoti cilvēcīgas.
Pārejam pie tādas, iespējams, var teikt dramatiskas situācijas. Otrdien terorisma draudu vēstules saņēma vairāk nekā 300 skolas, nākamajā dienā turpinājās šo vēstuļu izsūtīšana uz pirmskolas iestādēm. Jums sekojot līdzi tam, kur Jūs saredzat to pārrāvumu – zvanīt uz policiju, sagaidīt ziņojumu un tikai tad domāt, ko darīt ar bērniem? Kaut kas neštimmē, kā mums skatītājs raksta.
Papildinot to, ko Jūs teicāt, vakar bija ziņas, ka arī Igaunijā kaut kas līdzīgs notiek. Tas man liek domāt, lai arī izmeklēšana vēl turpinās un es negribu sniegt kādu vērtējumu vai komentāru pirms mūsu atbildīgās institūcijas nav nākušas klajā ar savu vērtējumu. Tas man liek domāt, ka tas tomēr nav gluži viens vai divi huligāni. Tas drīzāk izskatās kā daļa no hibrīduzbrukuma – izdarīts diezgan “labā” veidā un laikā no uzbrucēju viedokļa raugoties. Sestdien mēs redzējām, kas notika Izraēlā, teroristu organizācijas “Hamas” uzbrukumi, un tad pāris dienas vēlāk pēkšņi parādās šāda veida satraucoša informācija.
Es ļoti labi saprotu pedagogus, vecākus, kuri ļoti satraucās, kuriem tas tiešām bija ļoti trauksmains brīdis. Šodien man ir paredzēta arī tikšanās ar iekšlietu ministru, kas bija iepriekš ieplānota, bet es ar ministra kungu gribēšu pārrunāt arī šo jautājumu. Jo kas, manuprāt, parāda vienu lietu – kamēr tas ir zvans vienai vai divām skolām, vienam vai diviem veikaliem, varbūt tas algoritms ir skaidrs. Tad, kad mēs redzam šādu masīvu situāciju, tad šeit pilnīgi noteikti ir jāizstrādā algoritms, kādā veidā centralizēti kurš pieņem lēmumu ko darīt, ko nedarīt. Pilnīgi noteikti jāuzlabo sadarbība starp izglītības un iekšlietu sistēmām. Jābūt vienam atbildīgajam, kas pieņem lēmumu – draudu līmenis ir zems vai netiek uzskatīts par būtisku. Šeit es pilnīgi noteikti domāju, ka ir nepieciešams piestrādāt.
Tajā pašā laikā kopumā man tomēr laikam jāvēršas pie mūsu cilvēkiem, pie sabiedrības, atgādinot, ka mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā. Šāda veida provokācijas, incidenti, hibrīduzbrukumi faktiski ir un būs mūsu ikdiena. Mums gan valsts pārvaldē, gan par drošību atbildīgajām institūcijām nemitīgi ir jāpilnveido savas prasmes un spējas, bet mums arī kā sabiedrībai būs jāsaprot, ka kādu laiku šī būs mūsu dzīves realitāte – dažāda veida provokācijas, dažāda veida hibrīduzbrukumi ir iespējami. Maksimālais, ko var darīt, ir uzlabot visu mūsu sadarbību, kā ar to cīnīties. Nav tā, ka vienmēr būs skaidri algoritmi, atbildes, diemžēl tāpēc jau tie ir hibrīduzbrukumi, ka atrod kaut kādu jaunu, netestētu vietu. Bet savukārt valsts drošības iestādēm neapšaubāmi jāmēģina maksimāli paredzēt, kas vēl varētu būt, un maksimāli izstrādāt šos rīcības algoritmus arī citos gadījumos. Tas ir tas, ko mēs esam runājuši gan Nacionālās drošības padomē, gan es zinu, ka arī strādā atbildīgās ministrijas. Par kaut ko ir padomāts, kaut kur mēs atklājam, ka ir kādas lietas, kas ir jāuzlabo. Un šī ir tā lieta, kas ir jāuzlabo.
Vairāki skatītāji arī jautā, vai šis gadījums nav pārāk uztraucošs saistībā ar to, ka Ukrainā mēnesi pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma, tieši izglītības un arī citas valsts iestādes saņēma līdzīgas draudu vēstules…
Bija kaut kāds brīdis, kad pašā Krievijā arī bija tāds vilnis, kad bija diezgan daudz e-pastu un spridzināšanas draudu. Es šobrīd teiktu tā, ka tādas paralēles ar Ukrainu nevilktu, lai gan es saprotu, ka tieši šajā trauksmainajā laikā visādas domas lien galvā. Es domāju, ka ir jāanalizē jebkurš variants un jebkura pieredze. Es tomēr sagaidītu pirmos izmeklēšanas rezultātus, pirmos secinājumus no mūsu iekšlietu un drošības sistēmas, bet tas, ko es teicu par to, ka ir skaidrs, ka tāda centralizēta rīcības algoritma nebija, jo tik daudz vienlaicīgi tādu e-pastu nav bijis, tas ir fakts. Es nedomāju, ka šeit tagad vajadzētu briesmīgi šausmināties par to, kāpēc kaut kas nav bijis. Drīzāk maksimāli ātri ir jāuzlabo sistēma, jānotestē tā. Bet, kā jau es teicu, ir jābūt gataviem, ka vēl diemžēl var būt kaut kāda veida provokācijas, incidenti. Tas ir tas, ko mēs kādreiz definējam par dzīvošanu sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos jeb hibrīdkara apstākļos.
Somijas un Igaunijas gāzesvada bojājuma ietekme uz drošību. Šajā sakarībā jāatceras tas, ko teica viens no NATO galvenajiem. Viņš teica, ja tur izrādīsies, ka pie šī bojājuma jaušama klātesamība no Krievijas, mēs atbildi parādā nepaliksim. Uz ko tas vedina domāt? Kāda varētu būt NATO reakcija?
Es domāju, ka sākotnēji mums tomēr ir jāsaprot, kas tur ir noticis. Es šo incidentu telefoniski pārrunāju gan ar Somijas, gan ar Igaunijas prezidentu. Saprotu, ka ir pietiekami daudz interesantas lietas, ko pētīt, bet pagaidām abas valstis, kuras veic šo izmeklēšanu, vēl nav nākušas klajā ar secinājumiem, tāpēc mazliet tomēr būtu vēl jāsaprot un jānoskaidro daži fakti.
Par NATO reakciju. To neviens jums šobrīd detalizēti neatbildēs. Tas, ka mums faktiski Baltijas jūrā ir bijuši divi incidenti – viens saistībā ar “Nord Sream 2”, tagad otrs ar tā saucamo “Balticconnector” jeb gāzesvadu starp Igauniju un Somiju un arī datu pārraides kabeli – tas, patiesību sakot, parāda, ka ir jāpievērš uzmanība arī kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, tas ir viens.
Otra lieta, es teiktu, ka gadījumā, ja mēs redzam, ka tur ir kaut kāda Krievijas Federācijas iesaiste, neaizmirsīsim, ka… Labi, Zviedrija vēl formāli nav NATO dalībvalsts, ka Baltijas jūra ir NATO jūra, gandrīz, un tad mums būs attiecīgi jāreaģē. Varbūt mums vienkārši jātaisa tā ciet jebkāda veida kuģojumiem, kas tiek veikti no vai uz Krieviju. Bet tas ir jautājums, par ko tālāk spekulēt vai diskutēt šobrīd vēl nav nepieciešams. Šobrīd notiek izmeklēšana, jāsaprot, kas ir noticis. Bet, ja mēs redzēsim, ka ir pamats, tad pilnīgi noteikti, kā es runāju ar Somijas un Igaunijas prezidentiem, tad, protams, mēs aicināsim NATO rīkoties.
Par notikumiem uz Latvijas austrumu robežas ļoti daudz ir runāts un joprojām runāsim. Sabiedrība jau nevis gaida atbildes par to, kā robeža tiks stiprināta, bet gaida konkrētus ziņojumus, cik tālu ir tiks ar darbiem. Vai birokrātija joprojām bremzē robežas celtniecību?
Šim jautājumam es sekoju faktiski no pirmās dienas, es pats esmu bijis uz robežas, mums ir bijušas sarunas ar bijušo iekšlietu ministru Māri Kučinski, gan ar Robežsardzes vadību, gan arī Nacionālās padomes drošības sēdēs, gan arī šodien runāšu ar Kozlovska kungu, mūsu jauno iekšlietu ministru.
Ir trīs lietas. Pirmā lieta – darbi notiek. Uz Latvijas-Baltkrievijas robežas darbi šobrīd notiek. Tā nav, ka nenotiek. Otra lieta, ir uzsākta nepieciešamā darbība, lai nostiprinātu Latvijas-Krievijas robežu. Un trešā lieta, jā, ir pieņemti lēmumi par papildus finansējuma piešķiršanu, par darbu paātrināšanu.
Bet tas, ko es vēlreiz gribu atgādināt. Mums ir ļoti, man liekas, tāds nepareizs priekšstats: viens pats žogs neko īpaši nepalīdz. Žogs, kuram ir sensori, videonovērošana, pievedceļi – tas jau ir labāk. Žogs tikai attur, žogs nekad nevarēs pilnībā novērst mēģinājumus nelegāli, pretlikumīgi šķērsot mūsu valsts robežu. Kas to var izdarīt? To var izdarīt tikai robežsargi. Mums Robežsardzē vajag papildus cilvēkus, ne tādā ziņā, ka mums ir jāpalielina štati, bet ir jāaizpilda iztrūkums. Mums ir jādomā par to, kādā veidā palielināt atalgojumu iekšlietu sistēmā, tas diemžēl ir ļoti, ļoti mazs. Es zinu, ka valdība pie tā strādā. Mums ir kritiska situācija netikai Robežsardzē, arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, Valsts policijā. Protams, ka ar rāvienu uzreiz varbūt visu nevar izdarīt, bet nauda ir iedalīta.
Kā man teica, es vēlreiz pārprasīju, vai ir vēl kaut kādi birokrātiski šķēršļi, kurus vajadzētu novērst – tur ir dažas atsevišķas nianses, ņemot vērā, ka darbi notiek, par to vienojās, ka Saeima skatīs tajā brīdī, kad iekšlietu sistēma nāks ar priekšlikumu, bet nav arī tā, ka darbi nenotiek. Darbiem vajadzētu notikt ātrāk, darbiem vispār vajadzēja būt pabeigtiem daudz ātrāk, bet tas ir pagātnes jautājums. Šobrīd mums vairāk ir jākoncentrējas uz to, lai maksimāli ātri attīstītu pirmo līniju, un otra līnija, par ko mēs esam runājuši ar aizsardzības ministru, arī ar bruņoto spēku vadību, tā nav tikai atturēšana pret migrāciju, tā ir nopietnākas militārās infrastruktūras izveide pie mūsu austrumu robežas gan ar Krieviju, gan ar Baltkrieviju. Tur, protams, vēl tie darbi daļa notiek, daļa vēl ir priekšā.
Tagad mazliet par kaut ko citu – vai Latvijai ir izredzes ierindoties starptautiskajā valstu konkurētspējas saraksta galvgalī? Kā lasām, Valsts prezidents ir izveidojis Valsts konkurētspējas komisiju. Tās galvenais mērķis un būtība? Izcili izgudrojumi top, bet gribas kaut ko vairāk…
Jā, ir, bet tikai tad, ja mēs visi sapratīsim, ka tas ir mūsu mērķis. Ja mēs visi sapratīsim, ka ir jāinvestē izglītībā, zinātnē. Es esmu definējis par savām trim prioritātēm drošību, jauniešus un izglītību un trešais ir konkurētspēja.
Tas, ko mēs bieži vien redzam, ka mums tiešām, kā jau jūs teicāt, ir ļoti labi zinātnieki, mums, patiesību sakot, ir arī uzņēmumi, ar ko lepoties, bet dažreiz šī sazobe pietrūkst, dažreiz atkal šī birokrātija traucē. Valsts konkurētspējas komisija izveides mērķis ir sapulcināt tos aktīvākos prātus no dažādām nozarēm – no zinātnes, no izglītības sistēmas un arī no uzņēmējdarbības – bet nenāk klāt ar milzīgām vīzijām. Mums ir tik daudz vīzijas, plāni un stratēģijas sarakstītas, ka tur pietiktu vienai ziemai iekuram kamīnam, bet drīzāk identificēt konkrētas lietas, kuras novēršot vai uzlabojot, ieteiktu vai nu valdībai, vai nu likumdošanas iniciatīvas Saeimai. Un ar tādiem konkrētiem soļiem šo konkurētspēju veicināt.
Bet vēlreiz – ne prezidents, ne kāda atsevišķa ministrija vai valdība viena pati to izdarīt nevar. Ja mēs visi vienojamies, ka mēs gribam kaut ko darīt, līdzīgi kā mēs vienmēr esam bijuši sajūsmā par mūsu hokejistiem, par mūsu basketbolistiem, par mūsu māksliniekiem, tad izvirzām vienu divus mērķus un ejam uz to.
Kad valdību veidoja, es teicu, ka mums vajadzētu līdz 2030. gadam sasniegt Eiropas Savienības vidējo līmeni, lielākā daļa vaimanāja par to, ka tas nav iespējams, nevis diskutēja par to, kā to izdarīt. Tā ir mūsu problēma: mēs esam par daudz kritiski, par maz radoši un par daudz mums liekas, ka pateikt kaut ko, ko nevar izdarīt, tas ir, kā lai saka, ļoti moderni un liecina par augstu gudrību un intelektu. Taisni otrādi – padomāt, kā to izdarīt, būtu tas uz ko es mudinātu mūs visus.
