Juris Lorencs: Diena, kas izmainīs pasauli? 4
2017. gada 20. janvāris. Diena, kad amatā stājas pasaules ietekmīgākā amatpersona, 45. ASV prezidents Donalds Tramps. Es ilgi domāju, ko likt virsraksta beigās – jautājuma zīmi vai punktu. Ja Tramps tiešām darīs to, ko solīja vēlēšanu kampaņā un apliecināja nesenā intervijā laikrakstiem “Times” un “Bild”, tad būtu jāliek punkts. Tomēr neskaidrību un neziņas vēl ir pārāk daudz, tāpēc piesardzības dēļ tomēr paliku pie jautājuma zīmes.
Līdz ar Trampa ievēlēšanu kārtis pasaules politikā izdalītas no jauna. Sākusies cita spēle, un likmes ir milzīgas. Tramps vēl nav iesēdies prezidenta krēslā, bet jau notiek dīvainas, nedzirdētas lietas. Ekonomikas forumu Davosā šogad atklāja Ķīnas prezidents un Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins, kurš savā runā kaismīgi aizstāvēja liberālo ekonomiku, globalizāciju un brīvo tirdzniecību. Viss apgriezies kājām gaisā, kompartijas boss pēkšņi kļuvis par “liberāli demokrātisko” ideju aizstāvi pretstatā “tumsonīgajam” izolacionistam Trampam, kurš domā tikai par Amerikas interesēm.
Daži pagātnes notikumi jau tikuši pārvērtēti, burtiski apgriezti kājām gaisā. Trampa skatījumā iebrukums Irākā 2003. gadā bijusi “viena no lielākajām kļūdām ASV vēsturē”. Atgādinājumam – Latvija bija pirmā Baltijas valsts, kas pievienojās ASV vadītajai koalīcijai, lai “atbruņotu pasauli no Irākas masu iznīcināšanas ieročiem”. Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga iztapīgi steidzās apliecināt Latvijas atbalstu ASV vēl pirms Saeimas balsojuma. Nekādi masu iznīcināšanas ieroči Irākā netika atrasti. Toties ASV vadītās koalīcijas iebrukums un sekojošais pilsoņu karš aiznesa ap pusmiljonu cilvēku dzīvību, bet varas vakuums ļāva izveidoties “Islāma valstij”. Tagad izrādās, ka esam pielikuši savu roku “lielākajā ASV kļūdā”.
Vēsture māca, ka pārmaiņas ir ne vien trauksmes un neziņas, bet arī milzīgu iespēju laiks. Mums Latvijā pirmām kārtām jādomā par savām interesēm, vaimanu un gānīšanās laiks par Trampa uzvaru ir aizgājis. Dainis Īvāns aizvadītā gada augustā ASV viceprezidenta Džona Baidena vizītes laikā Rīgā baidīja Latviju un pasauli ar “Ribentrampa–Putina paktu”. Vai tas bija vajadzīgs? Diezin vai bijušais Tautas frontes līderis ticēja, ka Tramps reāli varētu iesēsties prezidenta krēslā. Tagad tas ir noticis fakts.
Ko mums sola Tramps? Ja viņš sastapsies ar spēcīgu opozīciju Senātā un Kongresā, varas mehānismi Vašingtonā vismaz daļēji būs paralizēti. Tas vājinās pasaules ietekmīgāko lielvaru, ko esam uzskatījuši par savu stratēģisko partneri. Tā būtu Krievijas pozīciju stiprināšanās bez visa “Trampa–Putina” pakta.
Tomēr tieši Krievija var piedzīvot vislielāko vilšanos. Pagaidām tās sabiedrību pārņēmusi īsta eiforija par “mūsu Trampu”. Maskavā suvenīru tirdziņos pat tirgo matrjoškas, kurās Putina lelle sevī slēpj Trampu. Bet šīs gaidas var sabrukt kā kāršu namiņš. Kā liecina Trampa valdības locekļu izteikumi, vismaz pagaidām straujš “atkusnis” ASV un Krievijas attiecībās nav gaidāms.
Atklāti sakot, mani vairāk uztrauc tas, kā jaunā ASV prezidenta politika iespaidos politiskos procesus Eiropā. Trampa atbalsts breksitam jau iedvesmojis eiroskeptiķus vai visās “vecā kontinenta” malās. Vienotās Eiropas projekts, kas ir viens no Latvijas ārējās un drošības politikas stūrakmeņiem, vairs nav tik stabils kā brīdī, kad tikām uzņemti šajā organizācijā. Domājot par vislabāko, šodien kā vēl nekad kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mums jābūt gataviem arī nelabvēlīgiem notikumu pavērsieniem.
