Juris Ulmanis: Latviešiem tā nebija kauja par Vāciju, tā bija kauja pret nīstiem okupantiem. 16.marts – leģionāru piemiņas diena 165
Juris Ulmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš neatkarības atgūšanas pavasaris Latvijā atnāk ar politiskām kaislībām. Dažkārt tā ir pabļaustīšanās medijos, citkārt lieta nonāk līdz žogam ap Brīvības pieminekli. Tas ir 16. marts – leģionāru piemiņas diena.
Ņemot vērā Latvijas sarežģīto 20. gadsimta vēsturi, ir normāli, ka cilvēkiem ir pretēji viedokļi par šo dienu un leģionāriem. Vienu radinieki cieta no sarkanās armijas, citu – no nacistiem.
Lielākā vai mazākā mērā cieta visi – zaudēja tuviniekus, mājas, nonāca ieslodzījumā vai trimdā.
Vēsture ir viegli pavēršama stāstītājam izdevīgā gultnē. Padomju laikā skolās stāstīja, ka ļauni bija Vācijas pusē karojošie, pēc dzelzs priekškara krišanas viens otrs nacionālists padevās kārdinājumam par absolūtu ļaunumu pasludināt ikvienu sarkanās armijas karavīru.
Jāsaprot, ka Otrais pasaules karš bija sāpīgs visiem Eiropā un mums īpaši, jo latviešiem šajos gados bija maz iespēju brīvi izvēlēties.
Daudzi lēmumi tika pieņemti piespiedu kārtā, izvēloties mazāko no ļaunumiem vai mazākās briesmas dzīvībai attiecīgajā brīdī.
Karu nepieredzējušie nespēj iztēloties, cik smagas daudziem bija šīs izvēles – riskēt ar dzīvību bēgot, pakļauties mobilizācijai un cerēt, ka izdosies izdzīvot. Vēl jau bija ģimenes un tuvinieki, kurus šie lēmumi ietekmēja.
Lai saprastu, kādēļ leģionāri tiek pieminēti tieši 16. martā, jāatskatās vēsturē.
Izraudzīties šo datumu 1952. gadā ieteica leģiona veterānu organizācija “Daugavas vanagi”, jo šajā datumā 1944. gadā abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. divīzija un 19. divīzija – Otrā pasaules kara Austrumu frontes kaujā pie Veļikajas upes aizsardzības līnijas kopīgi cīnījās pret sarkano armiju.
1944. gada 16. martā latviešu vienības atradās Veļikajas labajā krastā, kad augstieni ieņēma Sarkanās armijas daļas. Lai to atgūtu, tika izveidota kaujas grupa Artūra Silgaiļa vadībā, un pēc vairākas dienas ilgušām kaujām augstiene tika atgūta.
Latvijas patriotiem tas bija kārtējais varoņstāsts, līdzvērtīgs latviešu pašaizliedzībai Nāves salā Pirmajā pasaules karā, lai arī pēc nedēļas augstiene tika zaudēta, daudzi leģionāri krita, un pēc gada nacistu armija bija sakauta.
Latviešiem tā nebija kauja par Vāciju. Tā bija kauja pret nīstiem okupantiem, kuri bija atņēmuši valstij neatkarību un izsūtījuši nepakļāvīgākos uz Sibīriju vai nogalinājuši čekas pagrabos.
Ņemot vērā šo vēsturisko fonu, man šķiet negodīgi nosodīt ierindas karavīru, kurš piedalījās karā. Vienalga, kurā pusē. Viņi visi bija situācijas ķīlnieki, nonākuši frontē vērienīgas, nelikumīgas mobilizācijas rezultātā.
Bija pa kādam avantūristam, kas rāvās uz ierakumiem piedzīvojumu meklējumos vai atriebības kārē, taču esmu pārliecināts, ka ikviens kara šausmas piedzīvojušais labprātāk būtu turpinājis art zemi, strādāt fabrikā un doties ikdienas gaitās nekā šaut nost tādus pašus no ģimenēm izrautus cilvēkus ierakumu otrā pusē, pret kuriem katram no šiem karavīriem nebija personīga naida. Vienīgi pret tiem, kas sakūruši šo masu slaktiņu.
Aicinu paskatīties uz leģionāru dienu citādi. Nevis kā uz militārā formējuma slavināšanu, bet gan kā iespēju karu pārdzīvojušajiem cilvēkiem satikties un atcerēties kritušos biedrus.
Tā ir viena diena gadā. Nekas nenotiks, ja šajā dienā satiksies sarūkoša bijušo karavīru saujiņa un pārrunās savas kaujas.
Karš ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa, kas mainīja mūžu. No tā neaizbēgt, nevar paslēpties un izlikties, ka tas nav noticis.
Labāk par šīm šausmām atcerēties vienā dienā, nevis ļaut tām sapņos vajāt katru nakti, kā notiek ar daudziem kara veterāniem.
Neizmantosim šo cilvēku salauztos likteņus, lai taisītu politisko kapitālu vai noniecinātu citus. Šī diena jāatstāj pašu leģionāru un viņu tuvinieku ziņā.
