Dibiniet paši savu skolu! 0
Praviņu pamatskolai bija iespējams turpināt darbu, jo skolu pārņēma biedrība “Tautskola 99 baltie zirgi”, bet skolas vadību uzņēmās Silva Balode ar savu dzīvesbiedru Reini Ziļevu, izveidojot Dzīvo skolu.
Pie domas, ka būtu nepieciešams dibināt privātskolu, abi bija nonākuši pamazām, vērojot savu jaunāko meitu Elizabeti, kura iemācījās lasīt trīsarpus gadu vecumā un sāka lasīt ne tikai pasakas, bet arī enciklopēdijas. Lasot mazā izrakstīja vārdus, kuru nozīmi nesaprata, lai vēlāk noskaidrotu to jēgu. “Sapratām, ka mūsu bērnam parastā skolā nevajadzētu mācīties. Vēlējāmies, lai viņa mācās skolā, kur centrā ir bērns, kas pats meklē zināšanas,” stāsta Reinis, kurš tic pētījumiem par to, ka katrā izglītības posmā bērnā tiek sagrauta kāda daļa radošuma. Elizabete patlaban septiņu gadu vecumā mācās otrajā klasē.
“Meklējām skolu, kurā mūsu bērnam varētu būt labi. Aizbraucām uz Drustiem, kur Ojārs Rode vada biedrības “Tautskola 99 baltie zirgi” dibināto Drustu tautskolu. Tur mums ļoti patika, bet nevarējām taču pārcelties uz Drustiem tikai bērna skolas dēļ! Tad Ojārs teica: “Dibiniet paši savu skolu!”
Ar naivu entuziasmu
Vispirms tika nodibināta Latvijas vecāku kustība, kur pulcēties tiem, kas vēlas pārmaiņas izglītības sistēmā un ir gatavi to labā ko darīt. Vienlaikus ģimene gatavojās dibināt skolu bijušās Zelmenes pamatskolas ēkā. Sākotnējā iecere bija pirmajā gadā uzņemt bērnus tikai pirmajā klasē. Tomēr viss izvērsās citādi. Tukuma novada dome piedāvāja pārņemt Praviņu pamatskolu, ko pašvaldība bija nolēmusi likvidēt. Tobrīd skolā mācījās 72 bērni. No tuvākās apkaimes – tikai 18, bet pārējie tukumnieki, lielākoties ar mācīšanās vai uzvedības traucējumiem, kam Tukuma lielajās skolās pedagogi lielās noslogotības dēļ nevarēja atrast individuālu pieeju. “Traucējošos bērnus no Tukuma izsūtīja uz šejieni. Tie ir bērni, kurus grūti motivēt mācīties. Dabūju vieninieku – nu un tad?” secinājis Reinis.
Piekrītot pārņemt Praviņu pamatskolu, abi, kā tagad paši atzīst, bijuši naivi, neapdomājot, ar kādu mantojumu to saņems.
“Domājām, ka veidosim skolu, kurā celsim bērnus saulītē; ka saglabāsim kultūru laukos, bet saskārāmies ar rūgto realitāti. Pamatizglītības programma jāizpilda, bet mums ir arī tādi bērni, kam viss vienalga,” stāsta Reinis. Iecerēts nākamgad skolā tomēr sākt īstenot arī speciālo izglītības programmu, kas daļai bērnu varētu būt piemērotāka.
Reinis uzskata – ar bērniem jāstrādā arī psihologam un logopēdam. “Ka bērni un izglītība valstij un pašvaldībām ir prioritāte, bieži vien ir tikai vārdi. Taču to naudu, ko šodien neieguldīsim izglītībā, nākotnē iztērēsim sociālajos pabalstos, policijas darbā un cietumu apsardzē.”
Toties bērni, kam lielajās Tukuma skolās bijušas problēmas, nu uzplaukuši. Piemēram, kāds ļoti vājredzīgs zēns Tukumā nav ticis līdzi mācībām, jo redzes problēmu dēļ nespējis lasīt tik ātri, cik vajadzīgs, staigājis sakņupis, lai tikai viņu nepamanītu, bet te mācās labi, atplaukusi pašapziņa. “Nav tik svarīgi sadzīt bērnā obligātās zināšanas, cik veidot viņa pašapziņu,” teic Silva. Ir vecāki, kuri teic – kopš bērni sākuši mācīties Praviņās, mazie pirmoreiz ar prieku sākuši iet uz skolu.
Kad aprunājos ar skolēniem Gustavu un Pēteri, kuri iepriekš mācījās Tukuma skolās, viņi stāsta, ka grūtāk bijis mācīties klasē, kur ir ap 30 skolēniem. Šajā skolā mācīties vieglāk, tāpēc arī atzīmes kļuvušas labākas.
Skolas dibinātāji cerējuši, ka skolēnu vecāki aktīvi iesaistīsies skolas darbā, piemēram, palīdzēs remontdarbos, taču nu aktīvistu ir tikai kādi desmit. Pie skolas uzarts lauks cerībā ar vecāku palīdzību tur izaudzēt ķīmijas nesamaitātus dārzeņus skolas kopgaldam, taču maz bijis to, kam izdevās atlicināt laiku ravēšanai, tā nu lauks aizaudzis. Bijuši pat kuriozi, ka uz skolas vecāku sapulci mamma neierodas tāpēc, ka neviens no skolas neaizbrauc viņai pakaļ.
Darbs jāpadara līdz galam
Kas privātajā skolā atšķiras no pašvaldību mazajām skolām? Bērni netiek dalīti klasēs, bet gan saimēs. Pēc būtības tās gan ir līdzīgas apvienotajām klasēm. Katrā saimē ir līdz 15 bērniem. Skolā nav zvana, kas sauktu stundā vai starpbrīdī. Ja darbs iesākts, tas jāpabeidz un tikai tad var iet atpūtā. Skolotājs netiek pārtraukts ar skolas zvanu pusvārdā. Savukārt, ja bērni uzdoto darbiņu pabeiguši, piemēram, pusstundas laikā, starpbrīdī var doties agrāk. “Cenšamies jau tagad iemācīt bērniem, ka darbs jāpadara līdz galam,” skaidro Reinis. Lai iemācītos atbildību, Dzīvās skolas bērniem obligātas ir dežūras virtuvē un klasē, kas skolēniem pēc stundām pašiem jāsakopj. Reizi mēnesī ir sanitārās dienas, kad visi kopīgi tīra skolu.
Daļa stundu notiek nevis klasē, bet ārā. Piemēram, kad uzsnidzis “īsts sniegavīru sniegs”, sporta stundā bērni būvēja milzu sniegavīru divarpus metru augstumā, bet matemātikas stundās mērīts figūras augstums, platums, rēķināts tilpums, iespējamais svars. Arī latviešu valodas stundās bērni iet dabā un stāsta, ko redz, tā attīstot savas izteikšanās prasmes. Vecāko klašu skolēni ar ģeogrāfijas skolotāju devās trīs dienu veloceļojumā uz Kuldīgu – pētīja iežus un augus.
“Mūsu ideāls, kā būtu jābūt, reizēm saduras ar to, ko varam paveikt kopā ar cilvēkiem, kuri mums te ir, – gan skolotājiem, gan skolēniem,” skaidro Reinis. Skolā cenšas izskaust stundu vadīšanas stilu, kad skolotājs stāsta un bērns tikai klausās, bet ieviest metodes, kurās skolotājs vada izziņas procesu, ko veic paši bērni.
Kopš biedrība pārņēma skolu, tajā nomainījušies gandrīz visi skolotāji. No “vecās gvardes” palikusi tikai viena pedagoģe. Daļa iepriekšējo skolotāju nevēlējušies strādāt privātskolā, bet citi nav spējuši pielāgoties skolas īpašnieku skatījumam uz mācību procesa norisi.
“Ja gadiem strādāts ar vienām metodēm, grūti tās pēkšņi mainīt,” atzīst Reinis. “Taču te nav pilsēta, tāpēc nav iespējas skolotājus sevišķi izvēlēties.”
Lielākoties darbā pieņemti pedagogi, kuri atbrauc uz vienu, divām nedēļām novadīt savas stundas. Tāpēc mācības skolā lielākoties notiek blokos. Piemēram, daļa bērnu pirmdienās visu dienu apgūst tikai dabaszinības un mājturību. Stundu sarakstā iekļauta arī dzīvā stunda, kuras laikā runā gan par ētikas pamatprincipiem, gan par skolas ikdienu. Dzīvajā skolā ir stundu garš lielais starpbrīdis, lai bērni var izdzīvoties pa lauku – celt štābiņus un darīt visu, ko sirds kāro.
Privātskola par 40 latiem mēnesī
Patlaban skolā mācās 38 bērni, vēl piecpadsmit pirmsskolas filiālē Tukumā un tikpat mājmācībā. Liela daļa vecāku bērnus no Praviņu skolas izņēma, nevēloties maksāt mācību maksu. Tā gan, salīdzinot ar citu privātskolu izmaksām, ir ļoti maza – 40 latu mēnesī. Summā turklāt iekļautas arī pusdienas. Taču bijuši vecāki, kuri iepriekšējā mācību gada beigās bērnus no skolas izņēma, bet iekrātos skolas maksas parādus nesamaksāja. Skolas dibinātāji bija spiesti tos segt no personiskiem līdzekļiem.
Reinis atzīst, ka nelielā mācību maksa iespējama, pateicoties pašvaldības ieguldījumam. Tā par katru skolas bērnu ik mēnesi maksā 34 latus. Kad Praviņu pamatskola bija pašvaldības iestāde, katram skolēnam dome mēnesī tērējusi ap 50 latiem. Parasti pašvaldības privātskolas nefinansē, kamēr valsts dod finansējumu skolotāju algām visām skolām – gan pašvaldības, gan privātajām. Tomēr, ņemot vērā, ka daļai bērnu varētu būt nepieciešama speciālā mācību programma, skolas vadība vērsusies pašvaldībā ar lūgumu pēc papildfinansējuma. Ja tas tiks iegūts, Dzīvā skola varēs pastāvēt.
Viedoklis
Vai iespējams palielināt atbalstu Praviņu Dzīvajai skolai?
Velta Lekse, Tukuma novada Izglītības pārvaldes vadītāja: “Martā notiks atbildīgās komitejas sēde, kurā tiks skatīts šis jautājums. Kāds varētu būt domes lēmums, pagaidām nevaru pateikt. Vai daļai bērnu, kas mācās Dzīvajā skolā, tiešām vajag speciālo izglītības programmu, nevaru pateikt, jo pašvaldības pārstāvji nav bērnus testējuši. Katrā ziņā Dzīvā skola nav vienīgā ārpus pilsētas, kurp brauc mācīties Tukuma bērni.”
