Anda Līce: Diena kā izsaukuma zīme 1
Ceturtdienā, 27. aprīlī, klausoties ziņas, uzzināju, ka pasaulē slavenajam baletdejotājam Mihailam Barišņikovam par īpašiem nopelniem ir piešķirta Latvijas pilsonība. Vēlāk internetā redzēju arī fotoattēlus, kuros nopietnais vīrs ir redzams vienā no savas dzīves laimīgajiem mirkļiem. Jācer, ka šajā dienā daudzi, pat nebūdami ar mākslinieku personīgi pazīstami, arī priecīgi smaidīja, un es iedomājos – iespējams, šis ir vienīgais patiešām jēdzīgais lēmums, ko mūsu Saeima pēdējos gados ir spējusi atbildīgi pieņemt.
Šī diena bija kā izsaukuma zīme laikā, kad atkal ir sācies kārtējais politiskais tirgus, kurā tāpat kā Rīgas Centrāltirgū ik uz stūra stāv kādi kontrabandistu noalgoti izplatītāji un piedāvā: “Spirķik, vodočka, sigareti.” Man kļūst nelabi, kad redzu priekšplānā atkal iznākam tos pašus (tagad vēl labāka barojuma) vīrus, kuri gadiem ilgi ir lobējuši Latvijas valsts izlaupītājus un nīdējus. Un nav no svara, kādas partijas viņi pārstāv un ko sludina. Vienīgais vērā ņemamais rādītājs ir viņu darbi. Nedrīkst izlikties neredzam viņu staigāšanu no partijas uz partiju, populistiskās runas Saeimas tribīnē, slepenās sanāksmes un vakariņas, par kurām sabiedrība neko nav drīkstējusi zināt. Paldies tiem žurnālistiem, kas nav šīs pasaules vareno roklaižas! Nav brīnums, ka godīgie mediji visā pasaulē (arī Latvijā) ir apdraudēti. Tā ir gaismas un tumsas cīņa, par kuru vienmēr ir runājuši visu tautu krietnākie ļaudis.
Pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem ir liels notikums mums visiem. Kāda cilvēka atzīšana un pilnīga iekļaušana mūsu valsts priekos un bēdās ir sava veida mīlestības akts, ko paraksta abas puses, un abas līdz ar to kļūst iekšēji brīvas. Kad cilvēki saprotas mīlestības valodā, tad vairs nav no svara, kādā valodā viņi sarunājas. Pilsonības durvis ir jāver vaļā tiem, kas vēlas kļūt par savējiem, nevis tādiem, kas, visu mūža dzīvodami Latvijā, ir nolēmuši ne tikai justies kā cilvēki no malas, bet arī dara visu, lai par tādiem tiešām kļūtu. Viņi ir zaudētāji, pat ja tiem pieder miljoni.
Par pasaules pilsoņiem nevar saukt neskaitāmos staigātājus un pašlabuma meklētājus. Manā izpratnē pasaules pilsonis ir cilvēks, kas ar godprātīgu darbu un aicinājumu vairot gaismu vispirms nojauc sevī un pēc tam arī starp tautām mākslīgi uzceltās robežas un sienas un kļūst par savējo. Latvijai ļoti trūkst šādu personību. Kultūra ir durvis, kas veras uz abām pusēm. Kaut biežāk mēs piedzīvotu tādas dienas, kas ir kā izsaukuma zīmes!
