Diemžēl laiks negaida: ekonomists brīdina par “bīstamu lavīnu”, kas var skart Latviju 112
Autors: Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
Latvijas darba tirgus ir plakans, tāpat kā ekonomika. Atšķirībā no IKP, strādājošo skaits turklāt nav nozīmīgi mainījies kopš 2013.gada. Tas drīz sāks samazināties, ja vien turpināsies līdzšinējās iedzīvotāju skaita izmaiņu tendences. Tas savukārt var novest pie ļoti bīstamas lavīnas. Tāpēc ir ātri jādomā un ātri jārīkojas.
Šī gada 1. pusē darba tirgu varētu raksturot kā “plakanu” – tieši tāpat kā Latvijas ekonomiku kopumā. Bezdarba līmenis kopš gada sākuma samazinājies, bet gada laikā tas ir pieaudzis.
Tā kā darba tirgu ietekmē sezonas, izmaiņas gada laikā ir svarīgāks rādītājs. Taču darbaspēka apsekojuma aptaujās izmērītais pieaugums ir neliels, turklāt reģistrētais bezdarbs 2. ceturksnī bija zemāks nekā pirms gada – vidēji 5,2% salīdzinājumā ar 5,6% pirms gada. Lai arī uz aptaujām balstītos darba meklētāju īpatsvara datus mēdz dēvēt par “faktisko” bezdarbu, var ticami argumentēt, ka reģistrētais bezdarbs drīzāk atspoguļo reālo situāciju. Rezumējot vienā teikumā – bezdarba līmenis nav būtiski mainījies.
Par to liecina arī straujais algu kāpums – tā nebūtu, ja būtu potenciālo darbinieku pārpilnība.
Turklāt nav tā, ka algas straujāk augtu augstākas kvalifikācijas nozarēs, kas varētu liecināt par strukturālā bezdarba problēmu, ir drīzāk otrādi. Visbeidzot, ja reģistrētais bezdarbs 4% līmenī Rīgā nav nekas neparasts, tad tas, ka šis rādītājs gan Vidzemē, gan Kurzemē un Zemgalē ir apmēram 5%, ir ļoti īpaša situācija.
Tas nozīmē, ka attīstības ģeogrāfiskās nesabalansētības problēma mazinās, ko apstiprina arī straujais algu kāpums nozarēs, kurās darbavietas ir izvietotas vienmērīgi visā teritorijā. Visbeidzot nodarbināto skaita attiecība pret iedzīvotāju kopskaitu vecumā no 15 līdz 74 gadiem ir tuva vēsturiski augstākajam līmenim.
Ekonomikas stagnācijas izpausmes darba tirgū ir redzamas. Debesis nav bez mākoņiem, un dažu ekonomikas nozaru, jo īpaši apstrādes rūpniecības, grūtības vietām atspoguļojas darba tirgū. Piemēram, to darba meklētāju īpatsvars, kuri jaunu pielietojumu savām prasmēm meklē vairāk nekā 12 mēnešus, ir augstākais kopš 2021. gada, lai arī nav kāpis dramatiski.
Bezdarbs jauniešu vidū ir augstākais kopš 2022. gada 3. ceturkšņa. Tomēr šīs vājuma izpausmes visdrīzāk nebūs ilgstošas. IKP pieauguma apstāšanos ir noteicis vājums eksporta tirgos, kas galvenokārt saistīts ar mājokļu tirgus krīzi un karš Ukrainā. Ne šī krīze, ne karš neturpināsies mūžīgi.
Strādājošo skaits gada laikā ir samazinājies par 5,2 tūkstošiem jeb 0,6%. Tas nav graujošs skaitlis, zinot demogrāfiskās tendences.
Taču tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas potenciālā jauda pamazām samazinās.
Mums vēl ir daudz iespēju vairot labklājību ar tehnoloģiju un organizācijas prasmju palīdzību, taču pašreizējo demogrāfisko tendenču turpināšanās nozīmēs, ka labklājības vairošana būs kā grūts kāpiens pret kalnu.
Turklāt darba ražīguma kāpums neatrisinās labklājības līmeņa atšķirības problēmu salīdzinājumā ar valstīm, kur iedzīvotāju skaits ir stabils vai pat augošs – tādās kā Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, tagad arī Lietuvā. Arī šīm valstīm ir iespējas izmantot tos pašus darba ražīguma celšanas instrumentus.
Varbūt pat labāk, jo to politika veicina jaunu cilvēku ieceļošanu no citām zemēm, bet jauni cilvēki vairāk dibina uzņēmumus, ir atvērtāki tehnoloģiskajām un domāšanas veida pārmaiņām.
Tāpēc jāsecina, ka Latvija nekur neaizbēgs no imigrācijas politikas tēmas.
Patlaban vēl sabiedriskā diskusija par šo tēmu ir realitātes noliegšanas fāzē. Diemžēl laiks negaida. Ja tiks pieļauta tālāka nozīmīga iedzīvotāju skaita samazināšanās, tas var būt ļoti negatīvs signāls Latvijā dzimušiem cilvēkiem, kad viņi, iespējams, domā par to, vai saistīt savu nākotni ar mūsu valsti vai nē.
Tālāka iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmētu, ka šeit ir gaidāmi ļoti trūcīgi ienākumi vecumdienās, savukārt ieguldījumi mājokļos ar laiku var zaudēt vērtību. Tātad jau notikusī iedzīvotāju skaita samazināšanās var būt spēcīgs arguments jauniešiem par labu savas nākotnes saistīšanai ar citu valsti. Tātad demogrāfiskā lejupslīde var izrādīties pašpastiprinošs process, kas kādā brīdī var iegūt lavīnveidīgu raksturu. Tāpēc uzskatu, ka tās apturēšanai jārīkojas ātri un izlēmīgi.
Dzimstības veicināšanai kā iedzīvotāju skaita stabilizēšanas instrumentam vienmēr būs priekšroka. Taču pasaules pieredze rāda, ka centieni ar politikas instrumentiem ietekmēt dzimstību pārsvarā sniedz tikai epizodiskas un pārejošas sekmes.
Turklāt mūsu valstī kaite ir ielaista dziļi – strauji samazinās cilvēku skaits tajā vecumā, kad visvairāk dzimst bērni.
Jau notiekošo populācijas sarukumu šobrīd vairs var apturēt tikai ar imigrācijas palīdzību. Tas ir nesen izdevies mūsu kaimiņvalstij Lietuvai. Ja ekonomiskās politikas veidotāji vēlas, lai uzņēmumi ieguldītu uz vietējo patēriņu orientētajā ekonomikas daļā, lai bankas vēlētos kreditēt mājokļu attīstību, ir jāpiedāvā reālistiski risinājumi iedzīvotāju skaita stabilizēšanai.
