“Es būtu radikāls. Neatdotu valstij Dziesmu svētku rīkošanu, bet rīkotu konkursu privātiem uzņēmējiem.” Dienas intervija ar Guntaru Raču 83
Sarunai par šī brīža sabiedriski politisko situāciju piestāvētu dziesma “Kas to būtu domājis?”, tā saka dziesmas autors, mūziķis, producents un dzejnieks Guntars Račs. Ar viņu TV24 raidījumā “Dienas personība” sarunājās Velta Puriņa.
Velta Puriņa: Kas to būtu domājis, viss ir sagriezies savādāk, nekā būtu cerējuši.
Guntars Račs: Tā dziesma ir aktuāla visos laikos, jo nekad jau nav tā, ka viss notiek un piepildās. Arī politiskās norises un viss pārējais nebeidz pārsteigt. Mēs toreiz dziedājām, kā tas var būt, ka piedzimām Padomju savienībā, bet dzīvojam Latvijā. Par to formulējumu var strīdēties, bet mēs visu laiku dzīvojam pārsteigumos. Tas ir labi, jo, no vienas puses, ja mums viss būtu prognozēts, tad nebūtu interesanti dzīvot.
Ķeramies klāt sarunai par politisko dzīvi. Prezidents tagad ir ievēlēts – uz ko mēs tagad varam cerēt?
Man ir laba sajūta par šo prezidentu, ir bijusi arī iespēja tikties un šo to pārrunāt. Manā skatījumā prezidents vienmēr ir pirmā persona, kas reprezentē valsti, un ir tāda mierīga sajūta, ka Rinkēviča kungs dosies uz jebkuru pasaules vietu un mācēs vest sarunas, un prezentēt Latviju labā un intelektuālā līmenī. Valodas zināšanas, pieredze un viss pārējais liek domāt, ka viņš būs viens no labākajiem.
Skatoties uz to, kas notiek pēc prezidenta vēlēšanām, partijas nespēj sastrādāties un vienoties par koalīcijas paplašināšanu…
Protams, politika vienmēr ir kompromisu māksla un ne vienmēr politiskā virtuve ir tik krāšņa un skaista, tik tīra un spodra. Diemžēl nākas vest sarunas ar tiem cilvēkiem, ar kuriem varbūt nemaz negribētu. Bet tāda ir Saeima, cilvēki ir ievēlējuši šos konkrētos cilvēkus un katrs no viņiem reprezentē savus uzskatus, vēlētāju vēlmes. Ja valdošā koalīcija nevar vienoties par vienu prezidenta amata kandidātu, tad neizbēgami sākas šķelšanās. Ja nevar vienoties par tik nozīmīgu lietu un katrs izspēlē savu kārti, tad beigu beigās šajā kāršu spēlē kāds uzvar, kāds zaudē un kāds varbūt uzvar ar ļoti nopietniem kompromisiem.
Es nezinu un nepiedalījos šajās sarunās. Pēc sajūtām ir tā, ka, manuprāt, “Apvienotais saraksts” izdarīja kļūdainu izvēli, paziņojot pirmie, ka viņiem ir savs amata kandidāts, nebūdami pārliecināti vai viņš varētu uzvarēt. Un tas bija pretēji abiem pārējiem koalīcijas partneriem. Tagad redzam konsekvences. Rezultāts mani apmierina un, ja tur mainīsies koalīcija – patiesībā es neredzu milzīgu starpību, lai man piedod “Nacionālā Apvienība” un “Apvienotais saraksts”, ja “Zaļo un Zemnieku savienība” nomaina “Apvienoto sarakstu”, savukārt “Nacionālajai Apvienībai” ir ko pārdomāt. Es domāju, ka šīs izmaiņas mums nevienam nenāks par sliktu.
Vēja spārniem tuvojas Dziesmu svētki. Apkārt redzam reklāmas, dzirdam labas runas, bet tomēr ir bažas – vai tiešām viss ir labi?
Intrigu ir nenormāli daudz. Es tajās nepiedalos, jo šobrīd neesmu nekādā organizēšanas komitejā, bet es esmu runājis ar vairākiem cilvēkiem, kas tur ir bijuši. Tā virtuve nav tik skaista kā paši Dziesmu svētki. Mans uzdevums šogad bija dabūt biļetes, es iestājos virtuālajā rindā un neticamā veidā es dabūju biļetes gan uz deju svētkiem, gan uz noslēguma koncertu. No tāda viedokļa mani ir laba sajūta, ka es kā apmeklētājs savu ģimeni esmu nodrošinājis ar biļetēm. Bet tas, kas notiek aizkulisēs… Es mēģinu par to nedomāt.
Vai vispār Dziesmu svētku organizēšanu un finansēšanu tomēr nevajadzētu pārņemt tikai un vienīgi valstij, lai nerastos novadu un pašvaldību lielās atšķirības?
Es būtu vēl radikālāks. Godīgi sakot, es neadotu valstij, bet izsludinātu konkursu un dotu Dziesmu svētku rīkošanu privātiem uzņēmējiem. Iemesls ir tāds, ka tas būtu daudz racionālāk, daudz saprotamāk un arī ekonomiski izdevīgāk, jo privātais rēķina. Tas nenozīmē, ka privātais izveidotu šos svētkus nenozīmīgākus vai tamlīdzīgi. Privātie jau sen ir pierādījuši, ka viņi ir augstvērtīgi producenti.
Šonedēļ viena no aktualitātēm ir par finansējuma atrašanu veselības aprūpei un tas varētu notikt uz Latvijas kino budžeta rēķina. Kino attīstība ir uzņēmusi apgriezienus. Ar ko tas var beigties?
Es pat nezinu, no kuras puses lai šo problēmu apskata. Protams, to troksni, ja aiztiek kādu no kultūras, spēj uztaisīt lielu, tas ir visās ziņās, jo kādam tiek darīts pāri. Es mazliet savādāk uz to skatos. Kopējais kultūras finansējums Latvijā krietni pārsniedz citu valstu finansējumu. Jautājums – kā tas tiek apsaimniekots? Nav tā, ka valsts nedotu līdzekļus kultūrai, viņa dod vairāk nekā tas ir daudzās citās valstīs. Kas notiek ar to naudu, kā mēs to apsaimniekojam? Lūk, tur jau ir problēmas. Tur ir kapitālsabiedrības, tur ir dažādas institūcijas, kuras tur varētu nebūt. Protams, kino naudu nevajag atņemt, bet ir savienoto trauku likums – ja kaut kur trūkst naudas, un tā ir veselība, kas ir prioritāra lieta, tad visiem gribot negribot ir jāpiedalās kopējā lietā, lai vairāk līdzekļus novirzītu veselībai. Budžetā ir tik un tik daudz naudas – tad kāpēc, piemēram, var atņemt finansējumu mežsaimniecībai vai lauksaimniecībai, bet nevarētu kultūrai? Ja es nebūtu kultūras darbinieks, man tāds jautājums rastos, un daudziem cilvēkiem tāds arī rodas – tur taču var pārdot biļetes. Uz kino arī var pārdot biļetes, un tur arī ir privātais bizness, kas varētu daudz ko atrisināt. Kino arī ir bizness.
Tad jau varbūt to cilvēku domas ir pareizas, ka apsaimniekošana pārsvarā ir bizness – ja valsts to nemāk izdarīt, tad jādod privātajam biznesam.
Te ir tas 88. pants Valsts pārvaldes iekārtas likumā, kur ir konkrēti noteikts, kad valsts var iesaistīties uzņēmējdarbībā, ja privātais netiek galā ar to. Taču, ja privātais ar to tiek galā, tad valstij nav nekādas vajadzības, ne arī pienākums nodarboties ar uzņēmējdarbību. To jādara privātajam un tas arī ir jāveicina, jo šajos brīžos rodas kroplīga konkurence, no kuras cieš privātie uzņēmēji.
Tieši šo es arī gribēju jautāt. Ja būtu Saeimas deputāts, Jūs vēlētos panākt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88. panta nosacījumu ievērošanu. Kas slēpjas šajā pantā?
Valsts drīkst iesaistīties uzņēmējdarbībā, ja privātais ar to netiek galā. Man ir grūti iedomāties, kur privātais kultūras jomā netiek galā, protams, izņemot prioritāros – opera, lielie orķestri – par tiem nav jautājumu, tās ir izcilības, kuras valstij ir jāatbalsta. Bet, kur mēs nonākam pie koncertu organizēšanas, kur mēs nonākam pie pašvaldībām, kuras pašas organizē pasākumus un dala bezmaksas koncertus, par kuriem iedzīvotāji citā reģionā maksā naudu, lai uz to aizietu. Tas beigu beigās kropļo jau tā mazo tirgu, kas mums ir kultūras jomā. Mums tā ir sāpīga tēma, jo šeit ļoti daudz pašvaldības grēko. Tās sāk pat izīrēt tehniskos nodrošinājumus, kas vispār ir nepieņemami, savās kultūras celtnēs paši organizē pasākumus un pārdod biļetes, patiesību sakot, sastāda reālu konkurenci uzņēmējiem. Svētkos ir pieņemts, ka mūzika it kā ir bez maksas, es atvainojos, par to samaksā visi pilsētas iedzīvotāji, bet viņiem to nepasaka. Iedzīvotāji maksā par to, lai būtu gaisma, lai ceļi būtu sakārtoti. Ja viņiem pajautātu, vai viņi grib “Bermudu Divstūra” koncertu, vai lai uz tavas ielas bruģis būtu sakārtots, es pilnīgi pieļauju, ka viņš izvēlēsies bruģi un nopirks biļeti uz koncertu tad, kad tas būs nepieciešams. Bet šobrīd tiek nonivilēts mūsu radītais kultūras produkts – vienā dienā Intars Busulis ir bez maksas, otrā dienā Dzintaru koncertzālē par 70 eiro… Tas nav normāli un tas ir aizgājis nekontrolējami.
Vēl viena pēdējo dienu kultūras aktualitāte ir jauno aktieru pārvilināšana no viena teātra uz otru.
Es domāju, ka pareizi būtu, ja skolas aktierus sagatavotu bez konkrētas piesaistes kādam teātrim. Cilvēkam ir jābūt brīvam savā izvēlē. Otrkārt, smieklīgi ir tas, ka šobrīd par konkurenci cīnās valsts kapitālsabiedrības, kuras tiek uzturētas no budžeta, un tagad tās strīdās, kurai kurš aktieris būs. Man tas šķiet komiski. Nauda tiek noda no viena, mēs par to maksājam, bet viņi tagad strīdēsies, vai viņš var strādāt tajā, vai tajā teātrī. Es atvainojos, tie visi ir valsts uzturēti teātri. Lai spēlē Dailes teātrī, ja vēlas. Es esmu absolūti brīva tirgus atbalstītājs. Es ceļos un krītu par to, lai mums visiem būtu brīvas izvēles, jo tikai tā mēs varam sasniegt augstāku līmeni.
Kad kļuvāt par finanšu ministra padomnieku, daudzi no kultūras nozares skatījās ar cerību, ka sakārtosiet nodokļu jautājumu.
Par padomnieku es strādāju pusgadu. Tā bija ļoti liela izkāpšanas no manas komforta zonas, jo es strādāju privātajā sfērā un varēju darīt, ko es vēlos. Tas, ko es gribēju, to arī es panācu – tika saglabāts esošais autoratlīdzību nodokļa režīms, kurš ir labvēlīgs radošajiem cilvēkiem, un reti kurā valstī tāds ir. Vai tas tiks saglabāts, es nezinu, tagad tur jau ir citi padomnieki un cits ministrs. Taču es runāju ar Kultūras ministrijas cilvēkiem, kas ar šo lietu strādā, un ir doma, ka varētu izcīnīt, lai šis nodokļu režīms saglabājas. Ļoti daudzu industrijas cilvēku vārdā teikšu, ka viņi to vēlētos. Arī izdevās ieviest saimnieciskās darbības kontu. Tam ir savas zināmas nepilnības, bet tas darbojas.
Kādi ir jaunumi Jūsu radošajā dzīvē?
Šodien visiem ir kolosāla iespēja doties uz Strenčiem, jo notiks “bet bet” labāko dziesmu koncerts. Sirdsdarbs ar Raimondu Paulu un “Dzeguzīti” – 12 jaunas dziesmas, es esmu pateicīgs liktenim, kas mūs ir savedis ar šo fantastisko, talantīgo un dzīves gudro cilvēku. Šīs 12 dziesmas dzīvos, es redzēju ar kādu degsmi tās dziedāja mazie un lielie izpildītāji. “Putnu dziesmas” – jauns albums. Īpašs jaunums ir tāds, ka albuma māksliniece ir Kristīne Luīze Avotiņa, kas ir augsta līmeņa krāsu māksliniece un kura ar sirdi un dvēseli pieņēma šo izaicinājumu.
Visu sarunu ar Guntaru Raču skaties video!
