Vai tiešām pirms deportācijām neviens iepriekš nevarēja cilvēkus pabrīdināt? – Saruna par 14. jūnija deportācijām 108
Divi datumi Latvijas vēsturē – abi jūnijā. 1941. gada 14. jūnijs – pirmā Latvijas iedzīvotāju deportācija, gadu iepriekš, 1940. gada 17. jūnijā Padomju savienība okupē Latviju. Šo notikumu sekas, politiskā nozīme, starptautiskais tvērums. Par to TV24 raidījumā “Dienas personība” saruna ar Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāru, vēstures doktoru Ritvaru Jansonu un vēsturnieci Inesi Dreimani.
Velta Puriņa: Runājot par deportācijām, cilvēkiem bieži vien īsti nav skaidrs, vai tiešām Latvijā neviens iepriekš to nezināja un nevarēja pabrīdināt cilvēkus? Kāds ir vēsturiskais fons tam, kā tas notika? Kāpēc tam bija jānotiek tieši 14. jūnijā?
Inese Dreimane: Čeka pēc Latvijas okupācijas 1940.-1941. gadā saprata, ka ar regulāriem plānveida arestiem viņi var netikt galā ar to, ko viņi dēvēja par cilvēkiem, kuri nav apmierināti ar padomju varu, tātad – par padomju varas un iekārtas ienaidniekiem. Īpaši jāņem vērā, ka 1941. gadā, kad lielākajai sabiedrības daļai bija skaidrs, kas īsti ir noticis un kā tas turpinās, sāka pamazām veidoties pretošanās grupas.
Ritvars Jansons: Nevardarbīgas, neorganizētas, ļoti vāji konspirētas, ar biedru sarakstiem un plašu tīklu.
Inese Dreimane: Arestējot vienu, divus, trīs vai desmit cilvēkus un izspiežot no viņiem informāciju, čekai radās nelabas aizdomas, ka šī pretošanās varētu iet plašumā. Līdz ar to tika nolemts veikt vienreizēju, masveidīgu akciju, kuras rezultātā būtu maksimāli neitralizēti visi tie, kas komunistiskā režīma represīvo iestāžu izpratnē varētu būt pret režīmu. Tika izstrādātas kategorijas, kurām cilvēkam ir jāatbilst, lai viņš nonāktu deportējamo sarakstā, jo pilnīgi nepareizs ir apgalvojums, ka vienkārši gāja pa ielu un grāba ciet pirmo, kurš pagadījās. Tās ir muļķības. Deportāciju saraksti tapa šeit uz vietas čekā, bet čeka, protams, izmanto dokumentus, kas nav viņas sastādīti, bet kuri viņai vairāk vai mazāk ir labi pieejami. Latvija bija labi un kvalitatīvi attīstīta valsts, čekas rīcībā pēc okupācijas nonāca visi nepieciešamie dokumenti – aizsargu saraksti, policijas dokumentācija – viss.
Ritvars Jansons: Respektīvi, okupācijas varas iekšlietu sistēma kontrolēja arī arhīvus. Varēja paņemt Latvijas Republikas dokumentāciju, varēja atrast iedzīvotājus, kuri bija politiski aktīvi, sabiedriski aktīvi ar mantisko stāvokli, kas būtu apzīmējami kā Latvijas elite. Ņemot vērā to, ka Latvija bija Padomju savienības toreizējā Rietumu teritorija, mēs vēl nezinām, bet varbūt nākošā paaudze dabūs tos Krievijas dokumentus, kas apliecinās faktu, ka Padomju savienība jau tobrīd gatavojās karam, un vēl nav zināms, vai aizsardzības, vai uzbrukuma karam. Ir arī hipotēze, ka Padomju savienība taisījās iebrukt Rietumu teritorijās. Līdz ar to Latvijas teritorijai, Baltijā, arī okupētajā Moldovā un Rietumukrainā vajadzēja būt drošai, tīrai no cilvēkiem, kas varētu pretoties, un šeit varētu veikt sovjetizāciju pēc Maskavas ģīmja un parauga. Tā bija ļoti slēpta operācija. Kāpēc nenāca šī informācija, lai cilvēki varētu bēgt un tamlīdzīgi? Okupācijas režīma drošības iestādes Latvijā ļoti konspirēja, slēpa šo informāciju, ka vispār šī izvešana būs. Ja informācija arī bija toreizējās komunistiskās partijas centrālkomitejas vietējiem, tad viņa varēja būt nekonkrēta. Protams, neviens arī partijas darbiniekiem nestāstītu visas nianses par deportācijas norisi, jo tad vienkārši šī operācija nebūtu iespējama.
Inese Dreimane: Tā brīža Rīgas pilsētas centra rajona komjaunatnes sekretārs Eduards Berklāvs 1941. gada maija beigās saņēma rīkojumu no partijas komitejas – iesniegt sarakstu ar aktīvākajiem sava rajona komjauniešiem, kuri varētu tikt izmantoti valdības speciāla uzdevuma veikšanai. Kas tas bija par valdības uzdevumu, tas, protams, šajā rīkojumā nebija norādīts.
Velta Puriņa: Bet vai vēsturniekiem ir nojauta?
Ritvars Jansons: Ar šī brīža domāšanu, jā. Tā laika cilvēki domāja pilnīgi citādāk. Es pieņemu, ka pat partijas funkcionāri domāja citādāk – jā, ir šī šķiru cīņa, bet diez vai viņi iedomājās šādu deportāciju uz Sibīriju, nemaz nerunājot par vietējo iedzīvotāju, kurš jūtas absolūti miermīlīgs, nevienam nekaitīgs.
Velta Puriņa: Vai deportācija bija tikai kā iebiedēšanas taktika, lai salauztu jebkādu pretošanos, vai tai tomēr bija izstrādāta tālāka stratēģija un plāni?
Ritvars Jansons: Galvenais plāns bija pilnībā dabūt Latviju Padomju savienības kontrolē. Kā liecina tālākie notikumi pēc Otrā pasaules kara – 1945. gada deportācija un 1949. gada deportācija – nāca ķēde, lai pilnībā salauztu kaut kādu pretošanos un šeit būtu tāds pats režīms kā visur citur Padomju savienībā, bez kaut kādām nacionālām iezīmēm, ņemot vērā, ka šeit ilgstoši ir bijušas Baltijas neatkarīgās valstis.
Velta Puriņa: Vai tas apstiprina to, ka deportācija bija viens no Krievijas mērķiem, lai organizētu uzbrukumu tālāk uz Rietumiem?
Inese Dreimane: Par to šobrīd var tikai hipotēzes izvirzīt. Es personīgi labāk atturēšos, jo ar hipotēzēm ir tā – kamēr manā rīcībā nav neviena konkrēta pierādījuma vai nolieguma, tad tās ir tikai fantāzijas.
Ritvars Jansons: Dokumenti nav, bet ir skaidrs, ka režīms bija imperiāls. Mēs arī šobrīd redzam Krievijas impērijas tendences – sagrābt Ukrainu, iebiedēt Rietumus. Nedomāju, ka Staļina totalitārā režīmā kaut kas būtu citādāk bijis. Tas, ka noslēdza šo vienošanos ar Hitleru par ietekmes sfēru sadali, tagad pēc dokumentiem ir skaidri zināms, ka Hitleram bija plāni sagrābt Padomju savienību un, iespējams, Staļinam bija plāni virzīties tālāk Polijā vai citās teritorijās, kas ir redzams ar uzbrukumu Somijai 1939. gadā. Protams, dokumentu mums nav, bet tā tendence bija tāda, ka gan nacionālsociālistiskā Vācija, gan komunistiskā Padomju savienība gribēja varu Eiropā. Un tikai loģiski, ka Latvijas un Baltijas okupācija un iedzīvotāju iznīcināšana bija tikai viens ķēdes posms Padomju impērijas varas nostiprināšanā.
Inese Dreimane: Vēl jāņem vērā tas, ka Padomju savienība rīkojās pēc tā, kā viņi jau bija rīkojušies. 1930. gados, kad Padomju savienībā notika tā sauktā kolektivizācija, turīgo lauksaimnieku iznīcināšana, tā bija pirmā reize, kad cilvēki tika masveidā aizvesti prom no savām dzimtajām vietām un izmesti kaut kur Krievijā, Sibīrijas tundrās. Viņi to jau bija darījuši. Šeit principā atšķīrās tikai kategorijas, pēc kurām viņi šķiroja savus “ienaidniekus”. Viss.
Velta Puriņa: Līdzās visu laiku iet īsti neatbildēti jautājumi par deportācijām, par deportāciju sarakstu veidošanu. Daudz ir dzirdēts par to, kas nodeva, kas tos sarakstus sastādīja – vai tiešām stučīja kaimiņi un pazīstamie?
Inese Dreimane: Stučīšana varēja būt tikai viens no blakus faktoriem, bet sāksim ar pirmo. Mēs jau esam pateikuši, ka tā bija īpaši slepena operācija, kuru plānoja, dokumentāciju sastādīja drošības iestādes, tā ir čeka, tā brīža Latvijas PSR valsts drošības tautas komisariāts – LPSR NKGB. Tieši viņi, čekas darbinieki arī iet cauri dokumentiem, nacionalizēto īpašumu sarakstiem, kur ir turīgo cilvēku, policijas, armijas virsniecības sarakstiem. Viņi izmantoja savā rīcībā esošo operatīvo informāciju, kas bija vākta pārsvarā iepriekšējā gada laikā un tur noteikti ir arī aģentu ziņojumi par cilvēkiem. Bet, vēlreiz atkārtoju – čekists būs tas, kurš pieņem lēmumu, vai šis ziņojums ir izmantojams, vai nav izmantojams. Kā te reizēm var likties, tā nav, ka pagasta dzērājs aiziet uz vietējo čekas nodaļu un pasaka, ka grib kaimiņa pēli un divus viņa sivēnus, lai deportē viņu. Tā nenotika. Tā bija slepena operācija, kas neizgāja ārpus čekas sienām burtiski dažas dienas pirms deportācijas fiziskās norises. Nevienam nebija ne mazākās nojausmas. Kāpēc cilvēki tā runāja? Tāpēc ka viņi nezina, otrkārt, viņi negrib šos faktus dzirdēt, negrib aiziet uz arhīvu un iepazīties kaut ar vienu deportācijas lietu, lai redzētu, kas to ir sastādījis un kas ir pieņēmis lēmumus, kad tie ir tapuši un uz kāda pamata.
Ritvars Jansons: Tas, ka vietējā komunistiskā partija centrālās komitejas līmenī kaut ko zināja, tas ir vairāk nekā skaidrs, ka būs kaut kāda operācija. Loģiski, ka šīs operācijas laikā kaut kāda sadarbība komunistiem bija. Bet tādā gadījumā ir kārtīgi jāpēta šīs lietas, lai pateiktu, kas tieši un kā notika. Tas mums arī diemžēl vēstures zinātnē ir tādā ļoti negatavā stadijā. Par to it kā runā, bet nekur dokumentāli pierādījumi īsti nav, apkopota šī informācija nav, analizēta nav tieši par 1941. gada vietējo kompartijas darbinieku lomu deportācijā. Arī arhīvos ir ļoti maz informācijas, tā kā šeit uz minējumiem ir ļoti grūti balstīties, lai izdarītu kaut kādus nopietnus secinājumus. Bet šajā gadījumā tik lielu operāciju, kad vairāk nekā 15 000 cilvēki tiek izsūtīti deportācijā, sagatavot uz kaut kādu vietējo ziņu pamata, tas ir pilnīgs absurds. Tur drošības iestādes bija gatavojušās jau ilgāku periodu, es domāju, ka vācot jau informāciju no 17. jūnija Latvijas okupācijas un izmantojot to informāciju, kas krievu izlūkdienestiem jau bija pat pirms okupācijas, lai būtībā nocirstu galvu tiem, kas bija aktīvi.
Inese Dreimane: Runāt par vietējo faktoru mēs varam tajā brīdī, kad notiek tiešā deportācija, kad nav vairs nekāda sagatavošana, nekādi saraksti. Tas ir tas brīdis, kad ir jāsāk aresti un cilvēku pārvietošana, jo čekas rīcībā nav tādu cilvēkresursu, lai to visu veiktu tīri fiziski. Tāpēc šim nolūkam tika veidotas tā sauktās deportāciju operatīvās grupas. To vienmēr vadīja čekas darbinieks, tajā ietilpa vai nu sarkanarmieši, vai nu milicijas darbinieki un vēl tā sauktais padomju partijas aktīvs. Un jā, šajā brīdī uz skatuves parādās vietējais iedzīvotājs, pārsvarā tie ir kolaboranti. Viņi piedalījās tiešajā procesā, bet neviens no viņiem nav stādījis sarakstus un viena daļa no viņiem arī nezināja, kāpēc viņi bija izsaukti un ko tieši viņiem liek darīt.
Ritvars Jansons: Un arī tīri psiholoģiski. Ja paskatāmies visiem zināmo filmu “Melānijas hronika”, tur izsūtītie domā, ka viņus vienkārši pārvedīs uz Ogri. Tie aktīvisti, kas vāca cilvēkus no mājām, viņiem arī nebija informācijas, ka viņus faktiski uz mūžu aizvedīs uz Sibīriju pilnīgai bojāejai. Cits varbūt domāja, ka izvedīs viņu no mājas un dabūs viņa mantu, pārvedīs uz kādu citu vietu, ieliks cietumā un tamlīdzīgi.
Inese Dreimane: Sandra Kalniete savā atmiņu grāmatā arī raksta, ka viņas māte, kuru deportēja ar vecākiem tieši 14. jūnijā. Viņiem bija pateikts, ka viņus vienkārši pārvieto uz Sloku. Tāpēc šī jaunā meitene somā krāmē visādas lietas un domā, ka Slokā taču arī cilvēki dzīvo, būs sabiedriskā dzīve un līdzi paņem balles kurpes.
Velta Puriņa: Ritvar, īsi pirms mūsu sarunas ieminējies, ka tieši 14. jūnija deportācijas ir bijis grūdiens tautai pašaizsargāties.
Ritvars Jansons: Pašorganizēties un pašaizsargāties. Līdz tam laikam cilvēki redzēja, ka pazūd viens, otrs cilvēks un nodomāja, ka varbūt jau atgriezīsies. Bet 14. jūnijā bija skaidrs, ka notiek liela vēršanās pret Latvijas iedzīvotājiem, ka tā turpināsies un ka ir jāaizstāvas. Deportācijas laikā bija arī bēgšanas gadījumi, kad cilvēki vienkārši aizgāja mežā, slēpās un pēc tam bruņoti pretojās režīmam. Šo bruņoto pretošanos veicināja Vācijas uzbrukums Padomju savienībai 22. jūnijā. Tad jau sākās stihiska, bruņota pretošanās. Apmēram 6000 vīru ņēma rokās ieročus un vērsās gan pret sarkanarmiešiem, gan pret vietējiem padomju aktīvistiem, gan pret strādnieku gvardi, gan pret miličiem un tā tālāk. Divas lietas, kāpēc vispār ņēmās pie ieročiem – bija ilūzija, ka Vācijas – Padomju savienības kara rezultātā atkal būs iespēja atjaunot Latvijas Republiku, un, otrkārt, aizsargāties pret represijām, kas bija pilnīgi intuitīvi pamatota lieta. Jo tad, kad Sarkanā armija atkāpās, neviens vairs nekādus dokumentus pat nestādīja. Čeka šāva cilvēkus bez jebkādiem dokumentiem, vienkārši nošāva. Tas bija ļoti svarīgi, ka tauta spēja tādā izšķirošā brīdī pašorganizēties un aizsargāt sevi. Tas deva arī to pamatu pēckara apziņai, ka ir jācīnās pret režīmu. Es domāju, ka šī pieredze ir jāņem vērā, ka tautai ir jābūt gatavai izšķirošā mirklī ņemt rokās ieročus un tieši tāpēc mums šobrīd ir vajadzīgs valsts aizsardzības dienests. Nevis tāpēc, lai visi kļūtu par profesionāliem karavīriem, bet tāpēc, lai brīdī, kad tautai draud briesmas, aizstāvētu gan sevi, gan ģimeni, gan valsti kopumā.
Inese Dreimane: Vai vismaz būt spējīgam adekvāti reaģēt, nevis celt paniku un radīt tikai lieku histēriju situācijā, kurā jau tāpat nav viegli.
Visu sarunu ar Ritvaru Jansonu un Inesi Dreimani skaties video!
