Diena vēsturē. 1880. gada 29. februārī. Eiropas kalnu inženierijas brīnums 0
Pirms 140 gadiem plkst. 11 pēc septiņu gadu un piecu mēnešu ilga darba zem Gotarda kalnu grēdas Šveices Alpos tika savienotas ejas, kuras vienlaikus veidoja no kalnu grēdas dienvidu un ziemeļu puses.
Tādējādi galvenais darbs 15 km garā dzelzceļa tuneļa veidošanā bija paveikts, kaut līdz pirmā vilciena palaišanai līnijā, kas ļāva pa īsāko ceļu no Vācijas nonākt Itālijā, vēl nācās gaidīt vairāk nekā divus gadus.
Abu eju savienošana izdevās teju nevainojami – savienošanas brīdī nobīde uz sāniem bija tikai 33 centimetru, bet augstumā – 5 cm.
Gotarda tunelis bija starptautisks projekts, kurā kopīgi līdzdarbojās Francija, Vācija un Itālija. Tajā laikā tas bija garākais tunelis pasaulē, īsta sensācija.
Iezīmīga šī būve bija arī ar to, ka pirmo reizi vēsturē tuneļa rakšanā plaši izmantoja dinamītu – sprāgstvielu, kas bija patentēta tikai 1867. gadā un kuras lietošana radīja apvērsumu kalnrūpniecībā un šāda veida darbu veikšanā. Tunelis tomēr tapa ārkārtīgi smagos, sarežģītos un bīstamos apstākļos.
Panākumu cena bija vismaz 200 kalnraču dzīvība (patiesais skaits nav zināms, jo daudzi nomira vēlāk no būves gaitā gūtajiem ievainojumiem un slimībām), kā arī nemitīgā cīņa ar finansiālajām, tehniskajām un ģeoloģiska rakstura grūtībām.
Nesagaidījis svinīgo brīdi, 1879. gadā būvdarbu laikā ar sirdstrieku nomira arī galvenais darbu vadītājs, šveiciešu inženieris Luijs Favrs. Strādnieki pārsvarā gāja bojā dēļ zemes nogruvumiem, zem vagonešu riteņiem, neuzmanīgi rīkojoties ar dinamītu un no dažādām slimībām, kuras izraisīja antisanitārie darba un dzīves apstākļi.
Sākotnējo nozīmību grandiozā inženiertehniskā būve zaudēja 20. gadsimta 60.–70. gados, un mūsdienās galvenā transporta slodze gulst uz Gotarda autotuneli un 2016. gadā pabeigto jauno 57 km garo dzelzceļa tā saukto Gotarda bāzes tuneli.
