“Jaunā Vienotība” mēģina nošaut vairākus zaķus vienlaicīgi.” Dienas saruna ar politologu Filipu Rajevski 56
Vai tieši šobrīd ir pienācis laiks veidot jaunu valdības modeli? Un vai tikai reformu jautājums ir iemesls izmaiņām koalīcijā? Par šiem un citiem aktuālajiem jautājumiem Latvijas politiskajā telpā TV24 raidījumā “Dienas personība” saruna ar politologu, sabiedrisko attiecību aģentūras “Mediju tilts” līdzdibinātāju Filipu Rajevski.
Velta Puriņa: Tūlīt pēc jaunā prezidenta ievēlēšanas uzreiz sākās runas par to, kā valdībai būs turpmāk strādāt, kā dabūt jaudīgāko modeli, lai padarītu visus darbus. Kā tev šķiet, vai šis scenārijs par valdības modeļa maiņu varēja zibenīgi rasties uzreiz pēc vēlēšanām, vai tas jau bija izstrādāts kādu laiku iepriekš?
Filips Rajevskis: Es domāju, tas ir diezgan labi redzams, ka tā ir vēlēšanu procesa viena no sastāvdaļām. Šeit, man šķiet, “Vienotība” mēģina nošaut vairākus zaķus vienlaicīgi. Viņi ir ievēlējuši savu prezidentu, kas parādīja viņu politisko jaudu un politisko kapacitāti, kā organizēt sarežģītus, politiskus procesus, tādus kā prezidenta vēlēšanas. Otra lieta, viņi saprot, ka šāda situācija, kāda ir koalīcijā, viņi nevar dabūt paātrinājumu un efektu, lai attīstība valstī veidotos dinamiskāk. To nepanākot, viņi redz, ka galvenie vaininieki ir viņi paši, līdz ar to viņiem kaut kas ir jādara, lai paši nesadegtu savā valdībā. Un šādā situācijā viņiem būtu vajadzīgs vēl kāds partneris, lai radītu spriedzi iekšā koalīcijā, valdībā. Pozitīvu spriedzi, konkurenci starp ministriem, lai process atkal ietu uz priekšu vajadzīgajā virzienā.
Publiski tiek runāts par stabilitāti valdībā. Koalīcijas paplašināšana radīšot lielāku stabilitāti, uzticību vienam pret otru.
Šobrīd ir 54 mandāti. Ja dabū klāt ZZS, tie būtu 70 mandāti. Šādā situācijā, protams, tā būtu ļoti jaudīga koalīcija ar ļoti nopietnu balsu pārsvaru parlamentā – tur varētu lielas lietas darīt. Bet ir arī skaidrs, ka ZZS, cik es esmu publiski redzējis, viņi negrib būt kaut kāds papildinājums esošajai koalīcijai, viņi grib jaunu koalīciju. Tiek spekulēts ar premjera maiņu. Būtībā, lai tas viss notiktu, vai nu valdībai ir jākrīt, vai nu nekas nenotiek, jo nevar tā vienkārši nomainīt premjeru, papildināt koalīciju, neaizejot pie prezidenta, tas ir, neizejot cauri valdības demisijai. Un tas atkal ir baigais jautājums pašai “Vienotībai”, vai nogāzt savu valdību, jo pārējie divi partneri ir pateikuši, ka viņi neko negāzīs, viņiem tāpat ir labi, līdz ar to viņiem pašiem ir jāgāž sava valdība.
Vai šajā gadījumā prezidenta vēlēšanas bija tas svarīgākais faktors, vai tomēr šī nepieciešamība mainīt koalīciju bija nobriedusi pirms tam? Jo laikam nevar teikt, ka sastrādāšanās bija laba.
Es domāju, ka prezidenta vēlēšanas pat drusku kavēja izmaiņas koalīcijā. Situācija pati par sevi ir nobriedusi un es domāju, ka prezidenta vēlēšanas bija akūta lieta, kas to pabīdīja uz priekšu. Te atkal “Vienotība” prezidenta vēlēšanas mēģināja izmantot, lai tuvinātos ar potenciālajiem partneriem – gan ZZS, gan “Progresīvajiem” – lai sev paplašinātu manevra iespējas, jo viņi saprot, ka trijatā ar 54 mandātiem tas ķeblītis ir pārāk stabils. Tik stabils ķeblītis sāk stagnēt un tas jau ir sācis stagnēt.
Vai pirms prezidenta vēlēšanām bija skaidrs, ka obligāti jānotiek šādām izmaiņām un ka ZZS, neatklājot līdz pēdējam brīdim, par ko viņi balsos, bija jau stingri norunājuši, tādēļ viņi jāņem valdības veidojošajā kodolā?
Es nezinu, vai ir doma, ka viņi ir jāņem, bet bija zināms par notikušajām sarunām. Interesanti, ka visi runāja, ka sarunas ir notikušas, bet nerunāja par to, ko tur īsti runāja, jo neviens no sarunā esošajiem reāli neatklāj sarunu saturu un kādas ir vienošanās. Līdz ar to arī varēja redzēt, ka prezidenta vēlēšanu dienā vēl joprojām arī nu jau jaunievēlētais prezidents pats teica, ka viņš neticēja un skatījās ļoti uzmanīgi, vai tiešām tas viss, kas tika norunāts, notiks. Jo ziniet, politikā nav stingru norunu. Tās stingrās norunas parasti ir līdz brīdim, kad tiek veiktas nākošās norunas ar kādu citu, kas politiski ir vēl interesantāks un ar lielāku politisko atdevi.
Vai “Apvienotā saraksta” balsojums par savu izvēlēto kandidātu uz prezidenta amatu varēja veidoties savādāks un attiecības valdībā varētu uzlaboties? Pirmajā balsojumā turēja, otrajā arī, bet trešajā kārtā viņi varēja pārlikt savas balsis par labu “Jaunās Vienotības” kandidātam.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā nevarēja būt un tā nedrīkstētu darīt. Ja mēs paskatāmies vēsturiski, Pīlēna kungu izvirzīja kā alternatīvu Levita kungam. “Apvienotais saraksts” jau priekšvēlēšanu laikā bija paziņojis, ka viņem būs savs kandidāts un viņiem savs vārds bija jātur. Tajā mirklī, kad viņi izvirzīja Pīlēna kungu, bija skaidrs, ka viņiem par viņu ir jācīnās līdz pēdējam, un jābalso līdz brīdim, kamēr ir nepieciešamas viņu balsis. Es zinu, ka kuluāros tika veicinātas sarunas, lai viņi “uzmestu” un nebalsotu paši par savu kandidātu. Līdz pēdējai sekundei es biju pilnīgi pārliecināts, ka viņi balsos par Pīlēnu, jo tas būtu šausmīgi degradējoši priekš pašas apvienības un šausmīgi nepareizs signāls viņu vēlētājiem. Līdz ar to es tādu iespēju nepieļāvu.
Vai, tavuprāt, tas tiešām varētu īstenoties, ka būs pilnīgi jauna koalīcija, ka nebūs “Nacionālās Apvienības” un nebūs “Apvienotā saraksta”?
Viskautkas var notikt, bet, ja mēs runājam par nopietnām izmaiņām un reformām, tas būtu par daudz. Tad jaunajai koalīcijai būtu 52 mandāti, kas ir par diviem mazāk nekā esošajai koalīcijai. Līdz ar to tas līdz galam neizskatās pilnīgi ejošs scenārijs. Jāņem vērā tas, ka “Vienotība” ir pavērusi durvis ļoti plašiem manevriem. Viņi ir viena no retajām partijām, kas var būt pie galda ar visiem četriem pārējiem partneriem. Viņi var runāt ar visiem atšķirībā no citiem, kuri ir sazīmējuši sarkanās līnijas. Mēs labi zinām, ka “Nacionālā Apvienība” ar “Progresīvajiem” nu nekādi nevar, tur ir savstarpējā spriedze starp “Apvienoto sarakstu” un ZZS, kas īsti negrib būt vienā valdībā. Kad tādas sarkanās līnijas iezīmējas, tad, protams, tas, kuram nav sarkano līniju, tam, tā teikt, ir zaļais koridoris uz visādām kombinācijām. Es domāju, ka tur būs kaut kāds vidējais aritmētiskais. Es neticu, ka paliks esošā koalīcija, bet tāpat es neticu, ka var būt jauna koalīcija bez “Nacionālās Apvienības” un “Apvienotā saraksta”. Tas varētu būt politiski sarežģīti “Vienotībai”.
Varbūt tad stabilitātes vārdā un sabiedrības labā visi četri varētu kopā strādāt? Citādākā gadījumā ļoti daudz amatpersonu nomainītos.
Es domāju, ka kaut kādām izmaiņām ir jānotiek, ja jau ir noticis šāds balsojums. Te ir viens no tiem elementiem, ka varbūt nemainās koalīcija, bet var tikt pamainītas amatpersonas Saeimā vienošanās ietvaros. Tad, piemēram, ZZS nav valdošajā koalīcijā, bet uzlabo savas pozīcijas Saeimā, bet nezinu, vai tas apmierinātu ZZS ambīcijas un intereses, jo viņiem tomēr ir svarīgi būt koalīcijā un pie varas.
Šorīt sabiedriskajā medijā Levita kungs ir teicis, ka labākais variants būtu, ja turpinātu pastāvēt pašreizējā koalīcija. Vienlaikus Levita kungs nedotu priekšroku, ja koalīcijā būtu politiskais spēks, kurš nav pavisam atbrīvojies no oligarhiskas ietekmes. Visticamāk, tas ir par ZZS.
Es domāju, ka šis ir tas stāsts, kad Levita kungs mēģina atgādināt par sevi, bet tā viņa iesaiste iekšpolitikā bija vajadzīga agrāk. Šobrīd šķiet, ka viņa iesaiste aktīvajā koalīcijas politikā nav nepieciešama, un es nedomāju, ka viņam kāds prasīs padomu par to, kāda būs nākamā koalīcija. To mēs redzējām arī atbilstoši “Vienotības” rīcībai un arī Levita kunga rīcībā attiecībā pret “Nacionālo Apvienību”, kura bija gatava viņu izvirzīt, bet viņš galu galā pat nepiedalījās vēlēšanās. Tas liecina, ka viņam šobrīd varētu būt attāla fona vieta esošajā politiskajā procesā.
Vai koalīcijas partnera meklēšanas pamatā var būt reformu jautājums, kas šobrīd ir ļoti samilzis vairākās nozarēs?
Lai kaut ko reformātu, ir nepieciešams nopietns balsu skaits parlamentā. Ja kaut ko gribi mainīt, tad vajag pēc iespējas vairāk. No vienas puses, tas dod lielāku varu, bet, no otras puses, visas politiskās partijas, kas ir koalīcijā, ir ieinteresētas komunicēt par reformām un uzņemties arī līdzatbildību par reformām. Šobrīd ļoti aktīvi runā par nodokļu paaugstināšanu, par ne pārāk populārām pārmaiņām izglītībā, veselībā un šādā situācijā, protams, ir interese, lai pēc iespējas vairāk politisko konkurentu nonāktu vienā koalīcijā un nestu līdzatbildību par šiem visiem nepopulārajiem soļiem, lai nebūtu tā, ka kāds komfortabli no opozīcijas vietām var audzēt savus reitingus.
Cik nopietni ir vērā ņemamas partiju savilktās sarkanās līnijas?
Pati galvenā līnija ir vēlētājs, vēlētāja viedoklis un vēlētāja atbalsts vienai vai otrai lietai. Ja vēlētājs kaut kādu lietu neuzskata par sarkano līniju un citu lietu uzskata par ļoti svarīgu, tad ir nepieciešams pārkāpt to sarkano līniju, lai apmierinātu vēlētāja vēlmi un interesi. Nevar akli turēties pie sarkanās līnijas, ja ir redzams, ka vēlētājs ir vīlies un neapmierināts ar to, kā strādā politiskais spēks. Līdz ar to ir jābūt balansam starp sarkanajām līnijām un rīcībspēju, spēju panākt pozitīvu rezultātu savai darbībai.
Sarunas sākumā ieminējies, ka arī premjera maiņa varētu notikt. Kuluāros jau runā, ka premjera vietā varētu nākt Arvils Ašeradens no “Jaunās Vienotības”.
Jā, Ašeradens tika minēts un par to pietiekoši skaļi runā, bet, lai nāktu jauns premjers, šai valdībai ir jānokrīt. Esošajam premjeram ir jāpaziņo prezidentam par valdības demisiju, lai sāktos jaunas sarunas par jaunu modeli. Es nekad neesmu dzirdējis, ka kaut kas tāds notiktu, kamēr jaunais modelis jau nav kabatā.
Visu sarunu ar Filipu Rajevski skaties viedeo!
