Franks Gordons: Diemžēl Tramps nav Trumens 38
Pēc tam kad ASV prezidents Donalds Tramps Briselē, piedaloties NATO saietā, ar savu demagoģiju, rupjo uzvedību, ultimatīvajām prasībām, polemiskiem izlēcieniem alianses dalībvalstīs radījis apmulsumu, satraukumu un bažas par NATO nākotni, neviļus ar nostalģiju atceros Hariju Trumenu, kurš no 1945. gada 12. aprīļa (kad nomira Franklins Rūzvelts) līdz 1953. gada 20. janvārim (kad viņu nomainīja Dvaits Eizenhauers) bija ASV prezidents. Savu politisko karjeru ASV Demokrātiskajā partijā Trumens sāka, būdams galantērijas preču veikala īpašnieks Kanzassitijā. “Ak šis neaptēstais provinciālais bodnieks,” zobojās nelabvēļi, īpaši vēlīnā staļinisma padomijā.
Taču šis “bodnieks” lika pamatus brīvās pasaules aizsardzībai jau “aukstā kara” pirmsākumos. Tas bija Trumens, kurš 1948. gada sākumā nāca klajā ar (ASV valsts sekretāra vārdā nosaukto) Māršala plānu, kas palīdzēja Vakareiropai rietumos no “dzelzs priekškara” atkopties no kara gadu posta, lika pamatus uzplaukumam. Savienotās Valstis šā plāna ietvaros piešķīra Eiropas rietumvalstīm 13 miljardus dolāru naudā un “graudā”. Pēc tagadējā kursa – 110 miljardi dolāru!
Tas bija viņš, kas 1947. gada pavasarī nāca klajā ar viņa vārdā nosaukto “Trumena doktrīnu”: ASV uzņemas darīt visu, lai noturētu Grieķiju un Turciju brīvās pasaules ietvaros iepretim Staļina impēriskajiem tīkojumiem un ideoloģiskajai diversijai. Un tas bija Trumens, kurš kopā ar vairākām citām valstīm lika pamatus Ziemeļatlantijas līguma organizācijai jeb NATO, kas dzima 1949. gada 4. aprīlī.
Apritējuši 69 gadi. Un, ja mēs Trumenu ne bez pamata varam pieminēt kā “NATO tēvu”, tad impulsīvais un neaprēķināmais Donalds Tramps tajās divās Briseles saieta dienās uzvedās faktiski kā NATO stabilitātes grāvējs. Alianses ģenerālsekretārs, norvēģis Jens Stoltenbergs, saietam beidzoties, neslēpa savas bažas par NATO nākotni.
Donalds Tramps mulsināja un kaitināja Briseles saieta dalībniekus, pārejot no atklātiem draudiem – “ja visas NATO dalībvalstis līdz 2019. gada janvārim nepalielinās savas iemaksas drošībai līdz 2% no kopprodukta, Amerika nodarbosies ar savām lietām” (lasi – atstās jūs vienus) līdz pēkšņai līksmībai: “NATO ir ļoti vienota, ļoti stipra”.
Saieta gaitā Tramps atklāti šantažēja Vācijas kancleri Angelu Merkeli: ja vācieši pat nevīžo atvēlēt 1,5% no IKP aizsardzībai, nemaz jau nerunājot par vēlamiem 2%, amerikāņu karaspēka kontingents, kas kopš 1945. gada izvietots šīs zemes vidienē, aizvāksies un atstās Vācijas armiju – bundesvēru – vienu ķepurojamies ar tās daudzajām problēmām.
Kaut gan Tramps noslēgumā tēloja brašu optimistu un apgalvoja, ka viss OK un ka saieta dalībnieki esot viņam pateicīgi (!), bažas par NATO turpmāko likteni un par piektā panta garantijām nav izkliedētas.
Ar visu to – vērts pieminēt divas ziņas: 12. jūlijā Ukrainas prezidents Petro Porošenko sarunā ar NATO ģenerālsekretāru Stoltenbergu teica, ka vēloties iekļaut Ukrainas konstitūcijā pantu, kas apliecinātu šīs valsts galamērķi – iekļauties NATO aliansē. Tai pašā dienā Stoltenbergs lika saprast, ka par NATO dalībvalsti kļūšot Gruzija.
Nebūtu jau slikti – Trumena, ne Trampa garā.
