Diena un nakts Latvijas TV 0
Šobrīd dažādos formātos pastāvošie “100 g kultūras” raidījumi var atšķirties kā diena pret nakti – vizuāli un saturīgi saistošai pārraidei nākamajā dienā var sekot ekrāna dīvainītis. Līdz šim profesionālāko iespaidu atstājis raidījums par mūziķiem brāļiem Petrauskiem, rakstnieku Jāni Akurateru, vietām uzmirdzēja arī aktrises Elitas Kļaviņas portretējums. Turpretī mākslinieka Ilmāra Blumberga personībai un viņa izstādei “Es nemiršu” veltītais raidījums ciklā “100 grami kultūras. Personība” apstiprina, ka ar talanta pielūgsmi un mākslas darbu atrādīšanu labam raidījumam vien ir par maz. Saīgumu rada paviršā uzbūve, bālie jautājumi un kameras šļūkāšana, kas sevi neattaisno kā veiksmīgs paņēmiens.
Diskusijas raidījuma veidotāji, puslīdz tikuši galā ar jauno studijas iekārtojumu – joprojām gan nav saprotama vecmodīgā lete, aiz kuras nostatīti divi vadītāji –, cīnās gan ar jēgpilnu sarunas tematu izvēli, gan grūtībām to izveidot ar “padziļinātu skatījumu”. Ar krietnu kavēšanos “kultūristi” pieslēdzās opernama direktora un kultūras ministres konfliktam – saruna bija smaga un skatītājam mokoša, jo abi vadītāji izskatījās kā ne savās kurpēs iekāpuši. Kristīne Želve nezin kāpēc operas arodbiedrības pārstāvi pārtrauca brīdī, kad tika saukti finanšu cipari – it kā lielākā problēma nebūtu operas tēriņi. Nopietnajā diskusijā pietrūka ne tik daudz jaunās valdes locekles, bet gan tobrīd tikko no amata atbrīvotās Kultūras ministres vai arī kāda cita Kultūras ministrijas pārstāvja. Savukārt jau nākamajā diskusiju raidījumā gandrīz visā tā garumā notika “cepšanās” – vai Māra Liepas piemineklis pie opernama ir māksla vai tomēr nav – un neliela parunāšanās par citiem tēlniecības objektiem Rīgā. Mākslinieka Aigara Bikšes atziņa “pieminekļi runā par sabiedrības kopējām vērtībām” prasīt prasījās pievērst uzmanību padomju okupācijas varas Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā jēgai un uzdevumam neatkarīgā Latvijā. Tā vietā vadītāji draudzīgi vienojās – labi, ka diskusija notiek. Diskusija diskusijas pēc bija arī 8. oktobra raidījuma “Vai Latvijai vajadzīga jauna himna?” vadmotīvs. Komponista Valta Pūces iedvesmoti – viņš augusta beigās laikrakstā “Diena” Latvijas himnu bija nosaucis par “bulšitu” un “sviestu”, sakot, ka to vajag mainīt – “kultūristi” 40 minūtes tērēja gan nodokļu maksātāju naudu, gan televīzijas skatītāju laiku, lai tērzētu par dzeltenās preses tematu, kā to nosauca dzejniece Māra Zālīte. Arī interneta aptaujā ideja par jaunu himnu jau bija piedzīvojusi sakāvi, un tās iniciators raidījuma epizodē godīgi atzina, ka ir mainījis viedokli. Ko te vēl spriest?
Kolēģiem “Kultūras ziņās” jaušams jaunības azarts un degsme, taču reizumis trūkst meistarības. Abi skatā simpātiskie vadītāji vēl krietni jādīda: Evai Ikstenai-Strapcānei rīts būtu jāsāk ar mēles mežģi “mazā Māra rasā bradā” vai arī “šaursliežu dzelzceļš”, Edgara Raginska runai palīdz radio pieredze, taču satraukums un iekšēja nervozitāte traucē abiem. Pievēršoties sižetu saturam, rodas jautājums par “Kultūras ziņu” koncepciju un auditoriju. Pagājušās nedēļas stāstiņi (ar dažiem izņēmumiem) vairāk bija lietojami kultūras zinātājiem, nevis plašai publikai. Tomēr raidījumā neatradās vieta un laiks vismaz kādam kultūras notikumam ārpus Rīgas. Vai kultūras raidījumu redakcijas vadītājas Ievas Rozentāles “Kultūras ziņās” solītie kultūras procesi notiek tikai Rīgā un ārzemēs? Veidotājiem derētu arī atcerēties, ka televīzija nav radio ar bildēm, bet vizuāla māksla. Tā televīzijas režisoru kursā mums ik pa laikam atgādināja skolotājs Ansis Epners. Kā gan to var aizmirst, ja 80% informācijas cilvēks uztver ar redzi?
