Atis Klimovičs: Dienas, kas saistītas ar pazemojumu. Vai esam mācījušies no savām kļūdām? 3
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mājas, ģimene, darbs, draugi, izklaides un hobiji, un vēl ārzemju ceļojumi, tāda, šķiet, ir Latvijas lielākās daļas iedzīvotāju par cilvēcisku un normālu uzskatītā ikdiena.
Ja tajā negadās kas ārkārtējs, atliek vien piebilst, ka tāda izskatās izdevusies dzīve. Tāda, kurā daudz iespēju gan gluži privātai sevis izglītošanai, gan profesionālai izaugsmei, gan jaunu izaicinājumu pieņemšanai.
Tieši tāda dzīve, par kuru aptuveni nojautām pirms nieka 30 gadiem, vēl atrodoties padomju okupācijā.
Neatkarīgai atjaunotai valstij tas nav pārāk ilgs laiks, un daudz ko tikai tagad sākam apgūt. Kaut vai vienu no galvenajām atziņām, ka, neraugoties uz mieru (droši vien, allaž šķietamo), stabilitāti un labklājības acīmredzamo vairošanos, tāda patiesi neliela (lai arī relatīvi) valsts kā Latvija ir lemta nepārtrauktam sevis nodrošināšanas darbam.
Par to, iespējams, tieši šādās saulainās vasaras dienās ir sevišķi apgrūtinoši piespiest sevi domāt. Tomēr ir īpaši uzvedinoši datumi, piemēram, 14.jūnijs, 17.jūnijs un 21.jūlijs – dienas, kas saistītas ar pazemojošās padomju okupācijas varas noziegumiem pret Latvijas cilvēkiem un valsti.
Cik lielā mērā indivīdam, ja vien tas nav īsti zinošs vēsturnieks, ir pa spēkam aptvert, iztēloties un saprast traģiskos notikumus pirms 80 gadiem?
Varētu teikt, ka tas ir uzdevums, ko līdz sekmīgam (par visiem 100%) finišam nemaz arī īsti nav iespējams aizvest, jo allaž paliks nezināmais vai aptuveni apjaustais un līdz galam neizzinātais.
Kā lai skaidri zina, kādēļ Latvija un abas pārējās Baltijas valstis bija tik naivas, ka mierīgi ļāvās PSRS okupācijai?
Kā nākas, ka augstākās valsts amatpersonas bija tik netālredzīgas, nespējot iedomāties, kādu nākotni nesīs šī okupācija?
Ko esam iemācījušies no vēstures tagad – pieredzējuši agresiju Gruzijā, tagad vērojam karu Ukrainā, kam neredz beigas, bet vai Latvija kā valsts ir izdarījusi vērā ņemamus secinājumus?
Iespējams, ir, bet tikpat droši var apgalvot, ka nav.
Vai izdarīts viss, lai 1940. gada scenāriji neatkārtotos, ja tagad jau pavisam labi redzama aktīva militarizēšanās aiz austrumu robežas?
Pati vienkāršākā atbilde ir tāda – mūs sargā NATO un tā ir garantija. Tomēr arī NATO kā jebkura organizācija sastāv no reālām dalībvalstīm, un pirmā kļūda faktiski jau ir meklējama iepriekš teiktajā, jo allaž aizmirstas, ka tieši Latvija pati jau arī ir NATO – daļa no alianses.
Tāda daļa – neatkarīgs subjekts, kas vispirms atbild par situāciju savā teritorijā.
Te vietā iztēloties cilvēkus divas trīs paaudzes pirms mums – ko viņi domāja par nākotni vēl 1940. gada pavasarī? Ko domāja Dziesmu svētku dalībnieki, kas devās uz Daugavpili liktenīgajās jūnija dienās?
Diezin vai viņi bija labi informēti par gulaga režīmu izveidojušo valsti.
Tagad, pateicoties modernajām tehnoloģijām, varbūt esam labāk informēti. Varbūt varam vērot, ka daļa Latvijas politiskās vadības maina skatu uz 1940. gada nepretošanos.
Te būtu izceļams prezidenta Egila Levita teiktais Masļenku traģēdijas 80. gadadienas piemiņas pasākumā Baltinavā, ka tieši latviešu robežsargi ar pretošanos agresoram, nevis lēmumu par padošanos pieņēmusī valsts vadība, toreiz reprezentējuši Latvijas valsti un visu tautu.
Vārdi, kuros derīgi ieklausīties ikvienam, un, ja ļauj veselība, sekot aizsardzības ministram Artim Pabrikam, kurš tikko iestājies Zemessardzē.
