“Man ir sajūta, ka tiek gatavota prezidenta vēlēšanu nākamā kārta un ir rezerves varianti,” dienas intervija ar Ilgu Kreitusi 64
Šobrīd sabiedrības interešu un sarunu topā ir Valsts prezidenta vēlēšanas. Tāpat arī cilvēki var tikai pabrīnīties, plašāk uzzinot par to, kā atsevišķas ministrijas pamanās pieprasīt dāsnu finansējumu kādam savam konkrēti noteiktam mērķim, taču gala beigās tas paliek neizlietots. Par šīm tēmām TV24 raidījumā “Dienas personība” plašāka saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori, politoloģi Ilgu Kreitusi.
Velta Puriņa: Tātad sākam ar Valsts prezidenta vēlēšanām, par ko no rīta un vakaros mēs varam lasīt medijos. Vispirms, kā tu domā, vai partijām ir padomā tikai šobrīd izvirzītie kandidāti un tā virmošanās notiek tikai ap viņiem, vai tiek domāti jau divi soļi tālāk, kas būs nākamie kandidāti?
Ilga Kreituse: Mana sajūta viennozīmīgi ir tāda, ka tiek gatavota nākamā kārta un tiek gatavoti rezerves varianti. Vienīgi cilvēkus mulsina tas, ka ir pirmā kārta, otrā kārta. Pirmā kārta beigsies tad, kad būs trīs reizes nobalsots, nu, redzēs, varbūt beigsies ar rezultātu. Otrā kārta nav tad, kad otrreiz balso, tā ir tā pati pirmā kārta. Situācija ir izveidojusies diezgan savdabīga, jo vieni runā par to, ka jācīnās par balsīm, bet nu iznāk ekrānā Krišjānis Kariņš un saka, ka Rinkēvičam ir 80 balsis. Ja pirmajā kārtā viņam ir 80 balsis, tad “Apvienotajam sarakstam” un “Progresīvajiem” jāatsakās no saviem kandidātiem, tad var mēģināt sakasīt balsis. Tā ir tāda spēle, pašlaik katrs ņemas kā nu var, lai novērstu uzmanību no reālajām, lielajām sarunām, kas pašlaik notiek varas dalīšanas gaitenī. Manuprāt, nav cīņa par prezidentu, bet ir cīņa caur prezidenta posteni par to, kas turpmāk vadīs valdību un kāds būs valdības sastāvs pēc 31. maija.
Vai valdība varētu arī nemainīties? Vai valdības sastāvam ir opcija, pie kura prezidenta viņus varētu nemainīt?
Šobrīd, man šķiet, mēs visu valdības stabilitāti saistām ar prezidenta ievēlēšanu. Es gan teiktu, ka valdības stabilitāti tomēr nosaka neatrisinātais, šausmīgi samilzušais veselības mezgls, kuru es neredzu šobrīd, ka kāds mēģinātu praktiski atrisināt. Tas, kas tur skan – atkal reformas, pārbīdīšanas plāni… Kur jūs bijāt piecus gadus, tikai tagad atjēgušies esat? Un arī pedagogu jautājums nav atrisināts. Kā es redzu, pašlaik nāk klāt ļoti lielas ekonomiskās problēmas par Eiropas naudas, no vienas puses, piedod man, izķērnāšanu dažādos nesaprotamos projektos, no otras puses, neprasme to paņemt. Es domāju, ka šīs valdības stabilitāte ir ļoti apšaubāma, ja mēs skatāmies no reāli nobriedušajām problēmām. Ja turpinās tāpat kā tagad, tad Latviju var novest rudenī ne tikai pie pedagogu un veselības darbinieku protestiem, bet varbūt arī daudz dziļākā krīzē.
Ja mēs runājam par ieiešanu daudz dziļākā krīzē, tad kāda jēga šobrīd pasniegt, ka no prezidenta viss ir atkarīgs?
Nu nav. Varbūt no Dieva Tēva Debesīs viss ir atkarīgs. No prezidenta tas nav atkarīgs. Šeit ir jautājums par to, vai caur prezidenta vēlēšanām partijas spēs sakārtot savas varas tieksmes, intereses, jo tas tiek pasniegts kā virsējais. Ja mēs sakām, ka viss ir atkarīgs no prezidenta, tad jau mēs noliedzam Latvijas Satversmes būtību, kurā prezidentam ir reprezentācijas loma. Mums ir parlamentāra republika. Atcerēsimies to, ka prezidents parlamentu nevar atlaist, viņš var tikai ierosināt, bet parlaments prezidentu gan var noņemt no trases un atcelt no amata. Tā kā šeit uzsverot, ka prezidents ir primārais, mēs sajaucam parlamentāras republikas būtību.
Atcerēsimies vēlreiz, ka prezidents nevar Saeimu atlaist, viņš var ierosināt, tālāk ir referendums un Saeimas darbība tiek apturēta. Pieņemsim, ja tagad prezidents kaut ko tādu iedomātos, tad varētu teikt, ka viņš ir sava veida politiskās krīzes izraisītājs valstī, jo parlamenta darbība tiek apturēta. Es domāju, ka tas ir konstitucionālo tiesību pārstāvjiem krietni pārdomājams jautājums, jo agrāk nekad neradās tāda sajūta, un arī nekad netika izvirzīts šāds jautājums. Es esmu vairākkārt dzirdējusi šo jautājumu arī no cilvēkiem par Levitu – ja nu viņš tagad izdomā, ka tas bija viltīgs gājiens un viņš tagad paraksta tādu lēmumu. Latvijā neviens nedomāja, ka cilvēks, kas ir prezidents, tāpēc ka netiks ievēlēts, varētu vērsties pret parlamentu un kaut kā atriebties. Tas konstitucionālo tiesību speciālistiem tagad jāizvērtē. Mums ir noteikti periodi, kad var atlaist Saeimu, kādā periodā pēc ievēlēšanas un cik pirms jaunām vēlēšanām. Tur ir laika ierobežojumi, nevar tā – šodien ievēlējām un uzreiz mēs viņu atlaižam vai mēnesi pirms vēlēšanām. Šeit ir jautājums par to, ka varbūt ir jāliek arī prezidentam kaut kādi rāmji virsū, ja jau šādas idejas sāk virmot gaisā, jo zini, ideja reizēm mēdz arī realizēties. Kā saka, vārds meklē vietu. Es ceru, ka šādi nebūs, jo tad tas būtu unikāls gadījums un politiskais ārprāts Latvijas valstī.
Pirms mēs tuvāk pievēršamies prezidenta amata kandidātiem, es nolasīšu vienu pirmā kursa studenta rakstīto par “melno punktu” meklēšanu kandidātos: “Mani neinteresē, kas bijis, kāds bijis, kad bijis, kāpēc bijis. Man vajag izprast, ko reāli darīt un kā var labāk dzīvot Latvijā, kā iznīdēt nezāles valsts pārvaldībā. Un gribu saprast, kāds ir prezidenta primārais darbs – Latvijai, savai partijai, tautai – konkrētas runas par to, ko var mainīt.”
Daļēji metīšu tagad akmeni žurnālistu dārziņā – mums vajag skandālu. Jo, kā ir pierādījies priekšvēlēšanu kampaņas laikā, vislasītākie materiāli par deputātu kandidātiem ir skandāli ap personību – jaunībā uz kuru tur meitu ne tā paskatījies vai kaut ko ne tā izdarījis. Mums ir tāda tendence – redzēt visu negatīvo, jo tas ir visvieglāk atrodams, visvieglāk pasniedzams. Jāvērtē pēc šodienas darbiem, izteikumiem un, pieņemsim, skatoties pēdējo 20 gadu politiskās darbības pieredzi, bet neskatīties atpakaļ un nemeklēt kaut ko, ko sievasmāte ir ne tā pateikusi par savu znotu vai kaut ko tamlīdzīgu. Mums, latviešiem, tas ir ļoti raksturīgs, lai gan tas ir raksturīgs visiem. Bet mums gan tā negatīvā meklēšana vairāk ir vērsta uz atsevišķiem indivīdiem, kuriem patīk piesieties. Kā man savā laikā mācīja profesors Krupņikovs – ja tu gribi izvērtēt cilvēka vēsturisko darbību, iejūties tanī periodā, kad tas notika, neskaties ar šodienas acīm. Tas ir diezgan prasti, ja mēs gribam šādā veidā izvērtēt visas personības. Tas noņem atkal iespēju analizēt to dziļo, ko tas cilvēks patiesi realitātē dara šodien. Otra lieta, kas ir jāatgādina un jāņem vērā – prezidents ir bezpartejisks, tas arī Satversmē ir ierakstīts. Mums ne vienmēr tas tiek korekti ievērots. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga bija bezpartejiska un viņa arī stāvēja tam pāri. Guntis Ulmanis it kā apturēja darbību. Vējoņa kungs ar mēģināja kaut kā tā, lai nebūtu, bet tas partejiskums bija. Un Levita kungam “Nacionālās apvienības” diktāts tomēr bija diezgan pamatīgi iesēdies un viņš mēģināja viņiem kalpot. Kā beidzās viņa kalpošana “Nacionālajai apvienībai” vai “Nacionālās apvienības” kalpošana Levitam, nu, to mēs redzam šobrīd, kāda ir situācija.
Par “Nacionālo apvienību” runājot. Viņiem cita prezidenta kandidatūra vispār nevar parādīties?
Var, kāpēc ne. Viņi visu laiku apgalvo, ka ir vienīgie pareizie un nekad, nekur ne soli uz sāniem. Ja viņi ir vienīgie un pareizie, tad man ir jautājums – kur Kariņa kungs ņem koalīcijas balsojumu par Rinkēviča kungu, ja “Nacionālā apvienība” paliek stingri pie tā, pie kā viņa ir turējusies? Šeit gan ir cits jautājums. “Nacionālā apvienība” šobrīd ir ieņēmusi tādu guļošās princeses pozu – viņi neko nezina un neredz. Te jāprasa, kur ir jūsu politiskā atbildība ar visu to teātri, kas notika ar Levita kunga ievēlēšanu, tagad ar viņa nominēšanu un atsaukšanu? “Nacionālā apvienība” turas nost, it kā viņiem ar to nebūtu nekāda sakara. Par to, kas notika ar Levita kungu un kas notiek sabiedrībā ap šo, par to pilnībā ir atbildīga “Nacionālā apvienība”.
Te es gribētu piebilst vienu lietu, kas šobrīd tiek ļoti aktuāli uzsvērta – prezidentu jāievēl koalīcijai. Ļoti bieži skan šī frāze. Es atvainojos, Levita kungs nav ievēlēts ar šodienas koalīcijas balsīm. No tās koalīcijas balsīm, kas viņu ievēlēja, daļa nemaz parlamentā vairs nav, līdz ar to ir pilnīgi absurda šī ideja un tā nodod pašos pamatos Latvijas valsts būtību. Prezidentu ievēl deputāti – koalīcijas nāk un iet. Un ja nu rīt mainās koalīcija un prezidents ir ievēlēts ar citu koalīciju, tad pēc Kariņa un Levita idejām iznāk, ka tam prezidentam ir jāiet prom, jo viņš nav koalīcijas ievēlēts? Cilvēki par to tiek muļķoti. Varbūt ne muļķoti, tas varbūt ir par stipru teikts, bet tiek pasniegta nekorekta informācija par to, ko nozīmē parlamentāra republika, kas vēlē prezidentu un kāda ir viņa vieta un loma sabiedrībā.
Runājot par tiem spēkiem, kuru rokās šobrīd varētu būt tā “zelta kārts” – vai tā ir ZZS un ar to vien pietiktu?
Lielā mērā tā ir “Zemnieku savienība”. Jā, tā tas ir. “Zemnieku savienībai” mērķis ir viens – tikt valdībā. Tas ir saprotams. Viņi ir tik ilgi nosēdējušies, četrus gadus nosēdējās tur un tagad atkal sēž. Un, kā tu zini, partijai grūtākais pārbaudījums ir būt opozīcijā. Bet man ļoti, ļoti gribētos cerēt, ka neparādīsies atkal Sprīdīša vīra ar lielu hūti, kurš nav Sprīdītis, ja tā varētu teikt, “melnā roka”. Šeit ir jautājums, kas varbūt šobrīd no malas nav redzams vai cilvēki ir aizmirsuši – tas ir strīds starp Liepāju un Ventspili kā starp divām konkurējošām ostas pilsētām, un starp diviem mēriem un viņu popularitāti. Es ļoti ceru, ka Ventspils nemēģinās nostāties pret Liepājas pārstāvi prezidenta postenī un nesagrozīs prātu “Zemnieku savienībai”, vai kaut kā neveidos šo intrigu tik dziļi, ka nevarēs beigās saprast, kur kurš ko darīs. Tur viņiem ir ļoti grūti izšķirties, un “Zemnieku savienībai” vajadzētu būt ar vēsu prātu, izanalizēt, izsvērt un aizmirst tās peripetijas, kas ir bijušas pirms tam.
Mums zvanīja Veronikas kundze no Elejas. Viņa teica šādi – Rinkēvičs ir lielisks un šobrīd faktiski neaizstājams ārpolitikā, varbūt pie tā ir vērtīgi palikt. Kādas ir Rinkēviča izredzes?
Šobrīd es teiktu tā, ka tas daļēji ir “Zemnieku savienības” rokās, daļēji tas ir jautājums par “Nacionālo apvienību”. Bet, kā tu zini, nacionāļiem ir tāda lieta, kad viņi redz, ka koalīcijā balsis ir sarunātas un pietiek, kā, starp citu, tas bija arī jautājumā par Abreni, tad nacionāļiem ļauj nebalsot. Toreiz viņi nebalsoja, viņiem atļāva nebalsot un palikt koalīcijā.
Runājot par Rinkēviča kungu, cilvēkiem būtu vērts atcerēties viņa politisko gaitu. Es domāju, ka nevienam nav īpašs noslēpums, ka prezidenta Zatlera rīkojuma Nr. 2 praktiskais autors, cik es esmu dzirdējusi un arī tā sapratusi, ir Rinkēviča kungs. Viņš tanī brīdī vadīja prezidenta kanceleju. Te būtu kuriozs, ka prezidenta kancelejas vadītājs pēc tā kļuva par ministru un kļūtu par prezidentu. Rinkēviča kungs ir ļoti labs birokrātiskais izpildītājs, viņš ir ļoti izglītots, zinošs, precīzs cilvēks. Mana vienīgā problēma, ka es uz viņu skatos, cik viņš būtu liels iniciators, kuram ir jānāk ierosināt idejas, kuras ir jāaizpilda. Man rodas šaubas par to, cik lielā mērā viņš būtu iniciators, bet kā izpildītājs un ārpolitikā realizēt visu to, kas Latvijai jādara, tur viņš ir ļoti labs, profesionāls cilvēks. Bet prezidents nav izpildītājs, prezidents ir iniciators.
Uldis Pīlēns kā prezidents?
Uz Pīlēna kungu skatoties, man šķiet, ka viņš nav gatavs. Politikā ir jābūt gatavam saņemt ar grīdas lupatu pa ģīmi, nomazgāties un iet tālāk. Pīlēna kungs nav līdz galam gatavs lielajai politikai. Viņš ir mazliet ārpus tā visa. Vēlme ir, gribēšana, ir, bet man šķiet, ka pietrūkst partijas. Lai gan viņam nav partijas, viņam ir partiju apvienība, kas par viņu iestājusies. Viņš ir bezpartejiskais. Viņam mazliet pietrūkst šī politiskā rūdījuma, ko var kompensēt ar labu komandu. Slikta komanda prezidentu nogremdē, laba komanda prezidentu paceļ.
Elīnas Pinto parādīšanās pie apvāršņa. Cik vērtīgs ir “Progresīvo” piedāvājums?
Priekš Pinto kundzes, ko vēl labāku var vēlēties. Vienai Eiropas birokrātei ierakstīt savā CV, ka es biju prezidenta kandidāte, tas viņai uzreiz fonu dod, kā mēs teiktu. Priekš viņas tas ir ieguvums. Priekš “Progresīvajiem”, lai viņi man piedod, tā ir nabadzības apliecība, apzinoties, ka pašu vidū nav cilvēka, kuru var izvirzīt. Tas ir jocīgi, ka partijai nav savējā kandidāta, ir jāmeklē kaut kur no malas. Otra lieta, viņa tomēr ir Eiropas ierēdnis ar visu Eiropas izpratni. Man vakar veikalā viens vīrs teica, vai es nezinot adresi veikalam, kur varot nopirkt pienu par eiro un četriem centiem litrā. Tā Pinto kundze esot teikusi televīzijā. Es teicu, ka es nezinu adresi, man jāņem tas pats dārgais. Tas nav nopietni. Ja “Progresīvie” gribēja pierādīt, ka viņi ir cienīga partija, kas var izvirzīt savu prezidenta kandidātu, tad jāsaka tā – kā partija viņi iebrauca grāvī, bet Pinto kundze ļoti vinnēja. Es domāju, ka te ir signāls, ka “Progresīvajiem” ir parādījās Eiroparlamenta deputāta kandidāts. Tas gan uzreiz rada jautājumu par viņu iekšējo partijas biedru domām par savu iespējamo startu Eiropas Savienībā. Bet tas nav nopietni, tas ir tāds izgājiens, kā saka, mēs parādījām, ka mēs izvirzām, bet līdz galam neizanalizējām, ko un kāpēc mēs izvirzām.
Kādas pārdomas tev rodas par to, ka Šlesers un Rosļikovs 27. maijā aicina uz piketu pie Brīvības pieminekļa ar saukli “Mums pietiek!”. Uz ko viņi cer?
Šlesera kungs ir ieguvis otro elpu un to viņam ir iedevuši vēlētāji, jo, ja mēs skatāmies uz reitingiem, tad vislielākais pieaugums ir tieši Šlesera kunga partijai. Rosļakova kunga partija ir kaut kur iekapsulējusies, krievvalodīgais vēlētājs vēl arvien nav atjēdzies no sava šoka. Šis vēlētājs nav atguvies, jo “Saskaņai” un Rosļikovam šie reitingi neaug, bet Šlesers pamazām iekaro. Kā, opozīcijā sēžot, savas pozīcijas nostiprināt, tikai sevi piesakot, parādot, sludinot un meklējot atbalstītāju pulku. Es domāju, ka viņš vienkārši izmanto prezidenta vēlēšanu kņadu, lai celtu savas spalvas. Kas cits tev tās spalvas cels, ja ne pats.
Šī rīta ziņa no Kariņa kunga, ka valsts budžets tiks pakārtots par labu veselības sistēmai. Cik es saprotu, citas ministrijas turpinās meklēt savās institūcijās kādu lieku naudiņu, un, kā sākumā teicu, tā liekā naudiņa ir daudz kur pieteikta mērķiem, bet nav izpildīta. Kā tu skaties uz visu šo?
Jau ir apnicis klausīties, ko Kariņa kungs runā par tās liekās naudiņas meklēšanu. Tas nav nopietni, tā ir tāda miglas pūšana. Šorīt, noklausoties Valsts kontroli, es gribētu teikt pavisam vienkārši – izpildiet to, ko ir konstatējusi Valsts kontrole. Ja Valsts kontrole konstatējusi, ka ministrijā 40 miljoni guļ nāves miegu vai ziemas miegu un netiek izmantota, tad nediskutējiet kāpēc – ņemiet to naudu nost un atdodiet tiem, kam vajag, nevis sakiet, lai ministrija tagad kaut ko sameklē. Nu, beidzot sāciet kaut ko darīt, nevis visu laiku spriest! Izpildiet, ko saka Valsts kontrole, jo savādāk paliek tāda sajūta, ka Valsts kontrole visu laiku rāda, kur ir nauda, kā nauda tiek nepareizi iztērēta, kur viņu var dabūt, un pēc tam stāsta: “Vai dieviņ, vai dieviņ! Mēs visu laiku meklējam…” Tad jāsaka, ka Valsts kontroli vispār nevajag un lai viņi nepārbauda to naudu!
Visu sarunu ar Ilgu Kreitusi skaties video!
